Prasa noteikt minimālo piena iepirkuma cenu 21
Vidrižu pagasta zemnieks Jānis Lūsis, nespēdams izturēt netaisnību piena cenas sadalē, ķēries pie protesta vēstuļu rakstīšanas. Top vēstule Valsts prezidentam, premjeram, Saeimas priekšsēdētājai un Zaļo un zemnieku savienībai. Zemkopības ministram gan ne, jo “tam jau neesot jēgas rakstīt”.
Jāsaņem vismaz 40% no plaukta cenas
Vidzemes piensaimnieks aicina valsti iejaukties piena ražotāju, pārstrādātāju un tirgotāju attiecībās, nosakot, ka piena ražotājam no piena gala cenas jāsaņem vismaz 40%, nevis 18% kā tagad. “Piena ražotāji nolikti situācijā, ka jāstāv pie baznīcas vārtiem ar cepuri rokās. Mēs to cepuri varam aizmest projām, lai tik mums samaksā par produkciju. Graudu audzētāji, ja kaut kas neapmierina, var meklēt citu pircēju pat pusgadu, arī gaļas liellopu audzētājs var savu lopiņu mazliet ilgāk paturēt pļavā vai kūtī, bet piena ražotājs jaunu pircēju divu trīs stundu laikā atrast nevar. Ja vakar izslaucu, līdz šodienas pusdienai piens ir jāatdod pārstrādātājam. Tāpēc valstij ir jāiejaucas un jānosaka minimālā piena iepirkuma cena. Tā nav biznesa ierobežošana, tā ir pamatnācijas aizstāvēšana. Ja iznīdēs laukus, latvieši iznīks paši. Pirmais, kas sāka samazināt piena iepirkuma cenas, bija “Food Union” un visi pārējie pakaļ,” spriež zemnieks.
Zemnieku saimniecība “Dārziņi”, kurā Jānis saimnieko kopā ar dēlu Kārli, martā par piena litru saņēma 19,5 centus, tas ir gandrīz par diviem centiem mazāk nekā vidējā piena iepirkuma cena Latvijā. Saimniecībā slauc 30 Holšteinas sarkanraibās šķirnes govis un pienu realizē vietējam kooperatīvam “Pienene KT”. Jau sešus mēnešus, tas ir, kopš pērnā gada septembra, Jānis un Kārlis savas piena govis sēklo ar gaļas šķirnes buļļu biomateriālu. Saimniecība mērķtiecīgi maina profilu – piena ražošanas vietā pievēršas gaļas ražošanai.
“Ir jāmeklē risinājums, ilgi ar šādu piena cenu nevar dzīvot. Darbs piena ražošanā nelielās saimniecībās ir neadekvāts. Mums ir tikai viena darba diena, kas sākas 1. janvārī plkst. 4 un beidzas 31. decembrī plkst. 18. To ir grūti izturēt. Ja par pienu būtu atbilstoša samaksa, varētu paņemt palīgus. Tā kā paši sev algu nemaksājam un strādājam par brīvu, tad saimniecība vēl turas virs ūdens,” uzsver Jānis.
Piena govis tiks slauktas tikmēr, kamēr sāks atnesties Limuzīnas šķirnes krustojumi, tas ir, divus gadus vismaz. Šāds saimniekošanas modelis ļauj ar piena naudu, lai arī mazu, sagaidīt pirmos ienākumus par gaļas bullīšu realizēšanu.
