Prāta robežas 0
Nacionālā teātra Jaunajā zālē iestudēta Margaretas Edsones luga “Prāts” (1995) Valtera Sīļa režijā. Izrāde uzdod netradicionālus jautājumus par prāta robežām un attiecībām ar ķermeni, garu, emocijām. Prātu kā psihisku norišu un individualitātes īpašību kopumu pieņemts uzskatīt par sabiedrības pamatvērtību, kas izkopjama un cienījama, taču individuāli starp prātu un ķermeni pastāv traģisks duālisms. Kurš spēcīgāks? M. Edsones lugā šī pretruna konsekventi saasināta, sižetu veido galvenās varones pētnieces Vivjenas Bēringas augsti attīstīta intelekta pretstatījums fiziskā ķermeņa slimībai. Fināls raisa satriecošu sajūtu. Termins “šoks” medicīniski tiek skaidrots kā organisma savdabīga spēcīga reakcija uz neparastu ārkārtēju kairinājumu. Mākslā šoks nozīmē tēlainu iedarbību, lai emocionāli radītu spēcīgu iespaidu. Šoka mākslas pionieris Marsels Dušamps 1917. gadā Neatkarīgo mākslinieku izstādē eksponēja uzgleznotu pisuāru, tādējādi vēloties atklāt pedantisku, pašapmierinātu un liekulīgu sabiedrības pašapmānu. Šoka formas piekritēji uzsver tik nepieciešamo sociālā komentāra aspektu, taču satricinājumiem ir atšķirīgi mērķi un raksturs.
Personiski es teātra formā pēdējo spilgto šoka brīdi piedzīvoju Latvijas Kultūras akadēmijas režisores Māras Ķimeles studentu darba Raiņa “Zelta zirga” ainā, kurā Antiņš, izmisīgi kliegdams, aizstāv brāļus Lipstu un Biernu un būtībā piedod viņiem. Garīgu satricinājumu izraisīja atklāsme par spēju piedot tiem, kas piesmējuši tevi.
Arī režisora Valtera Sīļa izrādes raisījušas šoka līmeņa sajūtas, tomēr gluži cita rakstura. Gan izrādes “Leģionāri” asiņainais slaktiņš, gan projekta “Mārupīte” aktieru brīvprātīga peldēšanās benzīna un drazu smakojošā ūdenī bija fiziska aizskāruma brīži, kad prātam nekontrolējami iestājas pašsaglabāšanās instinkta draudi.
Tāda pati fiziska draudu sajūta pārņem izrādē “Prāts”. Atkailinātais ķermenis finālā pārsteidz ar tiešumu un nežēlību, vienlaikus tā ir metaforiska zīme M. Edsones lugai kopumā, reizē arī galvenās varones pārejai citā dimensijā ārpus sabiedriskās uzvedības normām. Šajā – vispārākajā – pakāpē aktrise Daiga Kažociņa atveido drosmīga cilvēka izvēli par labu sirds apstādināšanai. Kailuma akts kā tēls ir pilnībā attaisnots. Aktrises iemiesotā četrdesmitgadīgā zinātniece Bēringa ir pabeigusi zinātnisku eksperimentu cīņā ar vēža slimību. Zāles, par spīti maksimālām dozām un slimnieces atdevīgai pacietībai, nav palīdzējušas. Slimības laikā viņu stiprinājušas tās pētnieciskās zināšanas par nāvi, ko XVII gadsimta angļu dzejā sacerējis dzejnieks Džons Donns. Zinātniece dziļi ietiekusies garīgajā izpētes objektā – dzejnieka radītajā intelektuālajā pasaulē, kas ļauj literatūras doktorei būt komentētājai pašai savām ciešanām. Jau izrādes sākuma frāze “Kā jūs šodien jūtaties” ar striktu pašatsvešinājumu vēršas pie nejauša skatītāja pirmajā rindā. Aktrise runā lēni, skaidri, ar prātu kontrolēdama pauzes, ar to slēpjoties aiz prāta vairoga kā glābiņa. Aktrises izvēlētā spēles tehnika neatklāj nianses un to, kā jūtas patiesībā slimniece, tas nav redzams, tikai uzminams. Taču fizisko ciešanu izpausmes ir tik spilgtas, ka rada minēto šoka sajūtu, kas izrādes laikā pieaug. Cilvēka medicīnas izgudrojumi nepalīdz. Visas norises caurstrāvo vēsums, ko pastiprina Jaunās zāles izflīzētā telpa un skatuviski noorganizētā slimnīcas palātas ilūzija (scenogrāfe un māksliniece Ieva Kauliņa).
Finālā pie vientuļās slimnieces ierodas viņas autoritāte pētniece E. M. Ašforda (lomā Astrīda Kairiša), viņa pavada Bēringu mūžībā, gluži kā citkārt mācītājs. Taču pirmsnāves grēksūdzes pieņemšanas vietā viešņa lasa bērnišķīgu grāmatu. Vivjena Bēringa klusi sastingst embrija pozā, it kā atgriežoties mazotnes un mīlestības pasaulē. Šī sirsnīgā aina mani uzrunāja vistiešāk, jo uzskatu teātri par emociju mājvietu, atstājot semināriem un konferencēm intelektuālas sentences, filozofiju un metafizikas disputus.
Luga un izrāde dziļākajā būtībā pretnostata cilvēka prātu pret ķermeni, pētniecību pret humānismu. To atskārst Bēringa, pamazām par lepnās pasniedzējas vistuvāko būtni kļūst sanitāre Sūzija (lomā Mada Botmane), nevis medicīnas doktors Harvijs Kelikjans (lomā Ivars Puga) un topošais doktors Džeisons Pouzners (lomā Kaspars Aniņš).
Radošā komanda tēmas atklāsmei par dominanti izvēlējusies skarbo pētniecības, nevis cilvēcisko izjūtu ceļu. Skatītāji kļūst par lieciniekiem hronoloģijai – fizioloģiskam slimnieka sabrukumam. Prāts zaudē, tas ir skarbi, loģiski un patiesi.
Uzziņa
Margareta Edsone, “Prāts”, iestudējums Nacionālā teātra Jaunajā zālē
Režisors: Valters Sīlis, tulkotājs Edvīns Raups, scenogrāfe un kostīmu māksliniece Ieva Kauliņa.
Lomās: Daiga Kažociņa, Ivars Puga, Kaspars Aniņš, Madara Botmane, Astrīda Kairiša u. c.
Nākamā izrāde: 27. maijā.
Vārds skatītājai
Anna Andersone, teātra zinātnes maģistrantūras studente: “”Prāts” ir emocionāli smaga izrāde, kuru pēc noskatīšanās gan aptvēru kā stāstu nevis par nāvi, bet gan par dzīvi – skatītāji jau sākumā zina, kā beigsies galvenās varones cīņa ar vēzi, taču pirms miršanas viņai vēl jāpiedzimst – jāizprot cilvēcības un vienkāršības nozīme. Galvenajā, literatūras profesores Vivjenas Bēringas lomā varoņdarbu veic Daiga Kažociņa, kurai pārliecinoši izdodas atveidot cilvēku nezināmā priekšā – apjukumu, glābšanos pie apziņas konstrukcijām un paļaušanos uz “prātu”, kad patiesībā mierinājumu var sniegt tikai otrs cilvēks – manuprāt, ļoti aktuāli mūsu individuālisma laikmetā.”
Sagatavojusi IEVA GRŽIBOVSKA
