Prasmīgi sēsi, bagāti cirtīsi. Ieskats mežsaimnieku zinātnes dienās 0
Zinātnes dienās, kuras Latvijas Meža īpašnieku biedrība ik vasaru rīko sadarbībā ar Latvijas Valsts mežzinātnes institūtu (LVMI) “Silava”, meža īpašnieki iepazinās ar rezultātiem, kādu var iegūt mežu sējot, stādot uz pacilām un audzējot kārklus.
Sēt ir lētāk
Izbraukuma seminārā Garkalnes pagastā LVMI “Silava” vadošā pētniece Dr. silv. Dagnija Lazdiņa, kura strādā institūta Meža atjaunošanas, ieaudzēšanas un kokaugu stādījumu radošajā grupā, demonstrēja platību, kurās 2008. gadā priedītes sētas ar rokām, ar mašīnu un stādītas nākamajā gadā, izmantojot stādus, kas kokaudzētavā izaudzēti no tās pašas sērijas sēklām. Mērījumi liecina, ka stādītie kociņi šobrīd ir tikai nedaudz dižāki par sētajiem, taču atšķirība nav būtiska un gadiem ritot tā zudīs. Tas nozīmē, ka priedēm piemērotajos sausajos un mazauglīgajos meža tipos priedes var arī sēt. Lai apsētu vienu ha, vajadzīgi 300 grami sēklu, pie tam tās var būt sēklas, kuru dīdzība ir 70% – 90%. D. Lazdiņa: ”Salīdzinot platības, kurās sēts ar rokām, sēts mehanizēti vai stādīts, pēc septiņiem gadiem, stādītie kociņi ir nedaudz augstāki. Tomēr rezultāti ir stipri līdzīgi un simts gadu laikā tie izlīdzināsies. Tas nozīmē ka lānā, mētrājā un silā – neatkarīgi no tā vai mēs priedes stādīsim vai sēsim, iegūsim audzi ar līdzīgu augšanas gaitu.” Pētniece uzsvēra, ka platībās, kuras sētas ar rokām un viena vietā iesējies par daudz, ļoti svarīgi, lai kopējs būtu prasmīgs un retinot jaunaudzi šādās vietās nopļautu mazākos kociņus koku grupiņai gan no vienas, gan otras puses nevis darītu kā ātrāk – atstātu malējo kociņu, neatkarīgi no tā, vai tas ir spēcīgākais.
Vecie koki rada konkurenci
Zinātnieki rādīja uzskatāmu piemēru, kas ilustrē arī to, ka, cērtot mežu, ekoloģiskos kokus labāk atstāt grupās nevis izklaidus pa vienam, jo katrs koks kādu piecu metru rādiusā ap sevi ietekmē priežu atjaunošanos – vecais koks konkurē ar mazajiem stādiņiem par augu barošanās vielām un mitrumu. D. Lazdiņa: ”Tāpēc dabas daudzveidībai domātos kokus labāk neatstāt pa vienam, bet grupās. Kā mēs novērojām trīs gadu pēc mehanizētās stādīšanas eksperimentiem – ja zem ekoloģiskajiem kokiem jaunos kociņus stāda uz pacilām, šādas negatīvas ietekmes vēl neizpaužas. Taču pēc septiņiem gadiem to var novērot – jaunie kociņi zem dabas daudzveidībai atstātajiem kokiem atpaliek no saviem vienaudžiem, tiem trūkst barības vielu un ir par sausu.”
Pacila – glābējs no ūdens un sausuma
Pacila ir apvērsta velēna, uz kuras stādītais kociņš saņem papildus barības vielas un ir aizsargāts no pārlieka mitruma. Demonstrējot meža īpašniekiem nogabalu, kurā egles stādītas uz pacilām, D. Lazdiņa stāstīja, ka Latvijā parasti jauno mežu stādīšanai augsni sagatavo izmantojot vienu no lētākajām un ātrākajām metodēm – veidojot vagasar speciālu mežam pielāgotu disku arklu. Taču tad atgāztā velēna netiek piespiesta pie zemes un paliek “gaisa kabatas”.
