Valsts, kurā dievina kaķus, bet nievā suņus. Uz Austrumiem kopā ar Juri Lorencu. Ceļojuma stāsts 5
Juris Lorencs, “Mājas Viesis”, AS “Latvijas Mediji”
Sērgas laiks uz šķietami ierasto, arī uz mājas mīluļiem, licis palūkoties ar citām acīm. Tagad, kad spiestā kārtā visvairāk laika pavadām savā namā vai dzīvoklī, tikai tā pa īstam novērtējam, kāds dziedinošs klātbūtnes spēks ir mūsu uzticamajiem ceļabiedriem sunītim, kaķim vai citai dzīvai radībai.
Taču tāpat kā atšķiras dažādu tautu kultūras, tikpat dažāda pasaulē ir arī attieksme pret mājdzīvniekiem un, ja tā var teikt, viņu vieta cilvēku sabiedrībā. Šis pirmspandēmijas ceļojums uz Tunisiju to vēlreiz apliecina.
Reiz jautrā kompānijā pie vīna glāzes mans studiju biedrs Valdis pa pusei nopietni, pa pusei jokojoties izteica interesantu domu – viņš esot nonācis pie atziņas, ka kaķi mūs, cilvēkus, novērojot.
Un ne tikai novērojot, bet arī ziņojot par mums, vienkārši sakot – “stučījot”. Vienīgais, ko viņš vēl neesot sapratis, – kam tieši.
Bizertas ielu kaķi
Par šo atklājumu es atcerējos Ziemeļāfrikas valstī Tunisijā, ostas pilsētā Bizertā pašā Vidusjūras krastā. Pilsētā ir bezgala daudz skaistu, labi barotu, koptu un par sevi pārliecinātu kaķu. Lielākoties gan tie ir klaidoņi. It kā klaidoņi, jo cilvēki par viņiem rūpējas.
Pietiek nosēsties uz soliņa vecajā ostmalā, lai tuvākajā apkārtnē saskaitītu vismaz piecus kaķus. Sajūta ir tāda, ka līdzīgi novērošanas kamerām Eiropas pilsētu (nu jau arī pat Latvijas mazpilsētu!) ielās ārēji tik nevainīgie radījumi mani neuzkrītoši vēro.
Viņu nodarbi var iztraucēt vienīgi ostā iebraucošas laivas troksnis (nāk zivis!) vai kāds vietējais, kurš ieradies ar dāvanu. Vecāki kungi, sievietes, bērni, pat jauni puiši nereti apstājas, lai aplaimotu šos kundziņus ar kādu no mājām nestu cienastu, parasti cepta cāļa atliekām. Tomēr lielākais gardums ir zivis.
Tāpēc Bizertas kaķi cenšas uzturēties ostas tuvumā. Vēl viens intereses objekts – pilsētas zivju restorāni. Ja jūs apsēdīsieties pie galdiņa un pasūtīsiet ceptu zivi, varat būt droši – pēc tam kad oficiants būs atnesis maltīti, galdiņu ielenks vismaz trīs kaķi.
Drosmīgākais no tiem (parasti piemīlīga kaķenīte) pat uzdrošināsies negaidīti ielēkt pusdienotājam klēpī un ar uzstājīgu brēcienu pieprasīt savu tiesu.
Saprotams, pats galvenais kaķu pielūgsmes objekts, svētvietu svētvieta, katedrāle un altāris ir vietējais zivju tirgus. Tuvojoties tirgus paviljonam, jūtams, ka mazo nerātņu koncentrācija strauji pieaug. Nav jau brīnums – tieši šeit ir viņu Meka!
Kā cītīgi Muhameda mācības sekotāji precīzi zina lūgšanu laikus, tā Bizertas kaķi tikai viņiem vien zināmā veidā spēj prognozēt svaiga loma ierašanos. Tātad tomēr kāds ziņo!
Raugoties uz Bizertas kaķiem, nāk prātā vēl dažas ķecerīgas domas. Varbūt tieši šeit, Āfrikas ziemeļos, kaķi nav aizmirsuši, ka reiz bijuši dievi? Par to liecina arī lepnais, nekaunīgais, izaicinošais skatiens. Senā Ēģipte un tās kaķu kults taču nav tālu – ne laikā, ne telpā.
