Prāta un gara medībās. Sjouns “Ēnu lapsa” 0
Par nošauto lapsu nekrietno mācītāju piemeklē dabas sods – lavīna. Sjouna garstāsta “Ēnu lapsa” pirmo daļu varētu reducēt tieši līdz šādam vienam teikumam.
Un tā būtu humāni virzītā darba godīga fabula, kas aptvertu ne tikai medību nekrietnību vien. Tomēr ne velti islandiešu rakstnieka un dzejnieka Sjouna (1962) “Ēnu lapsai” piedēvē daudzslāņainību – tam visam klāt gribētos piebilst, ka, neskatoties uz robustajiem raksturiem, ir arī neiedomājama izteikumu precizitāte un poētiskums it visā – gan formā, gan saturā. Cits šā darba nosaukums ir “Skugalbaldrs”, kas, spriežot pēc islandiešu valodu nezinošajam lasītājam pieejamajiem interneta avotiem, ir nosaukums arī ļaunajam garam (skuggabaldur). Un sižetam par dažu Ielejas iedzīvotāju dzīves un nāves epizodēm no 1883. gada 9. janvāra līdz 17. janvārim un īpaši 23. martā piemīt arī metafizisks lasījums, kas raksturīgs koncentrētiem, bet šķietami vienkāršoti ērmīgiem mitoloģiskajiem tekstiem. Kāda ir mitoloģiskā teksta jēga? Vai tad parasti netiek tēlota gaismas uzvara pār tumsu? Un tomēr arī šis konstatējums šķiet pārlieku profāns, jo ir jau gluži dabiski domāt, ka līdz ar islandiešu literatūru lasītāja apziņā tiks uzburts arī šīs tautas “zīmola” veidols – islandiešu sāgas, kas mēdz ietvert to, kas paliek ārpus mūsdienās ierastā realitātes veidola, vienlaikus būtiski iejaucoties. Runa ir par fantastisko katrā no mums.
“Viņa bija tā pilnvarojuma vēstule, tas izpildraksts, kas lika viņam kaut ko paveikt reālajā pasaulē,” (32. lpp.), panaivi nonākot pie birokrātu valodas stilizācijas un psihoanalīzes, “Ēnu lapsas” vēstītājs raksturo mednieka mācītāja Baldra Skugasona azartu viltīgās dzeltenrudās lapsas tveršanā. Un varbūt šādi beidzot ir pateikts galvenais mūsdienu cilvēkam medību pakaļdzīšanās ainās acumirklī neuztvertais: bija laiki, kad cilvēki meklēja patību citu dzīvību trofejās, bet tagad cilvēku un arī citu dzīvību patību nosaka nedzīvas papīra lapas un tehnoloģijas. Mednieks ir nomainījis upuri, bet tāpēc jau upura jēdziens nav likvidēts un arī fantastiskais nav vairojies. Pārsvarā gan Sjouna poētiski, bet lakoniski tvertajā ziemeļu dabas valodā ir daudz netiešāk redzams reālistisks skaistums. Iespējams, tam nav dziļākas jēgas par dekorāciju, taču, ak vai, tā ir lieliska, mums tuva un saprotama sniegu, slīkšņu, nedaudz purvu un putnu dekorācija, kurā gan galveno lomu mēdz nospēlēt stihija.
“Ēnu lapsas” stāsta otrā puse ir stihijai un instinktiem it kā pretēja. Te ir piemērs par fantastisko citos. Tas ir botāniķis Fridriks B. Fridjouna dēls un viņa pieņemtā garīgi slimā meitene Aba. Te nav medību un upura, bet gan ērmīgas līdzāspastāvēšanas un tādas kā visas cilvēces grēku izpirkšanas stāsts. 19. gs. otrajā pusē Islandē vecmātes ar Dauna sindromu slimos mazuļus nogalina; Kopenhāgenā ir ziņas par garīgi slimo ārstēšanu ar elektrību; kāda Islandes ciemata ļaudis nevaid novērst pat to, ka upe ik pavasari izskalo un aiznes sev līdzi viņu senos un ne tik senos mirušos; tikmēr no pilsētas bohēmiskajiem un gudru grāmatu veikaliem pilnajiem pinekļiem izkļuvušais botāniķis Fridriks pēkšņi nolemj palikt mantotajās tēva mājās kopā ar garīgi nepilnīgo Abu. Protams, garīgums viņai piemīt vairāk nekā visiem ciemata baznīcēniem un mācītājam kopā. Taču rakstnieks nemoralizē, to visu var vienīgi nojaust. Turklāt, kā jau labā literatūrā, Ziemeļvalstu padomes balvu (2005) ieguvušais garstāsts pievēršas sižeta atrisinājumam, nevis valodiskajai, ziemeļblāzmiskai paštīksmei – mīkla par Abas izcelsmi un šīs izcelsmes galvenā vaininieka nonākšana lapsas sirreālās lamatās kļūst par grāmatas skaistuma pievienoto jēgu.
Islandietis Sjouns (Sigurjón Birgir Sigurðsson) kopš savas daiļrades sākuma 20. gadsimta 70. gadu beigās ir sarakstījis un publicējis 13 dzejas grāmatas, septiņus romānus/garstāstus un trīs grāmatas bērniem. Taču, šķiet, īpašu lomu viņa atpazīstamībā nospēlēja dalība Bjorkas dziesmu tekstu (arī 2004. gada Vasaras olimpisko spēļu himnas “Oceania” un “Oskara” balvai nominētās Larsa fon Trīra filmas “Dejotāja tumsā” dziesmas “I’ve seen it all”) tapšanā. Iespējams, šie fakti palīdzēs grāmatai gūt tādu kā plašāku kultūrvēsturisku ievērību, lai gan jebkurā gadījumā autora, dzejnieka, scenārista (dziesminieka?) Sjouna lomas “Ēnu lapsas” lakonismam ir nākušas par labu. Atjautīgs, protams, ir Dena Dimiņa tulkojums, kuram, iespējams, vietām varētu būt arī labāks rediģējums un maketa risinājums. Turklāt formāli garstāsts ir veidots mazākos, tad lielākos fragmentos, it kā uzsverot vietas, kur ieelpas ir īsākas un stāsta ritms straujāks, vēstījošā mierā atstājot episko ziemeļu ikdienu un atskatus varoņu pagātnē. Domāju, ka arī tas padara darbu un jo īpaši grāmatu ārkārtīgi tuvu mākslas darbam, kas suģestē gan formāli, gan saturiski.