D. Lazdiņa: ”Ja strādājam ar mašīnām, kas sagatavo katru stādvietu atsevišķi, mēs varam velēnu apvērst vai kā pankūku apgāzt otrādi un izveidot ļoti skaistu stādvietu. Ar diskrētām mehanizētās stādīšanas ierīcēm uz pacilas uzreiz iedēsta ietvarstādu. Šādi mežu stāda Somijā, kur augsnē maz organisko vielu. Latvijā pacilas mēs veidojam tad, kad gribam, lai koka saknes nenoslīkst.” Taču, stādot mežu ar mehanizētām stādīšanas ierīcēm uz pacilām, jārēķinās, ka ha atjaunošana izmaksā krietni dārgāk. Tā ir pieņemama cena Skandināvijas valstīs, taču trīsreiz dārgāka nekā pie mums, kad mežu stāda ar diskiem sagatavotā augsnē. Tomēr pēc meža zinātnieku domām, kociņus uz pacilām būtu vērts stādīt arī tad, ja tiek izmantots īpaši augstvērtīgs stādmateriāls, jo tad stādiņš sevī ielikto potenciālu varētu izmantot pilnībā un ciršanas vecumā ieguldītos līdzekļus atdot ar uzviju. Bez tam, ja augsne stādīšanai sagatavota dzenot vagas, ūdens pa vagām noskrien prom kā pa grāvi, taču, gatavojot pacilas, tas uzkrājas blakus izveidotajā bedrītē un kalpo stādam kā dzirdinātava, kad iestājas ilgstošs sausums.
Zinātnieku mērījumu, kas veikti, salīdzinot laiku, kāds nepieciešams uz pacilām un vagās stādītās platības kopšanai liecina, ka šaurapu ārenī tas neatšķras. Taču pēc meža īpašnieku pieredzes, mitrājos, kur ložņājoša zāle un kur atjaunot mežu iespējams vienīgi uz pacilām, arī jaunaudzes kopšana ir ļoti grūta. Pašlaik LVMI “Silava” Eiropas Reģionālās attīstības fonda projekta “Veģetatīvo pavairojamo ātraudzīgo koku sugu klonu identifikācijas tehnoloģijas izstrāde” ietvaros Ilzes Veinbergas vadībā tiek gatavota datu bāze par katrai šķirnei – klonam raksturīgiem ģenētiskajiem datiem, lai ar marķieru palīdzību varētu noteikt klonu vai šķirni.Tirgū esošajām komercšķirnēm sagatavotas ģenētiskās pases.
Kārklus aizsargā autortiesības
Semināra laikā meža īpašnieki iepazinās arī ar dažādām kārklu šķirnēm, kas aug kārklu plantācijā Olaines kokaudzētavā. D. Lazdiņa uzsvēra, ka dažādās kārklu šķirnes ir speciāli veidotas un kārklu stādmateriālu aizsargā autortiesības. Tas nozīmē, ka pavairojot šos stādus pašu spēkiem ar spraudeņiem autortiesības tiek pārkāptas. D. Lazdiņa: “Ja piesakāmies uz platību maksājumiem, jāpierāda stādu izcelsme. Paņemot lapu analīzi, viegli var noteikt, kuram klonam stāds pieder.”
Šobrīd Latvijā kārklus rūpnieciski audzē vairākos simtos ha. No viena ha komerciālo stādījumu pēc trim gadiem reāli var iegūt no 24 t līdz 26 tonnas sausnes. Atkarībā no pašgājēju smalcinātāju tehniskajām iespējām, kārklus šķeldošanai visizdevīgāk pļaut 2 – 4 gadu vecumā, kad stumbrs pie sakņu kakla nav resnāks par 8 – 15 centimetriem. Taču tos var arī audzēt astoņus, deviņus gadus un realizēt kā malkas koksni. Uz meža īpašnieku jautājumu, vai papeles tādā gadījumā nedotu lielāku ražu, Lazdiņas atbildēja apstiprinoši, taču piebilda, ka jaunie kārklu kloni Latvijas apstākļos varētu dot līdzīgu ražu.
Kārkli ir labas pirmās ganības bitēm, tie uzlabo augsni un aizkavē eroziju. Bažām par to, ka Latvija aizaugs ar kārkliem nav pamata, jo sēklu dīgtspēja saglabājas tikai divas nedēļas un no kārkliem var tikt vaļā zemi safrēzējot un iesējot kultūru, kas ātri dīgst un ir blīva, lai jauno kārklu dzinumu attīstībai nepietiktu saules gaismas.
Raksts tapis ar Valsts lauku tīkla atbalstu
