Pratināšana, ņirgāšanās un sišana… Mācītājs, kurš 43 dienas atradās krievu gūstā, pastāsta par okupantu zvērībām 0
Mācītājs, kurš kopā ar Čūsku salas aizstāvjiem 43 dienas pavadīja okupantu gūstā, uzskata, ka padošanās krieviem ļāva saglabāt karavīru dzīvības. TV3 raidījuma “Nekā personīga” ekskluzīva intervija ar mācītāju, kurš kopā ar Čūsku salas aizstāvjiem 43 dienas atradās okupantu gūstā.
Okupantu spēki Ukrainai uzbrūk jau 116. dienu. Pirmajās kara stundās 30 kilometrus no Odesas teritorijas ziņā nelielā, bet stratēģiski ļoti svarīgajā Čūsku salā Melnajā jūrā risinājās notikumi, kas jau kļuvuši par vienu no šī kara simboliem. Tagad zināms, ka tur dienējošie ukraiņu karavīri un robežsargi krita okupantu gūstā.
“Nekā personīga” šonedēļ izdevās satikt armijas kapelānu, kuru kopā ar Čūsku salas aizstāvjiem 43 dienas krievi situši un spīdzinājuši cietumos okupētajā Ukrainas daļā un arī Krievijas teritorijā.
24.februārī – pirmajā Krievijas uzbrukuma dienā pasaules lielākie mediji ziņo par varonīgajiem Ukrainas robežsargiem no Čūsku salas, kuri atteikušies padoties un miruši.
Oleksandrs Čokovs kā brīvprātīgais mācītājs kopš 2014.gada strādājis frontes pirmajās līnijās no Doņeckas līdz Luganskas apgabaliem. Pēdējos trīs gadus oficiāli ir jūras spēku armijas kapelāns.
Tieši viņam (pēc ziņām par uzbrukumu Čūskas salai) uztic bīstamo misiju – pārvest kritušo biedru mirstīgās atliekas uz Odesu. Oleksandrs sameklējis vēl palīgus – 2 mācītājus un vienu ārstu un devušies jūrā.
OLEKSANDS ČOKOVS, Ukrainas armijas kapelāns
Starptautiskais glābšanas kuģis “Safīrs” no Odesas ostas, darbojas Melnās jūras akvatorijā. Šis kuģis palīdz dažādās situācijās. Sniedz palīdzību uz ūdens. Šim kuģim mūs mācītāji bija jāaizved uz salu, mēs izdarām savu darbu un tad tas mūs atved atpakaļ uz Odesu. Un viņiem tika pateikts, ka ir “zaļais” koridors, mums būs iespēja paņemt līķus un atgriezties. Mēs labi sapratām, ka gan jau tur atrodas krievu flote, salu ieņēmuši krievi, ja jau tur bija kara darbība.
Bet tā kā krievi mums pateica, ka viņi mūs neaizskars – brauciet un ņemiet. Gan jau bija augstākajos līmeņos kāda vienošanās. Mēs piekritām un braucām.
Tas bija 25.februāris.
26.februārā rītā kuģis pietauvojas pie Čūsku salas. To sagrābj okupantu armija un sāk pārbaudes. Stāstam par mirušo glābšanas operāciju krievi nenotic un mācītājus arestē aizdomās par spiegošanu. Kuģa apkalpe un mācītāji ar krievu kuģi tiek aizvesti uz Sevostopoli. Tur vairākas dienas pratināti krievu jūras spēku ieslodzījumu vietā. Vēlāk Maskavas propagandas televīzijas demonstrē kā ar šo pašu kuģi uz ieslodzījuma vietu atvesti Čūskas salas robežsargi un karavīri.
Melnās jūras flote ar cieņu izturējās pret Ukrainas robežsargu lēmumu. Tika izveidots drošības koridors, lai viņus izvestu no kaujas darbības vietas.
PĀVELS BUCAJS, Sevastopoles cilvēktiesību uzraugs
Es ieraudzīju lieliska paskata cilvēkus. Es ierados, kad viņi ēda. Viņiem deva boršču, otro ar gaļu, kompotu. Parunājos un sapratu, ka iespējama arī dubultporcija. Viņi diezgan labi jūtas. Viņus brīnišķīgi aprūpē.
Visiem atņemtas privātās mantas, noņemti pirkstu nospiedumi un sākušās FSB pratināšanas. Pret mācītājiem ierosinātas krimināllietas par spiegošanu. Pēc četrām dienām visi salādēti kravas lidmašīnā un 4 stundas vesti nezināmā virzienā. Tur piecas dienas ilgas pratināšanas, ņirgāšanās un sišanas. Tālāk visi transportēti uz ieslodzījuma vietu Krievijā Starij-oskolas pilsētā Belgorodas apgabalā. Tur bijuši vissmagākie apstākļi.
