Precīzs tēmējums 0
Viens no lielākajiem darba devējiem un nodokļu maksātājiem Alūksnes novadā – kokapstrādes uzņēmums “Ozoli AZ” – strādā eksportam, ražojot tā saucamo nišas produkciju.
Pamats
Andis, Ivars un Gintis Zariņi ir jaunlaicēnieši vismaz ceturtajā paaudzē. Visi trīs arvien bijuši īsti laucinieki, kuriem zemes un meža darbi pazīstami kopš bērna kājas – tēvs gājis arī medībās. Dažādos tehnikumos, atšķirīgās ievirzēs skolojušos puišus vienoja prasme rīkoties ar tehniku. Tiklīdz radās iespēja tikt pie kolhoza mantības, Andis nekavējoties nopirka daļu tehnikas un biznesu uzsāka ar kartupeļu audzēšanu. Tās attīstības izredzēm izgaistot, viņš 1994. gadā pievērsās kokapstrādei. Paša mednieka gaitās nostiprinājās pārliecība par mežsarga teikto, ka nevienu gadu nav izstrādāts tik daudz meža, cik paredzēts… Tātad jāliek lietā neizmantotais koku resurss! Viņš sāka ar zāģēšanu, dēļu un karkasa materiālu ražošanu kolhoza fermā. Vadīja doma vai uzstādījums: ražot pēc iespējas gatavākus izstrādājumus ar lielāku pievienoto vērtību, vislabāk – eksportam. Šis noiets uzradās teju uzreiz, pateicoties tiešajiem kontaktiem, kas izveidojās, Anglijas un Vācijas pārstāvjiem iepazīstoties ar Alūksnes rajona uzņēmējdarbības potenciālu. Jau 1997. gadā viņi nopirka pirmo žāvētavu un ēvelmašīnu. Gadu vēlāk angļu partneri jaunlaicēniešiem piedāvāja ražot režģus vīteņaugiem. Izdevīgo darījumu 2000. gadā paplašināja to pieprasījums vācu tirgū. Vajadzēja jaunas iekārtas, kuras “Ozoli AZ” iegādājās uz nomaksu ar angļu kompanjonu atbalstu. Tā aizsākās dārza produkcijas līnija, kuru laika gaitā papildinājuši citi izstrādājumi, arī āram paredzētās masīvkoka mēbeles no skujkokiem, kas iekarojušas stabilu tirgu Francijā un citās Eiropas valstīs. Tikmēr uzradušies nākamie – Skandināvijas partneri, kurus interesēja apses apdares materiāli saunām.
Kā stāsta Andis Zariņš, tolaik – 90. gadu nogalē – Latvijā ar apsi strādāja vien retais. Ražošanas izvēršanai uzņēmums nopirka vēl vienu pamestu fermu, kur izveidoja otru ražotni. Patiesībā divas: fermas ēku pielāgoja dārza produkcijas ražošanai, bet 2006. gadā blakus uzceltajā angārā sāka izgatavot logus, durvis dārza mājām, kā arī sētas un vārtus. Pirmo ražotni nospecializēja pirts materiāliem, kurus eksportē galvenokārt uz Skandināvijas valstīm un Vāciju. Iekārtu iegādei abās ražotnēs uzņēmums izmantojis ES fondu līdzekļus.
