Preambula trāpījusi sāpīgā vietā 28
Neskatoties uz “Saskaņas centra” deputātu izmisīgiem protestiem un pat mēģinājumu noraut sēdes kvorumu, Saeima vakar konceptuāli atbalstīja Satversmes papildināšanu ar konstitucionālo tiesību eksperta Egila Levita izstrādāto preambulu. Sākotnēji Levita kungs preambulas projektā bija iekļāvis arī terminu “valstsnācija”, taču, lai izvairītos no muļķīgām un dažkārt arī ļaunprātīgām interpretācijām, tagad šis jēdziens vairs netiek lietots. Taču būtība palikusi nemainīga – sniegt skaidru atbildi, kādēļ Latvijas valsts ir izveidota un kāda ir tās pastāvēšanas jēga. Kā kodolīgi formulējis Levita kungs – “lai garantētu latviešu nācijas, tās valodas un kultūras pastāvēšanu un attīstību cauri gadsimtiem, nodrošinātu ikviena cilvēka un visas tautas brīvību un veicinātu labklājību”.
Visticamāk, tieši šis teikums izraisīja “Saskaņas centra” deputātu neapmierinātību, kaut arī trīs stundu garajās debatēs tas skaidri netika pateikts. Tā vietā tika piesaukti visdažādākie argumenti. Piemēram, Andrejs Elksniņš (“SC”) apgalvoja, ka Satversmei jau esot preambula – tās pirmais teikums “Latvijas tauta savā brīvi vēlētā Satversmes sapulcē ir nolēmusi sev šādu Satversmi”. Viņaprāt, latviešu tauta bez jebkādiem deklaratīviem dokumentiem apzinās savas vērtības, ko jau pierādījusi, referendumā nosargājot latviešu valodu kā vienīgo valsts valodu. Tādēļ mēģinājumi grozīt preambulu, pēc Elksniņa domām, vērtējami kā huligānisms pret Satversmes tēviem. “Ar kādām tiesībām jūs grozāt preambulu? Satversme un tās būtība nav vienkāršs likums, bet gan politiska vienošanās, jo tās pamatā ir augstākā valsts varas subjekta – Latvijas tautas – nolemts un pieņemts politisks lēmums,” no Saeimas tribīnes niknojās Elksniņš. Kā dadzis acīs saskaņiešiem bija preambulā lietotais termins “latviešu tauta”, jo tā esot iedzīvotāju šķirošana pēc nacionālās piederības. Vēl kā arguments tika piesaukts uzskats, ka tik būtiski Satversmes grozījumi būtu jānodod tautas nobalsošanai.
Citam “SC” deputātam Igoram Pimenovam īpaši nepatika okupācijas minēšana preambulā. Viņš no Saeimas tribīnes centās pierādīt, ka tādas okupācijas nemaz nav bijis, jo sarkanās armijas ienākšana Latvijā notikusi saskaņā ar 1939. gada Padomju Savienības un Latvijas Republikas savstarpējas palīdzības paktu un 1940. gada 17. jūnija vienošanos par papildu karaspēka ievešanu. Pimenovs arī uzsvēra, ka sarkanā armija sagaidīta kā atbrīvotāji, jo “kara izraisītās ekonomiskās grūtības radīja iedzīvotāju neapmierinātību ar Ulmaņa autoritāro režīmu, īpaši tā izpaudās pilsētās”. Viņš gan atzina, ka Latvijas iekļaušana PSRS sastāvā notikusi, pārkāpjot Latvijas Republikas Satversmi, bet tā esot aneksija, nevis okupācija. “Notikumi bija sarežģītāki, lai tos aprakstītu ar vienu vārdu. Vārds “okupācija” nedod mums savest prātus un spēkus kopā, neļauj mums iet uz priekšu pa vienu ceļu. Ja šis vārds paliks preambulā, tas nedarīs mūsu valsti stiprāku, kā grib panākt preambulas autori, bet saglabās sabiedrības paralīzi, kurā mēs visi dzīvojam,” uzskata Pimenovs. Lieki teikt, ka viņa runa sacēla veselu sašutuma vētru nacionālo deputātu vidū un vismaz pusotra stunda no debatēm atvēlētā laika tika veltīta Otrā pasaules kara notikumu apspriešanai.
Preambulas atbalstītāji toties pauda izbrīnu, ka saskaņieši dokumentā saskatījuši sabiedrības šķelšanas riskus. Deputāte Inga Bite atgādināja, ka jau Satversmes tapšanas laikā no 1920. līdz 1922. gadam tika izskatīti dažādi priekšlikumi konstitūcijas ievadam, bet Satversmes tēvi nav spējuši vienoties. Viņa piekrita vēsturnieka Aināra Lerha hipotēzei: “Ja kāds būtu paredzējis, kas notiks pēc 20 gadiem, un zinātu, ka Latvija kādreiz nākotnē zaudēs neatkarību un pēc tam būs jācīnās par neatkarības atjaunošanu, ka kādreiz pašsaprotamās vērtības vairs nebūs tik pašsaprotamas, tad Satversmes veidotāji tās būtu formulējuši.”
Diskusijas izskaņā deputāti vairāk pievērsās pašam tekstam, un iezīmējās konceptuālas atšķirības starp to, kā valsti uztver “SC” frakcijas deputāti un valdošās koalīcijas pārstāvji. Pirmie uzskata, ka valsts vienīgais uzdevums ir nodrošināt labklājību tās iedzīvotājiem. Proti – pabarot cilvēkus, remontēt ceļus, un, ja tas izdarīts, tad viss ir kārtībā. Bet preambulas autori uzskata, ka valsts uzdevums ir ne tikai minēto pamatvajadzību nodrošināšana, bet arī citu vērtību, kā valsts pamatnācijas valodas un kultūras, saglabāšana un attīstīšana.
Acīmredzot “SC” šī doma likās tik nepieņemama, ka viņi mēģināja noraut sēdes kvorumu un pirms balsojuma steidza izņemt savas kartes no balsošanas iekārtām. Taču, neskatoties uz to, palika vēl 67 deputāti, kas ir tieši nepieciešamais minimums (divas trešdaļas no visiem deputātiem), lai lemtu par Satversmes grozījumiem. Preambulu pirmajā lasījumā atbalstīja 67 valdošās koalīcijas pārstāvji, pret balsoja 27 deputāti (visi no “SC”). Likumprojekta skatīšana otrajā lasījumā varētu notikt maijā.