OLEKSANDS ČOKOVS, Ukrainas armijas kapelāns
FSB mani nesita. Mani sita specvienība. Kuri vadāja mūs no vienas vietas uz citu. Veda uz pratināšanām. Un pa laikam sita.
Izveda pastaigā. Mums 5-10 minūtes mums pastaigu kamerā ļāva elpot svaigu gaisu. Un vienkārši bez jebkāda iemesla pienāca specvienības karavīrs, paņēma mani šādi un iemauca ar celi no visa spēka. Pa mugurkaulu šeit. Nokritu un piecelties nevaru. Blakus stāvēja Leonīds un Vaņa (mācītāji). Gribēja palīdzēt. “Nedrīkst viņam palīdzēt!” Pienāca pavadonis, kurš nebija no specvienības, redzēja, ka nevaru piecelties. Pacēla mani un teica: “Skriešus uz kameru!” Atnācu uz kameru, apsēdos un raudu. Man vienkārši tek asaras. Par ko tu – krievu karavīr – mani sit?
Viens no mācītājiem ievietots karcerī. Šobrīd pēc atbrīvošanas viņam ir ļoti nopietnas veselības problēmas.
Un lūk, tie paši “miroņi”, kuri patiesībā ir dzīvi, ieradušies šeit Sevastopolē, saņem sauso pārtiku un dodas uz autobusiem, lai veiktu “juridiskās procedūras”.
OLEKSANDS ČOKOVS, Ukrainas armijas kapelāns
Viņu piesēja, izģērba, lēja virsū aukstu ūdeni, sita pa… Ja cilvēks čurā asinis. Sakiet, lūdzu… Viņš zaudēja 15-20 kilogramus. Katrs no mums novājēja. Tie bija skābēti kāposti ar ūdeni, bet otrajā bija sālīti skābēti kāposti bez ūdens. Dažreiz deva kādu nezināmas izcelsmes putru un nezināmas izcelsmes maizi. Kad notika mūsu apmaiņa… Stādieties priekšā – šobrīd es jau esmu atkopies. Bet, kad notika apmaiņa un teica, lai novācam matraci, es pacēlu matraci, bet to vienkārši nespēju pacelt. Man tas šķita tik smags. Man vienkārši nebija spēka. Mēs gūstā bijām 43 dienas. Un mūs apmainīja. Paldies Dievam, ka mūs apmainīja. Pirmos “Safīra” komandu, tad kaujiniekus apmainīja. Mūs apmainīja kā trešos.
Glābšanas kuģi “Safīrs” nolaupījuši okupanti, izdemolējuši un nozaguši visu, ko varēja aiznest. Pēc tam ar Turcijas palīdzību, to izdevies atgriezt Ukrainā. Šobrīd glābēju kuģis ir atkal salabots un turpina strādāt Odesas reģionā.
43 apcietinājumā pavadītajās dienās Oleksandrs līdz detaļām uzzinājis, kas uz Čūsku salas notika 24.februārī.
OLEKSANDS ČOKOVS, Ukrainas armijas kapelāns
Mēs bijām kopā ar puišiem un viņi pastāstīja. Es arī gribētu izstāstīt, lai arī Latvija zina, kas tur īsti notika. Kad pie salas piebrauca kreiseris “Maskava”, viņi izšāva gaisā. Un piedāvāja mūsu jūrniekiem padoties. Viņi sašāva visas sakaru iekārtas. Sakaru ar mūsu centru nebija. Iedomājieties – kreiseris “Maskava” bija viņu flagmanis. Pasvītroju – bija! Viņi atbrauca, pateica, viņus pasūtīja. Pēc tam viņi pagrieza stobrus un atklāja uguni.
Atlidoja kaujas iznīcinātāji, kas sāka mest uz salas bumbas. Sala visa burtiski sāka lēkāt.
Un cik liela tā sala ir – varat paskatīties. Kādi 800 kvadrātmetri. Mūsējiem, kas tur atradās, bija strēlnieku ieroči.
Krievi solīja, ka nenogalinās. Un komandieris uzņēmās atbildību, lai visiem, kas tur atradās, glābtu dzīvību. Tur bija robežsargi un 60 jūras kājinieki. Jauni puiši – 20, 25 gadus veci. 30 gadus. Ja cilvēkiem būtu adekvāti ieroči, ar ko adekvāti atbildēt, esmu simtprocentīgi pārliecināts, ka tur notiktu kauja.
Oleksandrs stāsta, ka raudājis gan ieslodzījumā, gan raud šobrīd par tām zvērībām, ko katru dienu veic okupanti Ukrainā.
