Prasa buču, nevis kotletes. Intervija ar “Baby Box” projekta vadītāju Lauru Zvirbuli 6
Pirmajam zīdainim, kas tika atstāts glābējsilītē, drīz jau būs pieci gadi. Kopš Latvijā ieviests “BabyBox” – vieta bērna dzīvībai, izglābti divdesmit astoņi mazuļi. Augusta nogalē Jelgavā atklāja pēc skaita jau astoto glābējsilīti.
– Bērna ievietošana glābējsilītē ir atbildīga atteikšanās. Mēs nezinām iemeslus, kas pamudināja spert šo soli, bet katram, kurš izšķīries atstāt bērnu glābējsilītē, bijis kāds iemesls to darīt. Paldies, ka veikuši šādu izvēli, nevis pametuši bērnu kāpņu telpā, vārtrūmē vai mēslainē. No glābējsilītes bērnu pusgada laikā var atgūt, bet no atkritumu tvertnes tas nav iespējams. Man par šiem bērniem ir mierīga sirds. Visi ir adoptēti tepat Latvijā, un cilvēki, kas pieņēmuši viņus savās ģimenēs, ar parakstu apstiprinājuši, ka mīlēs un rūpēsies par bērniem, – stāsta veselīgu sabiedrisko attiecību kompānijas “Divi gani” īpašniece, projekta “BabyBox” vadītāja LAURA ZVIRBULE.
Viņas darbs vairākus gadus bijis cieši saistīts ar bērnu dzimšanas brīnumu, jo Lauras pirmā profesija ir vecmāte. Vēlāk Rīgas Stradiņa universitātē iegūts maģistra grāds sabiedrības veselības specialitātē. Tālab arī Lauras izveidotā sabiedrisko attiecību kompānija saistīta ar medicīnu, veselības profilaksi, sabiedrības izglītošanu.
Laura ir astoņgadīgās meitas Līnas un divpadsmitgadīgā dēla Jēkaba mamma, kā arī SIA “Dāmirevas dolomīts” līdzīpašnieka Agra Zvirbuļa sieva. Kādā intervijā Laura teikusi, ka mēs, sievietes, savu dzīvi veidojam pašas, un tām, kuras nemāk izvēlēties pareizos vīriešus, vajag mācīties. Painteresējos, vai tiešām ko tādu var iemācīties?
– Jāatceras, ka vīrietis gūst enerģiju no sievietes, viņa ir vīrieša mūza. Jautājums vienīgi, cik daudz viņa ir spējīga sniegt šo enerģiju. Ja sieviete sevi mīlēs, ar prieku skatīsies spogulī, tad būs arī vajadzīga vīrietim. Ja nepatiks pati sev, tad nepatiks nevienam. Tāpēc uzskatu, ka par dzīvi esam atbildīgi paši. Esmu uzaugusi mīlošā ģimenē, mamma man daudz ko ir iemācījusi, viņa vienmēr uzsvērusi, “ka savs ķermenis ir jākopj, jādomā, kā izskatās ne tikai no priekšpuses, bet arī no aizmugures”. Zinu, ka nevajag vīrietim uzbāzties ar jautājumiem, jo gan viņš pats izstāstīs, ja uzskatīs to par vajadzīgu. Diemžēl daudzām sievietēm patīk okšķerēties pa vīrieša personīgajām mantām, vairākas reizes dienā zvanīt, lai izprašņātu – kur esi, ko dari, kad būsi? Vīrietis to uztver kā kontrolēšanu, – teic Laura.
Uz vaicājumu, kur lai pašas sievietes gūst enerģiju, viņa atbild, ka sieviete to var saņemt, jau izejot pa durvīm, no svaiga gaisa vien. Bet ja nu vīrieša mūza jūtas nogurusi?
– Vīrietim un sievietei jāatrod laiks kopābūšanai. Mēs ar vīru vismaz reizi nedēļā atvēlam laiku garākām sarunām. Bērni nolikti gulēt, un mēs netraucēti pārspriežam dažādas tēmas – par darbu, projektiem, savstarpējām attiecībām. Izsmejamies par jautriem notikumiem. Bet svētdienas mums ir ģimenes dienas, kad visu darām kopā, vai nu mājās, vai dodamies kādā izbraukumā. Darbdienās mums ar vīru neiznāk pienācīgi daudz laika veltīt bērniem, bet liels atspaids ir mans tētis. Viņš izvadā bērnus uz treniņiem, nodarbībām, un tētis prot labi mācīt, to atceros no saviem skolas gadiem. Visiem jau nav tādas iespējas, ka vecāki dzīvotu līdzās, bet tad var izpalīdzēt draugi, paņemot pieskatīt bērnus, lai vecākiem būtu savs, diviem vien atvēlētais laiks. Tā sanācis, ka mums apkārt ir laimīgi cilvēki ar sakārtotām dzīvēm un attiecībām.