Tāpat lasīts, ka kaķi esot inficējuši cilvēkus ar pagaidām vēl nezināmu vīrusu, kas liekot divkājainajiem radījumiem par tiem rūpēties. Ka nevis kaķi dzīvo cilvēka mājā, bet mēs dzīvojam viņiem blakus un pagaidām tiekam paciesti kā neizbēgama neērtība.
Turklāt cilvēks uzturas viņu likumīgajā medību teritorijā! Ka murrāšana esot tikai manipulācija, tīkamas skaņas, ierocis, kas palīdzot veiksmīgāk pakļaut cilvēku.
Pat mīcīšana ar ķepām, kuras laikā kaķis masē un dakterē savu saimnieku, neesot gluži nesavtīga – tās laikā arī pats kaķis psiholoģiski izlādējoties, noņemot sev stresu.
Šķiet gan, ka Bizertas ielu kaķi savā iedomībā nenojauš, ka cilvēks var darīt daudz vairāk nekā piegādāt svaigas zivis. Piemēram – ieslēgt mājā apkuri (Bizertā gan tās nav), pakutināt vēderu, atvērt ledusskapi, nopirkt kaķu barību – gaļas želejas paciņu.
Suņiem un neticīgajiem ieeja liegta!
Suņus Bizertā mana reti. Acīmredzot kaķiem izdevies iestāstīt arābiem, ka suņi ir “sliktie”. Nav jau tā, ka šejienieši pilnīgi vairās no suņiem, pavisam nešķīsts dzīvnieks ir cūka.
Bet pajautājiet jebkuram musulmanim, kāpēc atšķirībā no suņiem viņi uzskata kaķus par tīrīgiem un tāpēc tīkamiem dzīvniekiem, un jūs saņemsiet vairākus pārliecinošus pierādījumus.
Pirmkārt, kaķi bieži mazgājas. Otrkārt, pēc dabisko vajadzību nokārtošanas tie “novāc pēc sevis”. Treškārt, kaķi ēd tikai svaigu, nebojātu pārtiku. Un tagad nedaudz par suņiem. Šie dzīvnieki ir netīrīgi, kārtojas, kur pagadās, ēd maitas un norok kaulus.
Musulmanis nedrīkst doties uz mošeju, ja viņam suns pieskāries vai, nedod Dievs, nolaizījis roku.
Lai šķīstītos, nepieciešams nomazgāties. Saprotams, mošejas tiek cītīgi sargātas no klaiņojošiem suņiem. Tunisija ir visai liberāla islāma valsts, tomēr neticīgajiem (pareizāk būtu teikt – citu reliģiju piederīgajiem) ieeja mošejās liegta.
Kas tieši pieņem šādus lēmumus, man nav skaidrs. Laikam jau augstākie garīdznieki. Uz Tunisijas mošejām droši var rakstīt “Suņiem un neticīgajiem ieeja liegta”!
Gadsimtu gaitā suņiem attīstījusies intuitīva spēja neizaicināt likteni, un šis dzīvnieks turas tālāk no visa, kas saistīts ar islāma reliģiju un vietējo izpratni par tīrību – mošejām, svēto kapličām, pirtīm, ēstuvēm.
Savukārt kaķi – laipni lūgti! Internets ir pilns ar video par tēmu “kaķis mošejā” – dzīvnieks bauda diendusu, spēlējas ar dievlūdzējiem, glaužas tiem klāt lūgšanas laikā utt.
Bet vai tas nozīmē, ka musulmaņi vispār netur suņus? Tur, tikai sunim jāzina “sava vieta”! Un te mēs saskaramies ar kādu paradoksu. Suņu īpašnieki ir vai nu ne pārāk turīgi laucinieki, kuriem pašiem jāsargā īpašums (zemnieki, aitu gani), vai tieši otrādi – bagātā pilsētu vidusšķira.
Arābu pasaulē pieņemts uzskatīt, ka pilsētnieks ar suni ir turīgs cilvēks. Tāds, kurš var atļauties barot lieku muti.