OLEKSANDS ČOKOVS, Ukrainas armijas kapelāns
Jau vairāk kā simt dienas Ukraina karo. Ļoti sāp, kad mirst cilvēki. Visdārgākais, kas ir – tā ir cilvēku dzīvība. Tiek iznīcinātas pilsētas, ciemi, infrastruktūra, bet visu to iespējams atjaunot. Bet neatgriezīsi to mammu, kas nogalināta un kuras bērniņš kļuvis par bāreni. Neatgriezīsi tos dēlus, kas vienkārši gāja un viņus nošava. Tie bija divi mammas dēli. Ļoti grūti, kad izvaro meiteni vai bērnu. Tā ir zvērīga izturēšanās. Tas ir ļoti grūti. Un mēs kopā ar šiem cilvēkiem raudam.
Mēs lidojām uz Rostovu. Kad lidmašīnā ieveda civilos, viņiem bija ar “skoču” aizsietas acis. Bija viena meitene. Un viņa visu laiku tā trīcēja. Kad lidmašīna pacēlās debesīs, armijnieki teica – varat noņemt viņai apsēju. Kad viņai “skoča” apsēju noņēma, viņai bija sasista seja. Jauna meitene – 25 gadi. Viņai sadauzīta seja. Viņa sēdēja un visu ceļu raudāja. Ko krievi ar viņu bija darījuši? Kāda rehabilitācija nepieciešama bērniem, kurus izvaroja krievi? Pasakiet, lūdzu. Kā to atjaunot?
Vainīga ir visa Krievija. Jo cilvēkiem Krievijā ir jāsaceļas un jāpasaka savam prezidentam… Ir tādi cilvēki Krievijā, kuri saka, ka viņi jūt līdzi Ukrainai. Jā, jūs jūtat līdzi Ukrainai. Paldies par jūsu līdzjūtību. Bet jūsu līdzjūtībai, mani dārgie, ir jābūt kam krietni augstākai. Jums jāiziet piketos, manifestācijās, uz barikādēm. Jums ir jāiziet un jāpasaka savam prezidentam, ka viņš ir nelietis. Apstājies! Tu esi bandīts un noziedznieks! Tu nogalini mūsu brāļus. Jūs taču sakāt, ka mēs esam brāļi? Nu tad jums ir jāmaksā tāda pat cena un jāmirst tieši tā pat, tikai pie sevis Krievijā. Krievi, mums nav vajadzīga jūsu līdzjūtība! Jūs izejiet un tas būs labākais veids kā parādīt, ka esam viena tauta. Tad jā – jūs esat mūsu brāļi. Tad jā – mēs esam jūsu brāļi un māsas. Bet tas, ko krievi ir izdarījuši – kā to atjaunot?
Es esmu priesteris. Man būtu jāmīl cilvēki. Man par šiem cilvēkiem būtu jālūdzas. Bet es to nespēju izdarīt.
Redzot to, ko viņi dara. Es lūdzu Dievam, lai viņš man palīdz. Lai es varētu par šiem cilvēkiem lūgties. Es lūdzos par Krieviju un mana lūgšana šodien skan – es lūdzu Dievu, lai Dievs paceltu šos cilvēkus šajā valstī – spēcīgus, stiprus, vīrišķīgus. Tieši tādus, kas šobrīd Ukrainā aizstāv savu valsti. Lai viņi sāktu aizsargāt savu valsti. Un lai nepazemo savu zemi. Lai Dievs paceļ šos cilvēkus. Protams, viņi mirs, pārdzīvos noteiktas lietas savā dzīvē. Viņus liks cietumos. Viņus sitīs. Citādāk nevar. Jums jāpieceļas un jāpasaka. Tikai tā. Lūk tas ir sāpīgi. Pasakiet, kā mēs atjaunosim cilvēku dzīves?
Kādu kompensāciju var iedot bērnam? Kad kapos apglabā cilvēkus un mazs piecgadīgs bērns saka: “es gribu, lai kara nebūtu. Un es vēlos, lai mana mamma augšāmceltos”.
Viņš palicis bez mammas. Kā to izdarīt? Es domāju, ka tās ir Krievijas federācijas beigas. Visas. Jautājums ir kad. Es pasvītroju – Ukraina neatkāpsies. Un neatdos savu zemi. Mums nevajag svešas zemes. Bet savu mēs neatdosim.
Armijas kapelāns Oleksandrs ir pateicīgs Latvijai, kas palīdz ukraiņiem sasist okupantus. Uzreiz pēc mūsu sarunas viņš kopā ar sievu kāpa mašīnā, lai atgrieztos dzimtenē un palīdzētu ukraiņu kareivjiem. Kapelāns tikai lūdza ikvienu Latvijas iedzīvotāju neizmirst par zvērībām, ko krievi turpina pastrādāt uz Ukrainas Zemes.
