Prasiet, kamēr ir, kam paprasīt. Ēvalds Grabovskis par hokeja laiku 1
Ēvalds Grabovskis visu mūžu bijis hokejā līdz kaulam. Piedāvājam viņa pārdomas un ieskatu par ripas spēles dzīvi Latvijā gan vēstures, gan šā brīža kontekstā. Pirmā daļa.
“Katram no mums ir tiesības uz uzsavu personisko viedokli, arī man. Runāju un rakstu tā, kā domāju. Tajā var ieklausīties, neklausīties, lasīt vai nelasīt, piekrist vai nepiekrist, taču tas ir mans vērtējums laikam, kurā esmu bijis pats.
Iepriekšējais gads un tā inerce saistīts ar Latvijas valsts pastāvēšanas 100 gadiem. Ja par atskaites punktu pieņemam 1918. gadu, tad arī Elmāram Baurim, kurš dzimis 1918. gada 30. septembrī, Latvijas hokejā ierādama sava īpaša vieta.
Diemžēl šodien no viņa esam atvadījušies, jo viņš devās mūžībā 14. septembrī, nesagaidot savu simtu pirmo dzimšanas dienu. Par nenovēršamo faktu, par reakciju un attieksmi savu personīgo, subjektīvo viedokli jau esmu paudis, tāpēc neieciklēsimies uz detaļām, bet mēģināsim atcerēties un saskatīt galveno hokeja dzīves ritējumā. Mūsu atmiņas diapazons parasti pārsvarā aptver paša apzināto savu piederību laikam, tāpēc aicinu paraudzīties plašāk.
Latvijas hokejam arī nedaudz pietrūkst līdz simtam – esam jau 88. gadā – nopietns vecums. Tā īpatnība – ar atmiņu grūti. Atmiņa ne vienmēr atkarīga no vecuma, bet gan lielā mērā no tā,cik mēs par to rūpējamies. Domāju, ir svarīgas lietas, noteicošās notikumu gaitā, par viņām der atcerēties. Gudrie ir teikuši ,,mums vairāk ir vajadzīgi atgādinājumi nekā norādījumi”.
Svarīgākās lietas valsts dzīvē – neatkarības pasludināšana, izstāvēšana un nosargāšana, okupāciju un deportāciju pārciešana, neatkarības atjaunošana un atgriešanās civilizētajā pasaulē. Ar valsti mums viss skaidrs.
Arī hokeja dzīvē ir bijuši atsevišķi, ievērības cienīgi posmi, faktori, personības, kuras iespaidojušas laika gaitu. Par svarīgākajiem soļiem uz ledus arī vēlos atgādināt.
Jāatzīmē, ka savlaicīgi, pirmskara periodā, esam iekļāvušies Kanādas hokeja spēles apgūšanā un panākuši Latvijas uzņemšanu starptautiskajā ledus hokeja organizācijā – LIHG (tagad IIHF) 1931. gadā.
Spēlēt māku, spēlētājus, pateicoties Baura dārzniecībā iekārtotai slidotavai Cēsu ielā, izdevās saglabāt arī okupāciju režīma laikā.
Tas deva iespēju kļūt par skolotājiem un piemēru krieviem, zem kuru karogiem 1946. gadā uzsāka savu eksistenci Rīgas “Dinamo” komanda, izcīnot 4.vietu Vissavienības sacensībās.
Pēckara gados ar hokeja augšupeju īpaši lepoties nebija pamata, tam bija daudzi iemesli, no kuriem galvenais bija neprasme sakārtot savu hokeja saimniecību. Mainījās paaudzes, nāca un gāja treneri, bet lejupslīde bija acīmredzama.
1967. gadā hokejs no jauna tika nodots sporta biedrības “Diinamo” uzradzībā. Un ar to arī Viktora Tihonova vadībā aizsākās hokeja atjaunošanas un augšupejas ceļš 24 gadu garumā. Sešus gadus ilga ceļš līdz A grupai un tur komanda spēja noturēties 18 gadus, līdz sociālisma sabrukumam, ne reizi nenoslīdot zemāk par 8. vietu, izcīnot divas ceturtās vietas, bet 1988. gadā gadā Vladimira Jurzinova vadībā izcīnīja sudraba godalgas. Jāatzīmē, ka visus šos gadu sekmīgi strādāja LHF prezidenta Anatolija Raskolova vadībā.
