Prasa pasludināt Jelgavu par “Kaujas slavas pilsētu” 1
Komunisma un komunistiskās impērijas rēgs joprojām klīst apkārt pa veco, labo Eiropu. Dažreiz šis rēgs ielien kādu ļaužu grupu prātos un sajauc šiem galvas tā, ka šie cilvēki ne pagātni atceras, ne šodienu saprot. Tā tas noticis ar kādu cilvēku grupu Jelgavā.
Šīs Latvijas Republikas teritorijā un jurisdikcijā esošās pilsētas viena sabiedriska organizācija – krievu kultūras apvienība “Veče” – ņēmusi un uzrakstījusi vēstuli Krievijas Federācijas jaunievēlētajam prezidentam Vladimiram Putinam, ka esot savākti 872 jelgavnieku paraksti par to, lai mūsu kaimiņvalsts prezidents aplaimotu šo pilsētu, piešķirot tai “Kaujas slavas pilsētas” nosaukumu.
Vispirms, kas tas ir – “Kaujas slavas pilsēta”? 2006. gada 1. decembrī Krievijas Federācijas prezidents, starp citu – arī toreiz tas bija Vladimirs Putins, izdeva ukazu par goda nosaukuma “Kaujas slavas pilsēta” nodibināšanu. Saskaņā ar šī goda nosaukuma nolikumu to piešķir atsevišķām pilsētām “par drošsirdību, nelokāmību un masveidīgu varonību, kuru izrādījuši pilsētas aizstāvji cīņā par brīvību un Tēvzemes neatkarību”. Tiktāl skaidrs? Man un, cerams, vēl daudziem Latvijas Republikas pilsoņiem rodas gana loģisks jautājums: kādu tad varonību, turklāt vēl masveidīgu, ir izrādījuši jelgavnieki cīņā par Tēvzemes brīvību? Diez vai šī jelgavnieku grupa ir lūgusi kaimiņvalsts prezidentu godināt O. Kalpaka bataljona dibināšanu 1919. gada 6. janvārī vai Jelgavas atbrīvošanu no Bermonta karaspēka tā paša gada novembrī. Ja runājam par cīņu par Tēvzemes neatkarību, tad tieši tas pirmais nāk prātā.
Tomēr izrādās, ka sabiedriskās organizācijas “Veče” dalībniekiem laikam ir cita Tēvzeme, jo runa šajā gadījumā ir par kādu citu valsti un citu zemi. Pirms vairāk nekā piecdesmit gadiem bija noticis tāds “Lielais Tēvijas karš” un 1944. gadā vairākus mēnešus kaujas pret fašistiskajiem iebrucējiem notikušas pašā pilsētā, tāpēc Jelgavu, “kuru toreiz sauca par Mītavu” (kaut gan Jelgavu jau toreiz sauca par Jelgavu), varot dēvēt ne vairāk, ne mazāk par “Piebaltijas Staļingradu”. Tā, lūk! Bet mēs pat nenojautām…
Īss ekskurss vēsturē: jā, kaujas pie Jelgavas šajā laikā notika. 1944. gada 27. jūlijā sākās sarkanās armijas uzbrukums Ziemeļlietuvā un Jelgava nonāca tiešās kaujas darbības zonā. Pret sarkano armiju Jelgavu aizstāvēja no aizmugures un rezerves karavīriem steigā savāktas vācu karaspēka vienības, no kurām lielākā daļa bija latviešu leģionāri. Ielu cīņas Jelgavā norisinājās līdz 2. augustam, kad to ieņēma sarkanā armija. Nedaudz vēlāk vācu armija atkal uzbruka Jelgavai no ziemeļiem, ieņēma daļu no tās un frontes līnija nostabilizējās gar Lielupes krastu, līdz visbeidzot 10. novembrī vācu karaspēks pilsētu pameta. Šajās kaujās Jelgava bija pilnībā nopostīta.
Par cīņām Jelgavā 1944. gada vasaras beigās un rudenī apjomīgu un saturīgu pētījumu ir veicis vēstures pētnieks Jānis Blīvis, un šis pētījums ir publicēts grāmatu sērijas “Latviešu karavīrs Otrā pasaules kara laikā” 11. sējumā. Minētās vēstules parakstītājiem nenāktu par skādi iepazīties ar šo pētījumu, ja, protams, viņi ir draugos ar valsts (t. i., Latvijas Republikas) valodu. Saskaņā ar J. Blīvja pētījumu pēc 26. jūlija Jelgavā bija palikuši drusku mazāk par 500 latviešu leģionāriem un daži simti vācu karavīru. Sarkanās armijas pārspēks bijis desmitkārtīgs. Tātad saujiņa leģionāru bija spiesti cīnīties pret vairākkārt stiprāku ienaidnieku. Vēl jo vairāk – Jelgavu salīdzināt ar Staļingradu…
Labi, noliksim malā vēstures faktus, jo vairāk, ka tie nemaz neuztrauc Putinam adresētās vēstules rakstītājus. Šajā gadījumā vēstures faktiem ir pakārtota vai pat pavisam nenozīmīga loma. Drīzāk jau mēs redzam vēl vienu mēģinājumu pretnostatīt vienu sabiedrības daļu citai. Nešaubīgi, ka latviešu sabiedrībā šāds “Večes” aicinājums atsauksmi negūs, tātad kādiem cilvēkiem atkal būs pamats runāt par nacisma atdzimšanu Latvijā. Vēl varēs piemeldēt, ka pret “Jelgavas atbrīvotājiem no fašistiskā jūga” šajās kaujās cīnījās latviešu leģionāri. Tātad tie latvieši jau tad bija nacisti. Nemaz nerunājot, ka masveidīgu varonību sarkanās armijas rindās jelgavnieku starpā 1944. gada rudenī nu gan neatrast. Latvijas valsts Otrā pasaules kara laikā “de facto” nepastāvēja, tā bija divu noziedzīgu pasaules lielvaru okupēta. Mūsu valsts pilsoņi bija spiesti cīnīties svešu valstu armijās. Tas nebija mūsu karš, mums šajā karā nav uzvarētāju!
Kā secinājumu varu teikt: lai kā mūsu prezidents aicinātu paspiest roku dažādās pusēs karojošos un izbeigt konfrontāciju, tomēr vienmēr atradīsies kādi ļaudis, kas turpinās “karot” ar vēsturisko informāciju un aicinās dažādus papildspēkus no ārzemēm. Joprojām ir un diemžēl arī vēl būs cilvēki – Latvijas Republikas pilsoņi, kas dzīvo ar citādu vēsturisko notikumu izjūtu, kam Krievijas prezidents ir daudz tuvāks par jebkuru mūsu valsts amatpersonu un kas Latvijas valsti uzskata par pārpratumu. Lai jau Putina kunga Latvijai novēlētās “beigtā ēzeļa ausis” tiek šiem mūsu valsts “labvēļiem”!
