Jābremzē medikamentu izrakstīšana. Saruna ar Ingrīdu Circeni 21
Veselības ministre Ingrīda Circene nav pievienojusies Briseles komandai, bet nolēmusi palikt Latvijā, lai strādātu. Ministri izvaicāja žurnālisti Voldemārs Krustiņš un Māra Libeka.
M. Libeka: – Patlaban jūsu politiskajā darbībā iestājies tāds netipisks klusuma periods. Vai tas saistīts ar gaidāmajām Saeimas vēlēšanām, kad labāk necilāt sāpīgās veselības aprūpes problēmas un nekaitināt “Vienotības” vadību, kas vēlas saglabāt stabilu partijas reitingu? Arī ar veselības aprūpes finansēšanas likumprojektu nesokas tik labi, kā cerējāt, – tas iestrēdzis Saeimā, kur tiek pamatīgi koriģēts.
I. Circene: – Likumprojekts nav iestumts Saeimas atvilktnēs, bet virzās uz priekšu un ir sagatavots jau otrajam lasījumam. Saeimas delegācija bija Lietuvā, kur saņēma atbildes uz pilnīgi visiem jautājumiem par obligāto veselības apdrošināšanu. Tuvākajā laikā deputāti dosies vizītē uz Igauniju.
– Ko jūs gribat noskaidrot?
– Neko, es jūs vienkārši informēju. Ministrija ir savu darbu izdarījusi un tagad visi lēmumi ir Saeimas ziņā.
– Vai šī Saeima paspēs to pieņemt?
– No deputātu puses ir būtisks atbalsts. Ražuka kungs, kurš vada nodokļu politikas apakškomisiju, likumprojektu atbalsta pilnībā, un arī Budžeta komisijas vadītājs Reira kungs uzskata, ka šī Saeima to, visticamāk, paspēs pieņemt. Ministrija ir konceptuāli vienojusies arī ar Sociālo un darba lietu komisijas vadītāju Barčas kundzi. Viņa gan norādīja, ka ministrijai arī bezpajumtnieki ir jāiekļauj to personu sarakstā, kuriem veselības apdrošināšanas iemaksas nodrošina valsts. Izdarīsim!
– Arī klosteru mūki un mācītāji ir satraukušies, ka paliks bez veselības aprūpes, ja pieņems likumprojektu…
– Satversmē noteikts, ka valsts un baznīca ir atdalītas un baznīca nevar ietekmēt valsts lēmumus. Tiesa, Saeima var lemt par izņēmuma gadījumiem. Taču atgādināšu, ka likumprojektā jau tagad atšķirībā no citām Eiropas Savienības valstīm ir apmēram par 30% lielāks to personu loks, kurām apdrošināšanas iemaksas nodrošinās valsts. Katra kategorija, ko mēs iekļaujam, ir jāuztur nodokļu maksātājiem.
V. Krustiņš: – Cik naudas vajag medicīnai, lai jūs vairāk neprasītu? Tas ir, cik katru gadu vajag?
– Pusotra miljarda eiro. Tad mēs varētu līdzināties savām kaimiņu valstīm.
– Vai valdībai ir šī nauda, ja tā gribētu dot?
– Tādu naudu nav iespējams saņemt vienā gadā. Kā zināms, valdībā nav viena partija, bet gan četras, un katrai no tām sava prioritāra vajadzība. Mūsu valstī ir arī tādas nozares, kuras saņēmušas lielāku finansējumu nekā vidēji Eiropā, diemžēl veselībai tas ir vismazākais. Būtu loģiski, ja valsts budžeta pieaugumu proporcionāli sadalītu tām nozarēm, kuru budžets ir zem vidējā Eiropā. Jāatzīst, ka Latvijā tas politiski nav iespējams.
M. Libeka: – Vai šī nespēja ir novedusi pie tā, ka reģionālajās neatliekamās palīdzības slimnīcās pacientu ārstēšanai nepieciešamajām zālēm nevar atvēlēt vairāk par 91 centu, bet universitātes klīnikas – vairāk par 1,44 eiro dienā? Vai iespējams ārstēt ar tik mazu naudas summu?
– Par tik mazu naudu ir ļoti grūti izārstēt slimnieku, lai neteiktu – neiespējami.
– Ārsti stāsta, ka naudas trūkums ir iemesls tam, ka daudzi pacienti pat nespējot samaksāt valsts noteiktos līdzmaksājumus. Šo maksātnespējīgo pacientu parādu dēļ gadu no gada slimnīcām vairojas milzu parādi, kuriem neredz galu. Cik ilgi tas turpināsies?
– Pagājušajā gadā ministrija pacientu līdzmaksājumu samazināšanu noteica kā vienu no saviem uzdevumiem, bet valdība to neatbalstīja. Arī šogad jau divreiz esmu mēģinājusi pārliecināt Straujumas kundzi, ka tie līdzmaksājumi slimnīcās ir jāsamazina uz pusi. Ministrija vēlas atbrīvot pensionārus no līdzmaksājuma pie ģimenes ārsta. Diemžēl ne ministrija, ne ministrs nevar samazināt.
– Ko Straujumas kundze jums apsolīja?
V. Krustiņš: – Viņa taču bija līdzjūtīga un saprotoša, vai ne? Nevis kā tas iepriekšējais, kuru pārceļ uz Briseli?
– Jā, jā, viņa apsolīja domāt par ministrijas priekšlikumiem. Jāteic, ka 99% no visām veselības aprūpes problēmām būtu atrisināmas, ja pietiktu naudas. Ministrijai nav konceptuālu pretrunu ne ar slimnīcām, ne ārstiem, ne pacientiem, jo mēs runājam vienu valodu, tikai nelaime, ka naudas lādes nav zem gultas.