Par pirmo LHF prezidentu pēc neatkarības atgūšanas tiek ievēlēts Vilnis Burtnieks. Latvijas atjaunošana IIHF notiek 1992. gadā un sākas ceļš uz eliti. 1994. gadā par prezidentu kļūst Kirovs Lipmans, sekmīgi tiek pārvarētas C un B grupu barjeras.1996. gadā, jau jaunā LHF prezidenta Uģa Magoņa vadībā, Latvijas izlase izcīna tiesības startēt Agrupā.
No jauna atgriežoties LHF prezidenta amatā Kirovs Lipmans rāda piemēru un uzsāk hokeja halles būvniecību Liepājā, vēlāk Latvijā aizsākās plaša mākslīgā ledus haļlu būvniecības kustība, kas, savukārt, ir par pamatu cerīgam skatam nākotnē. Hokeja saimniecībā jaušama nosacīta stabilitāte. Turpmākie prezidenta darba gadi vērsti uz sava sapņa piepildījumu – panākt pasaules hokeja čempionāta sarīkošanu Rīgā.
Neraugoties uz iekšējo opozīciju, atklāto pretdarbību, neizpratni un neticību, Kirovs uz zirga pie kārotā mērķa nonāk 2006. gadā.
Arī turpmākie gadi viņa vadītai federācijai ir sekmīgi. Pieaugušo izlases starti, junioru un jauniešu iekļūšana augstākajās grupās liecināja par atzīstamiem rezultātiem. Līdztekus tam vairojās skatītāju interese par Latvijas čempionāta spēlēm, paplašinājās hokeja ģeogrāfija – veidojās centri. Arī starptautiskajā arēnā – IIHF tiek likti pamati iespējamajam nākamajam A grupas čempionātam Rīgā. Pieredze jau iekrāta un novērtējums jau iegūts gan sarīkojot iepriekšējo, gan virkni junioru, jauniešu, arī sieviešu hokeja sacensības. Pie sasniegumiem pierodam, ne vienmēr protam tos atbilstoši novērtēt un pateikt paldies darītājiem par paveikto.
Pie jaunās hokeja vadības Latvijai atkal tikusi dota iespēja parādīt sevi hokeja pasaulei 2021. gadā. Vai pratīsim to izmantot? Nezinu, vai tas ir tas, ko mēs patiesi vēlējāmies, bet paši esam atdevuši grožus un apsēdušies ar sābriem uz viena zirga saprotot, ka kādam būs jāsēž aizmugurē. Vai mūsu līdzjutēji nebūtu pelnījuši svētkus savā ielā? Līdz nākamajai mums atlēkušajai ripai būs ilgi jāgaida.
Saņemu telefona zvanu – vai tev nav kaut kas par hokeja vēsturi, no KHL intresējoties. Atbildu, ka vairāk kā gadu es dzirdu par to televīzijas reportāžās KHL kanālā. Un, ja viņi pie jums interesējas, tad arī dodiet. Bet mums nekā nav. Par to arī es zinu, jo ērtos krēslos sēdošie, aizņemti paši ar sevi, domā, ka hokejs Latvijā sākās 2008.gadā.
Mēs tikko atvadījāmies no pirmā PSRS čempionāta, kurš notika 1946. gadā, dalībnieka Elmāra Baura.Viņa arhīvs glabājas man garāžā uz plaukta. Biedrību “Latvijas hokeja vēsture” tiku dibinājis ar domu, ka ir svētas lietas, kas jāglabā, taču, izrādās, esmu domājis nepareizi.
Jau gadiem esmu izrunājies visos iespējamos līmeņos, centies atrast līdzīgi domājošos, atbalstu, izpratni, bet veltīgi, jo nevienu nopietni tas nav interesējis.
Būšu godīgs un teikšu – neesmu piekusis, bet tas ir apnicis. Un te šķiras ceļi starp tiem, kuri ir pie hokeja un kuros ir hokejs.
Dzīvē visu mēs iepazītam salīdzinot. Salīdzinājumi rosina pārdomas. Arī mans mērķis rakstot šīs rindas – atcerēties, salīdzināt, mēģināt saskatīt galveno. Manā, hokejā aizvadītajā laikā, iekrātās pieredzes filtros, arī kompī šis tas glabājas. Varbūt kāds ko saklausīs. Laiks rit. Gudrie atkal atgādina – “ja jums vēl šodien ir tā svētība, mīliet un godiniet savus vecākus un neatlieciet viņu apmeklējumu uz rītu”. Kamēr ir, kam ko paprasīt.”
