Agris Liepiņš: Satversmes preambulu vajadzētu pieņemt šīs Saeimas laikā 12
Senatnē kuršu kuģu priekšgalus rotāja kokā grieztas zirgu galvas. Zirgs vienmēr atrada ceļu uz mājām, un kuršu laivām katru reizi vajadzēja atgriezties savā krastā. Rumaku atveidam bija vēl cita, ne mazāk nozīmīga funkcija – zirga galva kuģim piešķīra identitāti, skaidri nolasāmu piederību kuršu ciltij. Atņemt liellaivai identitāti varēja, vienīgi ar cirvjiem sakapājot sīkās šķēpelēs rotājumu.
Preambulai mūsu Satversmē ir tāda pati nozīme kā zirga galvai kuršu kuģa priekšvadnī. Preambulā kodolīgos, īsos vārdos tiek nosauktas vērtības, kuras veido Latvijas valsts identitāti un kuras nav maināmas vai pārrakstāmas. Atcelt to var tikai vienā veidā – ar cirvjiem sakapājot sīkās šķēpelēs.
Preambulas pretinieku lielākā sāpe ir tieši par tām normām, kuras, pieņemot preambulu, uz mūžīgiem laikiem negrozāmi noteiks Latvijas identitāti. Latvija ir nacionāla valsts, kura radusies latviešu tautas pašnoteikšanās ceļā, latvieši Latvijā ir valstsnācija un latviešu valoda ir vienīgā valsts valoda. Daudzi, ai cik daudzi vēlētos pēc iespējas ilgāk saglabāt Latvijā nenoteikto stāvokli, kad valsts valoda ir latviešu, bet sadzīvē netraucēti var iztikt bez tās un lietot krievu mēli, kad nepilsoņi bauda labumus, bet negrib naturalizēties vai repatriēties uz Krieviju, kad par valsts naudu tiek uzturētas divas paralēlas izglītības sistēmas – valsts valodā un vienā privileģētā svešvalodā, pie tam krievu skolās ukraiņu, ebreju, armēņu un citu mazākumtautību bērni tiek pārkrievoti.
Preambulas pretinieki piekopj vecu veco taktiku. Pirmkārt, apšauba, vai tāds dokuments maz ko dos, vai tam kāds svars. Ušakovs prātuļoja, ka, pieņemot preambulu, neviens pārtikušāks nekļūšot. Otrkārt, pretinieki bazūnē, ka nevajag sasteigt, ka te vēl daudz kas apspriežams, vētījams un noslīpējams. Atļausiet pasmaidīt. Citēšu fragmentu no Tolstoja romāna “Anna Kareņina”, kur muižnieks Levins cenšas nokārtot necilu rutīnas lietu. “Un Levins mēģināja, staigāja, braukāja, visi bija labi un laipni pret viņu, tomēr aizvien izrādījās, ka nupat apietais izauga priekšā kaut kādā citā veidā un atkal aizšķērsoja ceļu. (..) Neviens tam nespēja izskaidrot, kāda jēga visiem tiem šķēršļiem, kas traucēja viņa jautājuma nokārtošanai.”
Tāpēc nevajadzētu bezjēdzīgi šķiest laiku, bet vēl šīs Saeimas sasaukuma laikā pieņemt preambulu.