M. Libeka: – Nav gan zem gultas. Taču mūžīgais naudas trūkums, ar kuru aizbildinās, novedis pie tā, ka jau gada pirmajā pusē izsīkušas valsts kvotas uz pieprasītākajiem izmeklējumiem. Uz elementāru izmeklēšanu jāgaida mēnešiem.
– Ar to mēs sevišķi neatšķiramies no citām Eiropas valstīm. Diemžēl šie izmeklējumi, protams, pēc ārstu pieprasījuma, nereti tiek veikti “katram gadījumam”. Ministrija neiejaucas ārstniecības darbā, katrs ārsts pats pieņem lēmumu par slimnieku ārstēšanu. Lai mazinātu naudas tēriņus un lai tiem, kam patiešām nepieciešama pamatīga izmeklēšana, nav jāgaida garās rindās, medicīnas specialitāšu asociācijām ir jāizstrādā vadlīnijas slimību ārstēšanai.
V. Krustiņš: – Gan jau sarakstīs vadlīnijas. Bet kur paliek valsts nauda? Lai bruņotos, neesot dots… Skolotājiem nepietiek, pensijas trūcīgas… Vai nav par daudz, pussimts, vēstniecību, par daudz ofisu un valsts aģentūru? Valsts kontrole kritizē, bet tautai atskaites nav.
M. Libeka: – Mūsu laikraksta lasītāji bieži sūdzas par augstām zāļu cenām. “Latvijas Avīze” ne reizi vien rakstījusi, ka Valsts zāļu aģentūrai nav ne vismazākās vēlēšanās rīkoties pacientu interesēs. Varbūt tādēļ, ka no zāļu ražotāju iemaksām veidojas aģentūras budžets. Vai ministrijai nav nekāda teikšana un ietekme uz zāļu dārdzību?
– Tas, ka no valsts budžeta apmaksā lētāko medikamentu, jau ļāva ietaupīt pagājušajā gadā vairākus miljonus latu. Pirmkārt ir jāizšķiras par to, ko ārsts izraksta pacientam. Ja viņš izraksta medikamentu, ko valsts nekompensē pilnībā, tad pacientam rodas ļoti lieli apgrūtinājumi saņemt adekvātu ārstēšanu. Otra problēma ir, ka ārsti mēdz izrakstīt ļoti daudz medikamentu. Lai to bremzētu, ministrija ir izstrādājusi primārās veselības aprūpes stratēģiju – ārstiem ieteikts konsultēties ar klīniskajiem farmaceitiem par to, kuras zāles no izrakstītajām ir pacientam visnepieciešamākās un kādās kombinācijās tās vislabāk lietot.
Latvija nevar atļauties segt aģentūras izdevumus no valsts budžeta. Bet zāļu reģistrācijas maksas dēļ gan medikamentu cena par 30% pilnīgi noteikti nepieaug.
– Igaunijā Satversmes tiesa spriedīs par aptieku skaita ierobežojumu atcelšanu. Vai neesat domājusi, ka arī Latvijā šis ierobežojums ir jāatceļ, lai veicinātu konkurenci un zāļu cenu samazināšanos?
– Nē, nē. Aptieku tīkls tiek regulēts visās valstīs. Paskatieties Āgenskalnā, cik aptieku ir ap laukumu, bet tās cenas kaut kā nekrītas.
– Tas tāpēc, ka tās visas pieder vienai firmai.
– Veselības ministrijas interese ir pēc iespējas pieejamāka, efektīvāka un kvalitatīvāka veselības aprūpe. Neizvērsīsim šeit tehniskas lietas.
– Nesen Stradiņa slimnīcā sāka strādāt ministrijas ieceltā jaunā valde. Vai “Stradiņos” gaidāma reforma – klīnikas un Bērnu klīniskās universitātes slimnīcas apvienošana ar Rīgas Stradiņa universitāti (RSU)?
– Jūsu informācijas avots?
– RSU rektora Jāņa Gardovska ne tik sen Valdim Dombrovskim nosūtītā vēstule.
– Tas, ko viens vai otrs cilvēks saka, nenozīmē, ka patlaban tas ir prioritārs jautājums. Par to, iespējams, būs jārunā pēc gadiem, nevis šodien.
V. Krustiņš: – Saprotu, ka ministrija vēlas, lai ārsti 2020. gadā saņemtu 2000 eiro lielu mēnešalgu. Vai, atalgojuma lielumu nosakot, ņem vērā, piemēram, rezultatīvu darbu – cik sarežģītas operācijas ārsts ir veicis, kādu profesionalitāti tas prasījis?
– Algā, pirmkārt, iekļauta vienas darba slodzes pamatsamaksa par 40 darba stundām nedēļā. Ministrija nevar pateikt, cik lielas piemaksas katram ārstam slimnīca maksā, jo slimnīcas vadītājam ir brīva iespēja piemaksāt.
Otrā algas daļa nāk klāt par sarežģītību, kvalifikāciju, attiecīgā darba apjomu, tāpēc arī algas ārstiem atšķiras no 700 līdz 7000 eiro. Tie mediķi, kuri ārstē maksātspējīgos iedzīvotājus, finansiāli ir daudz labāk nodrošināti nekā tie, kuriem jāārstē trūcīgie cilvēki, kā tas ir, piemēram, reģionālajās un lokālajās slimnīcās.