Arī uzskatos brīvs, kuru nesaista konservatīvā islāma aizspriedumi. Te nemana pūdeļus vai franču buldogus, nemaz nerunājot par klēpja mīluļiem. Cieņā ir kārtīgi suņi – rotveileri, pitbuli vai vācu aitu suņi, kurus arābi parasti dēvē par “police dog”, tātad “policijas suns”.
Vislielākais luksuss esot no ziemeļiem nākušais haskijs. Signāls apkārtējiem, ka mājas saimnieki var atļauties māju ar īpašu “suņa istabu”, kas turklāt apgādāta ar gaisa kondicionieri!
Atsevišķa “suņa istaba” vajadzīga tāpēc, ka pat visliberālākie Muhameda mācības sekotāji diezin vai vēlētos redzēt suni virtuvē vai guļamistabā. Savukārt karstajās Tunisijas vasarās haskijs bez kondicioniera nemaz nevarot izdzīvot.
Muhameds un kaķi
Bet atgriezīsimies pie kaķiem. Musulmaņiem ir vēl viens, ceturtais kaķu dižciltības pierādījums. Un tas ir pats svarīgākais. Jo kaķi patika pravietim Muhamedam! Zināms pat pravieša mīļākās kaķenes vārds – Muizza.
Leģenda stāsta, ka Muizza esot bijusi sniega baltumā, bet ar dažādu acu krāsu. Muhameds esot mazgājies ūdenī, no kura dzērusi Muizza, un nekad neesot traucējis tās miegu – pat ja kaķene gulējusi uz pravieša drēbēm. Sprediķu laikā Muizza dažkārt esot atpūtusies Muhamedam uz ceļgaliem.
Reiz kāds cits kaķis pat esot izglābis pravieša dzīvību. Indīga čūska noslēpusies Muhameda halāta piedurknē un gaidījusi izdevīgu brīdi, lai viņam iekostu. To pamanījis kaķis un čūsku nokodis.
Musulmaņi ir pārliecināti – tieši tāpēc, ka pravietim esot paticis glaudīt kaķus, šīs dzīvnieks vienmēr krīt nevis uz muguras, bet gan ar ķepām uz leju.
Bet vertikālas svītras, kas redzamas raibo kaķu pierē, esot atstājis Muhameda rokas pieskāriens – atgādinājumam par šā dzīvnieka svētīgo izcelsmi. Tāpat Muhameds esot uzskatījis, ka kaķus kā brīvus dzīvniekus nedrīkst pārdot vai apmainīt pret precēm, tos atļauts vien dāvināt.
Kāds slavens musulmaņu mistiķu – sufiju – teologs, vārdā Abu Bakrs al Šibli, kurš dzīvoja 10. gadsimtā, pēc nāves esot parādījies savam skolniekam un teicis: “Es jautāju Allāham, kāpēc esmu iemantojis viņa žēlastību un nokļuvis paradīzē. Tad Allāhs man atgādināja par kādu sniegotu Bagdādes rītu, kad man pretī nāca nosalis kaķēns: “Tu viņu paņēmi rokās un sasildīji zem sava apmetņa. Šīs rīcības dēļ es tevi uzņēmu paradīzē.””
Kamēr Arābijas pussalā un Āfrikas ziemeļos pie Muhameda mācības sekotājiem kaķi baudīja cieņu un viesmīlību, Vidusjūras otrā krastā, kristīgajā Eiropā, viņiem tik labi neklājās.
Inkvizīcijas laikos pāvests Inocents VIII, kurš valdīja Romā no 1484. līdz 1492. gadam, kaķus pasludināja par ļaunuma iemiesojumu, un tūkstošiem nevainīgo radījumu tika sadedzināti uz sārta.
Kaķu iznīcināšana noveda pie bēdīgām sekām – krasi pieauga žurku populācija, kas savukārt izraisīja mēra epidēmijas uzliesmojumus. Neizskaidrojamais naids pret kaķiem bija viena jocīga cilvēka uzmācīga ideja. Turklāt Bībelē kaķi nav pieminēti vispār, ko nevar teikt par suņiem.
