Diāna Jance: Pravietojumi 0
Pirms dažām dienām stāvēju dzejnieku Edvarta Virzas un Elzas Stērstes muzejmājas durvīs “Billītēs” un skatījos uz jasmīnkrūmu, kas pārņēmis gandrīz puspagalmu. Tas ir tas pats krūms, kas pieminēts dzejolī “Baiga vasara” ar rindu: “Un jasmīns zarains maijā neuzziedēs…”
Tā arī esot noticis, jasmīnu nākamās ziemas sals esot sastindzinājis tik ļoti, ka maijā raisījušies vien daži vāri ziediņi. Tieši tāpat jau okupācijas sākumā bargais sals skāra visu citu, ko Dzejnieks min sava pravietiskā dzejoļa pārējās rindās.
Jasmīnkrūms, rūpīgi kopts, tā īsti sakuploja tikai pēc Latvijas neatkarības atjaunošanas.
Nu jau pagājušas daudzas vasaras, kopš, priecājoties par krāšņo ziedēšanu, joprojām brīnos, cik precīzi lieli dzejnieki spēj uzminēt savas tautas sirdspukstus. Tā noticis daudzreiz. Edvarta Virzas pēdējā pierakstītā dzejoļa rindas bija veltītas Latvijas mūžīgumam, kam viņš vienmēr ticēja:
“Kamēr vien tekam redzēs ūdeņus,/Tā latvju robežas ar mieru jozīs…/ Tā līs pār Latviju kā zvaigžņu rasa,/Ko pieres darbīgās un labīblauki prasa.”
Dzejnieks Imants Ziedonis cita starpā rakstījis tā: “Saimnieks ar pasaulē gājēju varoni vēl nav sapraties un nav sastrādājies. Līdz pat šai baltdienai nē. Kalnugāzējs nīcina pats savu māju kāpas, Kokurāvējs spridzina pats savus lauku ozolus, Kurbads Ķēves dēls savu māti nodod valsts sagādē lapsām par barību, varonis septiņjūdžu zābakos skrien pa pasauli tūrismā un trimdā, mājās neko nepārvezdams, nepienesdams, un ar neredzamības un nedzirdamības cepuri galvā valsts ierēdnis slēpj savus tautai netalantīgos nodarījumus.
Tad vēl politiķi ar “galdiņklājies” solījumiem un personīgo pierīšanos. Bet tauta kopudziesmu meklē.” Atgādināšu, ka dzejnieks šos vārdus rakstīja 1989. gadā, kad pat Latvijas valsts tēls vēl bija tikai apjaušams, nepavisam ne kā realitāte, kur nu vēl doma, ka Latvijas valstij būtu pašai savi politiķi un ierēdņi.
Mazai, varbūt nenopietnai atkāpei: 1959. gadā Padomju Savienības komunistiskās partijas vadītājs Ņikita Hruščovs savas viesošanās laikā Latvijas padomju republikā pēc īpaši viņam noorganizētiem Dziesmu svētkiem esot jautājis: “Dziedāt un dejot jau tie latvieši prot, bet vai viņi prot arī strādāt?”
Anna Brigadere 1921. gada brīnumpasakā “Maija un Paija” bārenītei jau bija to draudējusi: “Ko tu te – lustēs un ziņģēs cauru dienu? Nevar ne aizklausīties! Lēkātājs nav darītājs! Savaldi skaņo rīkli! Lai vairs nedzirdētu! To es tev piesaku!”
Kaut nu mūžam būtu tā, kā vēlējis dzejnieks Vitauts Ļūdēns: “… velti (izcēlums mans. – D. J.) ap Latviju līdīs un lodās ar indes zobiņiem un zobiem modernie bermontieši.” Un arī: “Šis laiks nepiedos mūsu vienaldzību.”
13. jūlija vakarā Maskavā tika izšauts salūts par godu Viļņas “atbrīvošanai” no fašistiskajiem uzbrucējiem. Nav dzirdēts, ka to pamanīja vairāk ļaužu kā tie, kurus musina propagandas TV kanāli. Līdzīga kanonāde plānota arī Rīgas okupācijas gadadienā 13. oktobrī.
Ar šīm briesmīgajām skaņām cenšas atsaukt atmiņā tos laikus, kad neatkarīgajās Austrumeiropas valstīs uz ilgu palikšanu iekārtojās daudzas melnas ēnas.
Piemēram, Bulgārijas teritorijā sarkanās armijas spēki ienāca 1944. gada 9. septembrī. “Nenoliedzot PSRS ieguldījumu nacisma sagrāvē Eiropā, mums nevajag aizvērt acis uz faktu, ka padomju armijas durkļi Centrāleiropas un Austrumeiropas tautām atnesa pusgadsimtu represiju, pilsoniskās pašapziņas apspiešanu, ekonomiskās attīstības strupceļu un atrautību no attīstīto Eiropas valstu procesu dinamikas,” tā sakarā ar Krievijas kultūras un informācijas centra rīkoto izstādi “75. gadadiena kopš Austrumeiropas atbrīvošanas no nacisma” savā paziņojumā uzsvērusi Bulgārijas Ārlietu ministrija.
Par pelēko un melno ēnu inscenētajām grīļīgajām morālajām vērtībām atgādina arī Annas Brigaderes Velēnu vecīši: “Melna ēna pārskrēja. Nelabs cilvēks nāk!”
Dzejniece Elza Stērste 1913. gadā, vēl pirms Pirmā pasaules kara sākšanās un piecus gadus pirms Latvijas valsts dibināšanas, rakstīja: “Es tevi, tauta, tālā gaismā minu…/Vēl gadi paies, pulka gadu, zinu,/Pirms tavas miega apmiglotās acis/Kļūs redzīgas kā spožas vanagacis.” Noteikti, arī mūsdienu dzejnieki jūt nākotni…