Laura ar Agri ir precējušies jau trīspadsmit gadus, un mana sarunu partnere noliedz, ka strīdos dzimtu patiesība.
– Mums ar vīru nav par ko strīdēties. Ja man kaut kas nepatīk, es viņam to pasaku. Man, piemēram, nepatīk, ja, pārrodoties mājās, redzu, ka gaitenī izmētāti Agra apavi. Tādā gadījumā man ir divi rīcības plāni. Vai nu es pati tos sakārtoju un necepos, jo man ir svarīga psihoemocionāla veselība, vai arī, ja esmu pārradusies mājās nogurusi, saku Agrim – kad tev sanāks laiks, lūdzu, sakārto savas kurpes. Ja viņš to neizdara, es nākamajā rītā tās sakārtoju, bet parasti jau Agris pats to paveic. Sievietes no vīrieša gaida palutināšanu, lai skatās uz mums ar mirdzošām acīm. Bet, ja regulāri mājās priekšā būs ķērcoša sieva ar dusmīgu seju, tad vīrietis mājās pārradīsies vēlu un meklēs mīlestību citur. Kāpēc vīrieši kļūst neuzticīgi? Tāpēc, ka viņi nav saņēmuši to, kas vajadzīgs – sievietes sapratni, sakoptību, enerģiju un mīlestību. Mums, sievietēm, jābūt uz visām pusēm zinošām, lai piepildītu savu vīrieti. Tas jau mums šūpulī ielikts, tāpēc arī valkājam svārkus un krāsojam lūpas. Domāju, ka vīrietis vēlas uztvert sievieti kā dārgumu, ar kuru varētu lepoties. Vai nu viņi sabiedrībā lepojas ar savu kundzi, vai arī neņem nekur līdzi. Tātad sieviete nav viņa cienīga. Var jau staigāt apdriskātos džinsos un nekrāsojusies, bet vai ar tādu sievieti kāds leposies? Bet sievietei lepnums rodas, ja vīrietis viņu apprec. Tas ir veids, kā vīrietis apliecina savu atbildību. Tāpēc, ja grib savu sievieti redzēt lepnu, viņa ir jāapprec, – uzskata Laura.
Pēc viņas domām, ģimenē viens otram nedrīkst par pienākumu uztiept veikt sadzīviskus darbus.
– Var tikai priecāties, ja vīrs prot salabot santehniku, taču nevar viņu piespiest to darīt. Nopelni ar savu darbu tik daudz, lai varētu aicināt palīgā profesionāli. Mēs dzīvojam palielā mājā, un agrāk visa ģimene divas dienas nedēļā veltīja spēku un laiku, lai to sakoptu. Bet tagad reizi nedēļā šo pakalpojumu mums sniedz Rutas kundze, kurai viss sanāk daudz ātrāk. Esam jau aizdomājušies, ko darīsim lielajā mājā, kad bērni būs izauguši un mēs paliksim ar vīru divatā. Uzskatu, ka mājās ir jādzīvo ģimenei ar bērniem, dzīvniekiem, bet mums abiem vecumdienās pietiktu ar divistabu vai trīsistabu dzīvokli. Divas paaudzes vienā saimniecībā nevar pastāvēt, tad var sākties rīvēšanās. Mums šajā ziņā ir ideāls modelis – mani vecāki dzīvo blakusnamā, – priecājas Laura.
Viņa atzīstas, ka jūt īpašas attiecības ar virtuvi, tā nav domāta Laurai. Vaicāju, vai tad vīrs neprasa, lai vakariņās izcep kotletes?
– Vīrs no manis prasa buču, smaidu, nevis kotletes. Mana mamma prot ļoti labi gatavot, tāpēc esam paēdināti. Mana meistarklase ir tēta mammas Vincentīnes iemācītā plāno pankūku cepšana. Esmu mēģinājusi cept arī rauga pankūkas, bet tās nācās ar visu pannu izmest laukā. Man ēdiena gatavošana šķiet lieki patērēts laiks. Labāk to pavadu kopā ar ģimeni un draugiem.