Bez ļauna nav laba
Senajam atzinumam nu piekrīt arī uzņēmuma vadītājs Andis Zariņš:
– Ugunsgrēks bija psiholoģiski un finansiāli smags trieciens, ko apdrošināšana nespēj segt. Izmeklēšana neatklāja ļaunprātību. Videokamerās 2010. gada 9. septembra naktī fiksētie kadri uzrādīja dūmus ražotnē. Iespējams, negadījums kāda darbagalda elektroinstalācijās, un, ja apkārt ir sausi kokmateriāli, viss aiziet… Nodega arī šķūnis ar materiāliem, būtībā puse uzņēmuma. Par saviem līdzekļiem līdz gada beigām atjaunojām daļu ražošanas nelielās telpās, lai saglabātu tirgu un reputāciju. Ražošanas cikls, tāpat arī naudas cikls ir garš, tāpēc nekad neesam aizrāvušies ar kredītiem, vien sakarā ar iekārtām. Šoreiz padomā bija specifiska tehnoloģiskā līnija pašu izdomāta inovatīva produkta – viltīgi apstrādātu apses dēļu – ražošanai, un šo projektu atbalstīja LIAA. Palīdzēja uzkrātā pieredze, gatavojot apdares materiālus pirtīm, kur jārēķinās ar agresīvu vidi: mitrs, karsts, auksts, sauss, un idejas, kā to dabūt gatavu, lai izmantotie materiāli ilgi kalpotu. Uz vecajiem pamatiem no jauna uzcelto ražotni atklājām aizvadītā gada 25. novembrī, pirmo reizi sarīkojot balli saviem darbiniekiem un partneriem cehā, kamēr viss tīrs un svaigs. Tagad esam vecajos pamatos ar jaunām sienām un tehniku!
Arī ar jaunu garu, kas iemājojis modernajā darba vidē. Jaunbūvē uzcelts 2. stāvs vairāk nekā 100 m2 platībā, kur strādniekiem izveidotas omulīgas atpūtas telpas ar virtuvi un pārējo labierīkojumu. Uzņēmumam, kurš nodarbina vairāk nekā 70 cilvēku, liels ieguvums ir šoruden asfaltētais ceļš, kas iet gar atjaunoto ražotni. Pašvaldības īstenotā iniciatīva iezīmējusi nesen uzsākto atbalsta un infrastruktūras attīstības programmu vietējiem iedzīvotājiem un uzņēmumiem.
Magnēts – sakārtota vide
Uzņēmējs, bijušais Jaunlaicenes pagasta deputāts ieguvis arī Alūksnes novada vēlētāju uzticību būt par viņu priekšstāvi. Tāpēc Andis Zariņš politiku vērtē kā sfēru, kur daudz darāms.
– Bez laukiem un to attīstības Latvija nevar pastāvēt. Kamēr valdībai nav kopēja plāna, pašvaldības neko nozīmīgu nespēj veikt. Teritorijas ziņā otrais lielākais Latvijas novads atstāts novārtā. Salīdzinājumā ar tuvējiem kaimiņu Gulbenes un Smiltenes novadiem, kurus veido par attīstības centriem, Alūksnes novadam nav pat Pierobežas attīstības programmas, kāda ir Latgalei. Nav jāžēlojas par naudas trūkumu, bet racionāli jāapsaimnieko, līdzekļus ieguldot infrastruktūrā un jauniešu interesēs, nevis apēšanai. Virsuzdevums ir viens – veidot labāku vidi. Alūksnē uz pils salas uzklāts mākslīgais segums futbola laukumam, būs rotaļu laukums un laivu piestātne. Šai ziņā igauņi Veri, kur arī ir ezers pilsētā, mūs krietni apsteiguši ar izveidoto promenādi, peldošo estrādi. Cilvēkus piesaista smuka vide, un 48 km no Jaunlaicenes neattur braukt peldēties uz Veri. Ja nebūtu promenādes, mūsu novadnieki tur nebrauktu… Alūksnes kultūras nams joprojām nav remontēts, nu vismaz ir projekts uztaisīts – tai pašā vietā jāceļ jauns un lielāks! Alūksniešiem vēl daudz jāpiestrādā, lai pienācīgi izceltu vēsturiskos zīmolus (Katrīna I un Gliks) tūrisma aprites veicināšanā. Pagaidām mierina tas, ka Īrijā algu līmenis krītas, mums lēnām aug. Mainījusies arī strādnieku attieksme pret “otrajām mājām”, kas sagaida ar mūsdienīgiem darba apstākļiem un sadzīves ērtībām. Darba ražīgumam ceļoties, esam sasnieguši lielāko apgrozījumu uzņēmuma pastāvēšanas laikā.