Jaunajā Derībā, Jāņa Atklāsmes grāmatas 22. nodaļā lasām: “Svētīgi, kas mazgā savas drēbes, lai tiem būtu daļa pie dzīvības koka un varētu pa vārtiem ieiet pilsētā. Ārā paliek suņi, burvji, netikļi, slepkavas, elku kalpi un visi, kas mīl un runā melus.”
Šeit minētā pilsēta ir paradīze. Tātad arī kristiešu paradīzē suņiem netikt! Toties kaķi var sevi mierināt, ka par viņiem nekas tāds nav teikts.
Islāms un dzīvnieki
Tātad kaķi arābiem patīk. Un tomēr – ja jūs jautāsiet arābam, kas, viņaprāt, ir pats skaistākais dzīvnieks pasaulē, atbilde būs – zirgs. Varbūt tāpēc, ka zirgs šodien jau kļuvis par retumu, par tādu kā luksusa simbolu. Atšķirībā no ēzeļiem, mūļiem un kamieļiem viņus vairs tikpat kā neizmanto darbam, vien sportam un skaistumam.
Arābu valstīs – Marokā, Tunisijā, Ēģiptē – dažkārt vēl izdodas ieraudzīt cilvēku, kurš pārvietojas zirga seglos. Neaizmirstams skats, ko man reiz laimējās piedzīvot Ēģiptes pilsētā Luksorā, – īpaši apmācīts zirgs dejo kāzu svinībās.
Islāms ir likuma reliģija, kas sīki reglamentē cilvēka ikdienas dzīvi – ko ēst, kā ģērbties, kā uzvesties un kā dalīt mantu. Arī attieksmi pret dzīvniekiem. Islāma reliģijai veltītās interneta lapās atrodami padomi, kā kopt kanārijputniņus un kādu ūdeni drīkst izmantot akvārijam.
Šariata likumi stingri nosaka, ka cilvēkam jārūpējas par mājdzīvniekiem, par kuriem tas uzņēmies atbildību. Kādā hadīsā (leģendā par Muhameda dzīvi) stāstīts par sievieti, kas nokļuvusi ellē, jo nomērdējusi badā savu kaķi – ieslēgusi to mājā, neļāvusi meklēt ēdienu, bet pati pienācīgi nav to barojusi.
Islāms aizliedz medības izklaides vai trofeju (ragu, ādu utt.) iegūšanas nolūkā.
Medīt drīkst, bet ar nosacījumu, ka nomedītā dzīvnieka gaļa tiek izlietota uzturā. Pašas trofejas ņemt nav aizliegts, tomēr medību primārais iemesls ir gaļas ieguve.
Es gan īsti neizprotu, kā islāma teologi atrisina medījumu gaļas “halāl” problēmu. Saskaņā ar islāma likumiem uzturā drīkst lietot tikai īpašā veidā (ar asiņu notecināšanu) kautu dzīvnieku gaļu, ko sauc par “halāl”. Turklāt šajā procesā kāvējam jāizrunā vārds “bismillā”, kas tulkojumā no arābu valodas nozīmē “Allāha vārdā”.
Šīs rindas es rakstu Duzas oāzē, viesnīcā “Hotel 20 Mars”. Tā celta tradicionālā, tuksnesim piemērotā stilā. Viesnīca atgādina noslēgtu cietoksni ar plašu iekšpagalmu, nelielu puķu dārziņu un caurstaigājamu otrā stāva terasi, kas iziet uz pagalmu.
Viesnīcā dzīvo veseli trīs kaķi. Skaisti, kopti, viņi cienīgi pastaigājas pa terasi, kur rītos sagaida pirmos saules starus. Tuksneša naktis ir diezgan vēsas.
Kas man viņos nepatīk – šie kaķi mani pilnībā ignorē, paiet garām kā tukšai vietai. Es viņiem neeksistēju, neesmu interesants.
Bet varbūt esmu jau izpētīts? Atstājot Tunisiju un tās kaķus, šķiet, ka man vismaz ir izdevies atminēt noslēpumu, kam tieši kaķi ziņo. Ja viņi tiešām to dara, tad tikai citplanētiešiem.
