Franks Gordons: Satversmes preambulā nav nekā briesmīga 33
Satversmes preambulā, ko sagatavojis ļoti kompetentais tiesībnieks Egils Levits, teikts, ka “1918. gada 18. novembrī latviešu vēsturiskajās zemēs proklamētā Latvijas Republika ir izveidota uz latviešu nācijas negrozāmās gribas un tās neatņemamo pašnoteikšanās tiesību pamata, lai varētu brīvi pašnoteikties un kā valstsnācija veidot nākotni pati savā valstī”.
Citiem, skopākiem vārdiem: savu valsti nodibinājusi latviešu tauta. Nekā briesmīga – viss itin loģiski un dabiski. Turpat preambulā teikts, ka “Latvijas valsts savā darbībā (..) atzīst un aizsargā cilvēktiesības, tostarp mazākuma tiesības”. Tātad arī mazākumtautību jeb minoritāšu tiesības. Un tas, ka “latviešu valoda ir vienīgā valsts valoda”, arī nedrīkst mulsināt nevienu, jo Latvija taču ir unitāra valsts un latvieši ir šīs valsts pamattauta, kuras vārdā tā nosaukta.
Pienācīgais, var teikt, politkorektums visstingrāk izpaudies Vācijas konstitūcijā (Grundgesetz). Preambula te sākas ar vārdiem: “Apzinoties savu atbildību Dieva un cilvēku priekšā (..), vācu tauta pieņēmusi šo Pamatlikumu.” Nevis “Vācijas tauta”, bet “vācu tauta”. Tā ir Vācijas Federālās Republikas pamatnācija. Piebildīsim: ar visiem turkiem, kuru skaits sniedzas miljonos.
Labs ir. Atšķirsim Francijas konstitūciju. Valsts nosaukums ir Republique Francaise, t. i., franču (ne Francijas) republika, un konstitūcijas preambula sākas ar vārdiem: “Franču tauta svinīgi proklamē.” Un, tā kā suverēnā vara Francijā pieder franču tautai, tad ir pilnīgi dabiski, ka “Republikas valoda ir franču” (konstitūcijas 2. pants). Arī uz tiem pieciem miljoniem islāmticīgo, kas mīt Francijā, attiecas šis 2. pants.
Latvijā Egila Levita sagatavotā preambula atduras pret klupšanas akmeni: tā dēvētā lingvistiskā kopiena jeb krievvalodīgo kopums pati par sevi nav tautība – tādas vienkārši nav. Un saukt to par minoritāti var tikai ar grūtībām, jo krievvalodīgo īpatsvars Latvijā sasniedz gandrīz 40 procentus.
Bet tieši tāpēc E. Levita sagatavotajā preambulā teikts, ka mērķis ir “nodrošināt latviešu nācijas pastāvēšanu cauri gadsimtiem, latviešu valodas un kultūras saglabāšanu un attīstību”.
Tas ir dabiski un saprotami, jo “dotajos apstākļos” latviešu nācijas pastāvēšana un latviešu kultūras saglabāšana ir apdraudēta – īpaši, ja zināmām aprindām izdotos “iegalvot Eiropai”, ka Latvija ir divkopienu valsts, “kur runā divās valodās” – ar psiholoģiskiem secinājumiem, kas rodas “paši no sevis”.
