Liāna Langa: Preambula ir vērtīga dāvana Latvijai 28
“Mēs maza cilts, mēs būsim tik lieli, cik mūsu griba.”
Raiņa teiktais par “mazas cilts” pastāvēšanas stratēģiju šodien ir tikpat aktuāls kā laikā, kad latvieši vēl tikai sapņoja par savu valsti.
No deviņdesmit pieciem Latvijas valsts pastāvēšanas gadiem okupācijās aizvadīts pusgadsimts. Mūsdienās Raiņa sacītajam ir jauns konteksts, kuru Latvijas valsts tēvi, visdrīzāk, pat nevarēja iztēloties, lai arī Jānis Čakste pravietiski teicis: “Mēs ne brīdi nedrīkstam aizmirst, ka lielvalstis īsteno vienīgi savu interešu politiku.” Pirmā Latvijas Valsts prezidenta teikto ir svarīgi atcerēties arī šodien. Okupācijas un deportācijas mūsos cirtušas brūces, kas joprojām struto un sāp. Laiks iet, un arvien biezāk un stingāk mūs apņem gulagā nomocīto upuru klusēšana. Domājot par upuriem, jāatceras, ka atlaides slepkavām un tos radījušam režīmam nav iespējamas. Nacistu slepkavas ir starptautiski nosodīti, savukārt boļševiku rīkļurāvēji vēl arvien tiek saudzēti. Sastapšanās ar sovjetizētas vai kosmopolizētas mentalitātes izpausmēm ikdienā rada problēmas gan valstij, gan tās pilsoņiem. Un, ak vai, – izrādās, tām ir tik daudz kopīga!
Piemēram, gluži tāpat kā padomju tauta PSRS bija “über alles” uzstādījums, tā Eiropas komisārs Nils Muižnieks par preambulu spriež, ka tā neesot nepieciešama. “Viņš arī norāda, ka nav skaidrs, kā jēdzieni “Latvijas tauta”, “mazākumtautības” un “latviešu tauta” saplūst ar jēdzienu “valsts nācija” un kā tas ietekmēs Satversmes tiesas praksi,” varam lasīt rakstā, publicētā Latvijas sabiedrisko mediju portālā.
Filmas “Padomju stāsts” režisors Edvīns Šnore vietnē “Twitter” Nilu Muižnieku vērtē skarbi: “Klausīties bijušā integrācijas ministra Nila Muižnieka padomos par preambulu ir tas pats, kas Kargina padomos, kā risināt banku krīzi.” Patiešām ir pārsteidzoši, ka augstais Eiropas komisārs, izrādās, nav lasījis nevienu interviju ar preambulas autoriem, nav dzirdējis tai veltītajā konferencē teikto, nav iepazinies ar konstitucionālo tiesību ekspertu skaidrojumiem žurnālā “Jurista Vārds” un publiski runā, kā no Mēness nokritis un bez mazākās apjausmas par Latvijas valsts un tās pilsoņu vajadzībām.
Bet mums vajag savu valstsapziņu būvēt un stiprināt, gan domājot par Latvijas valsts nākotni, gan neizvairoties no seku apzināšanās, ko okupācijas radījušas. Novembris, kad atzīmējam gan Lāčplēša dienu, gan Latvijas valsts dibināšanas svētkus, tam ir labs laiks. Vajadzīga katra pilsoņa individuāla iesaistīšanās un ieguldījums domāšanā par valsti un topošo preambulu, kas pati par sevi ir vērtīga dāvana Latvijai un mums tās jubilejas gadā. Atskan saucieni – vajag tādu pašu konstitūciju kā Zviedrijā vai Islandē! Piedodiet, bet, citējot Jāni Čaksti, “valstis rada pašas tautas un uz viņām atbalstās viņu īstās tiesības. Nevis tas, ko citi dod, ir no svara valstīm, bet tas, ko pašas valstis var un spēj”. Tādēļ no citām valstīm kopētas konstitūcijas mums patiešām neder.
Mēs radījām savu valsti, jo bijām izveidojuši sevi par kultūras nāciju, un mēs to noturējām savās sirdīs pusgadsimtu ilgušajā okupācijā, jo spītīgi saglabājām un kopām savu valodu un kultūru. Kas Latvijas valsts tēviem un sabiedrībai bija pašsaprotams, radot mūsu Sa-tversmi, tas šodien daudziem vairs nav skaidrāks par skaidru, un to ļoti labi parāda diskusijas par preambulu – sākot no viedokļiem, kuri apstiprina bažas, ka skolās un augstskolās neiemāca izpratni par mūsu valstiskuma jēgu un pamatiem, un beidzot ar aprobežoti narcistiskiem vaicājumiem “ko man preambula dos?”, it kā tā būtu brīnumdroga, no kuras jāgūst acumirklīgs labums pēc tās norīšanas.
Valsts un nācijas pamatvērtību nostiprināšana preambulā ir vairāk nekā nepieciešama – visas diskusijas ap to manu pārliecību tikai nostiprina.
“Mēs maza cilts, mēs būsim tik lieli, cik mūsu griba.” (Rainis)
Daudz laimes jubilejā, Latvija! Tu esi mana valsts, manas tautas izslīpētais dārgakmens.
Tevi, Latvija, mēs varam rotāt ar savas gribas gaismu!
