Uldis Šmits: Rubika izteikumi par deportācijām – tiešām juridiski korekti? 65
Var saprast “LA” lasītāju sašutumu, uzzinot, ka Drošības policija nav saskatījusi nekādu likuma pārkāpumu Alfrēda Rubika pērn teiktajā mītiņa runā, kurā tika apgalvots – 1949. gadā daudzi izsūtītie esot represēti “pēc nopelniem”, jo viņi “sadarbojās ar fašistiem”. (Skat. Ģirta Zvirbuļa rakstu “Padomju deportāciju attaisnošana – nesodāma” “LA” 8. janvāra numurā.) Vai nu Drošības policija neuzskata masu deportācijas par noziegumu pret cilvēci, vai nu uzskata, ka Rubika izteikumos no juridiskā viedokļa nekā nosodāma nav. Lai gan elementāra loģika liek domāt gluži pretējo.
Protams, tiesībsargājošajām iestādēm jāvadās nevis no morāliem vai politiskiem apsvērumiem, bet tikai pēc likuma. Taču šoreiz šķiet, ka likuma burta interpretāciju ir iespaidojusi tieši Latvijas politikā valdošā nostādne, kas prasa “nolikt vēsturi malā” un kas jau sāk izskatīties kā necieņa pret valstiskajām pamatvērtībām. Kriminālprocesa izbeigšana Rubika izteikumu sakarā droši vien radīs gan juridisku, gan arī politisku precedentu, un staļiniskā totalitārā režīma noziegumu attaisnošana mūsu t. s. publiskajā telpā, iespējams, kļūs ierasta parādība. Turklāt 1949. gada masu deportācijas skāra visas trīs Baltijas valstis, no kurām kopumā izsūtīja apmēram 95 tūkstošus cilvēku. Tāpēc tie, kas arī Igaunijā un Lietuvā sliecas attaisnot noziegumus pret cilvēci, turpmāk varēs aizbildināties – ja reiz Latvijā, kur 1949. gada martā izsūtīja visvairāk, pieļauj “vārda brīvību”, kāpēc tā ir liegta pie mums… Laikā, kad, piemēram, Polija starptautiski gādā par Katiņas upuru piemiņas cienīšanu un kad Lietuva aizstāv patiesību par pavisam neseniem 1991. gada janvāra notikumiem, šī Latvijas kārtējā bezspēcības izpausme ir diezgan nelāgs pat Eiropas mērogā uztverams signāls.
Tāpat jāšaubās, vai Latvijā jel kādas diskusijas un tiesiski izvērtējumi vispār notiktu, ja Mārtiņš Kaprāns pērn nebūtu vērsies Ģenerālprokuratūrā. Jo, liekas, mūsu nevalstiskās organizācijas, tāpat kā valsts augstākās amatpersonas, vai, teiksim, partijas, kas skaitās Latvijas demokrātijas mugurkauls, nemaz negrasījās reaģēt. Un šobrīd visi ir pārāk aizņemti, lai pievērstu īpašu uzmanību šai lietai, kura tomēr attiecas uz 43 tūkstošu varmācīgi aizvesto likteni. Vēstures literatūrā atrodamais Sindijas Dimantas un Induļa Zālītes pētījums jeb deportāciju struktūranalīze liecina, ka vairāk nekā 58% no deportētajiem bija sievietes, apmēram 18% – pirmsskolas vecuma bērni un sirmgalvji, 16% – skolēni. Pārsvarā, kā zināms, tika izvesti zemnieki. Apmēram pieci tūkstoši cilvēku izsūtījumā gāja bojā. Taču, ja mūsdienās oficiāli atļautā publiskā pasākumā var bez jebkādām juridiskām un politiskām sekām klāstīt, ka 1949. gadā “daudzi” saņēma “pēc nopelniem”, tad kriminālprocesa izbeigšanas lieta pirmām kārtām attiecas nevis uz pagātni, bet uz tagadni. Tas ir jautājums par atbildīgo amatpersonu un partiju demokrātijas izpratni un attieksmi pret valsti.
