– Kas bija iemesls tam, ko jūs noraksturojāt kā novēršanos no ekonomiskās un sociālās kohēzijas? 6
– Pirmkārt, vainojama finanšu krīze, kas Eiropā tika importēta. Tā aiz sevis vilka ekonomikas krīzi. Lēmumu pieņēmēju – valdību – atbilde nebija adekvāta. Labi, mēs piekrītam valstu vadītāju proklamētajam, ka ir jāievēro līdzsvaroti budžeti. Nevaram tērēt vairāk, kā nopelnām. Taču arī krīzes laikā ir jāiegulda. Turklāt nauda jau nekur nav pazudusi. Mēs – darba ņēmēju grupa – neesam ne zinātnieki, ne ekonomikas profesori, taču 2010. gada janvārī mēs piedāvājām projektu finanšu stabilitātes mehānismam. Mērķis nebija vienkārši izdalīt šo naudu. Bet ideja bija tāda, ka naudu varētu aizdot par tādiem procentiem, kas līdzinās Eiropas Centrālās bankas piedāvātajiem procentiem. Lūk, 2010. gada janvārī es piedāvāju mehānismu, kas bija līdzīgs tam, pēc kāda darbojās Eiropas Investīciju banka. 2010. gada janvārī mēs teicām, ka šim mehānismam jāpiešķir viens triljons eiro. Tas tika īstenots, bet tā īstenošana aizkavējās par divarpus gadiem. Sākumā tika piešķirti 250 miljardi eiro, un šobrīd šī summa varētu sasniegt 750 miljardus eiro. Ja eirogrupa, sākot ar 2010. gadu, šādā veidā būtu reaģējusi, nebūtu krīzes ne Īrijā, ne Portugālē, ne Spānijā, ne Francijā. Mums jāturpina darboties, jo mums nav citas izvēles kā tikai veidot solidāro Eiropu.
– Un cik, jūsuprāt, darboties spējīgs un uzticams ir Eiropas Komisijas prezidenta Žana Kloda Junkera investīciju plāns?
– Pirmkārt, mēs šo iniciatīvu apstiprinājām, jo tā atšķiras no iepriekšējās komisijas darba. Vienlaikus mēs arī teicām, ka šī summa – 315 miljardi eiro –, kas paredzēta trīs gadu periodam, ir pilnīgi nepietiekama. Šeit būtu arī pieminams tas, ka Starptautiskā valūtas fonda (SVF) vadītāja Kristīna Lagārda ir kļūdījusies, runājot par taupības režīma sekām. Politiķi bija uzskatījuši, ka, samazinot darba algas, var panākt ekonomisko attīstību.
– Kā, jūsuprāt, beigsies sarunas starp Grieķijas valdību un starptautiskajiem aizdevējiem?
– Grieķijas finanšu problēmu galvenais iemesls ir ļoti būtiskās kļūdas, ko vēl pirms finanšu krīzes sākuma pieļāva Grieķijas toreizējā valdība. No otras puses, varam saskatīt arī Eiropas Komisijas (EK) atbildību. Proti, EK neveica kontroli vai slēpa to, ka veic kontroli pār Grieķijas konservatīvās valdības lēmumiem laikā no 2004. līdz 2009. gadam. 2010. gadā tika parakstīts memorands, pēc kura Eiropas partneri aizdeva Grieķijai 80 miljardus eiro uz četriem līdz pieciem gadiem. Šī aizdevuma procenti bija 5,02. Tajā pašā laikā SVF piešķīra Grieķijai 30 miljardus eiro uz tādu pašu laiku ar trīs procentu likmi. Tas nav normāli! Nav normāli, ka SVF piešķir aizdevumu par zemākiem procentiem nekā partneri. Daži preses izdevumi runāja par palīdzību Īrijai, Portugālei un Grieķijai. Taču patiesībā šī palīdzība bija vienkārši komerciāla darbība. Vairāki pētījumi norāda uz to, ka krīzes laikā bagātākās valstis guva milzīgus ienākumus. Paldies Dievam, sākot ar 2014. gadu, attieksme ir mainījusies. Izmantojot finanšu stabilitātes mehānismu, valstis, kurām nauda ir nepieciešama, aizdevumu var saņemt par saprātīgiem procentiem. Turklāt visās valstīs simtiem miljardi eiro tika izlietoti, lai, slēpjoties aiz pilsoņu mugurām, glābtu bankas. Tas liecina par to, ka var atrast iespējas palielināt ienākumus iedzīvotājiem. Un nevar uzskatīt, ka Grieķijas ekonomiskās likstas ir tipiska Grieķijas problēma. Rītdien jebkura eirozonas valsts var atrasties tādā situācijā kā Grieķija. Tāpēc es uzskatu, ka mums ir vajadzīgi spēcīgi mehānismi, kas varētu garantēt vienlīdzību ES valstu starpā. Savukārt, būdams grieķis, es gribētu izteikt cerību, ka Grieķija paliks eirozonā.
