“Praktiskais Latvietis” 15.06.2015. 0
“PRAKTISKAIS LATVIETIS” – ATBILDES UZ VISIEM JAUTĀJUMIEM!
Praktisks padomdevējs katram un ikvienam. Padomi, ieteikumi un atbildes uz visiem lasītāju jautājumiem. Juristu, ekonomistu, ārstu, kulināru, dārzkopības speciālistu, celtniecības ekspertu un interjeristu konsultācijas.
APSKATĪT ŽURNĀLA JAUNĀKO NUMURU
JAUNĀKAJĀ “PRAKTISKĀ LATVIEŠA” NUMURĀ
Kā kļūt par audžuģimeni
Audžuģimeņu skaits Latvijā ir nepietiekams. Audžuģimenes statusa piešķiršanas un arī anulēšanas kārtību, bērna un audžuģimenes savstarpējās personiskās un mantiskās attiecības, finansēšanas kārtību un citus jautājumus nosaka Ministru kabineta izdotie Audžuģimenes noteikumi. Šādu statusu var piešķirt gan laulātajiem, gan arī cilvēkam, kurš nesastāv laulībā. Tam, kurš pretendē iegūt statusu, jābūt vecumā no 25 līdz 60 gadiem, bet izņēmuma gadījumos, ja tas ir bērna interesēs, var būt arī citā vecumā. Ogres bāriņtiesas priekšsēdētāja Dace Zariņa atbild uz lasītāju jautājumiem par to, kā kļūt par audžuģimeni, kādas formalitātes jākārto, kā iegūt sertifikātu.
Kad pieņemts lēmums kļūt par audžuvecākiem, pirmais solis ir doties uz deklarētās dzīvesvietas bāriņtiesu un iesniegt iesniegumu, ģimenes ārsta atzinumu, kā arī psihiatra un narkologa atzinumu par veselības stāvokli.
Laulības līgums reglamentē mantiskās attiecības
Vasara ir kāzu laiks. Daudzi jaunlaulātie apsver iespēju noslēgt arī laulības līgumu. Bez šāda dokumenta var iztikt, taču, ja vēlaties, lai mantiskajās attiecībās nerastos pārpratumi, līgumu tomēr der noslēgt.
Laulības līgums nosaka laulāto mantiskās attiecības. Līgumu slēdz vīrs un sieva (viņiem jābūt tiesību un rīcības spējīgiem) personiski, viņus nevar aizvietot pilnvarnieki, tātad pašiem obligāti jābūt klāt. Līgumu var slēgt:
* vienlaikus ar laulības noslēgšanu;
* jebkurā brīdī laulības pastāvēšanas laikā;
* pirms laulības noslēgšanas (tad tas būs spēkā tikai no laulības noslēgšanas brīža).
Kā to izdarīt, kāds no līguma labums, un cik varētu maksāt līguma noslēgšana?
Ugunskurs un alus publiskā vietā
Lai pikniks nebeigtos ar pašvaldības policijas uzliktu administratīvo sodu par ugunskura kurināšanu un alkohola (alus) lietošanu publiskā vai sabiedriskā vietā, jāzina noteikumi. Ar ko publiska vieta atšķiras no sabiedriskas vietas?
Publiska vieta ir jebkura vieta, kas neatkarīgi no tās faktiskās izmantošanas vai īpašuma formas kalpo sabiedrības kopējo vajadzību un interešu nodrošināšanai. Par maksu vai bez maksas tā pieejama ikvienai fiziskajai personai, kura nav šīs vietas īpašnieks, tiesiskais valdītājs, turētājs, algots darbinieks vai cita persona, kuras atrašanās tur ir saistīta ar darba pienākumu izpildi, pasākuma organizēšanu vai saskaņā ar uzņēmuma līgumu.
Sabiedriska vieta tiek skaidrota kā publiska vieta, kuras īpašnieks vai valdītājs ir valsts vai pašvaldība un kura ir pieejama personām bez jebkādiem ierobežojumiem vai nosacījumiem. Tātad par sabiedriskām vietām tiek uzskatītas vietas, kur ļaužu atrašanās iespējama jebkurā gada vai dienas laikā, piemēram, ceļi, sabiedriskā transporta pieturvietas, bulvāri, skvēri, parki un citas speciāli iekārtotas brīvdabas atpūtas vietas. Arī neiznomāta, neapbūvēta vai citādi neiekārtota valsts vai pašvaldības zeme, laukumi, stacijas, viesnīcas, kopmītnes, dzīvojamo namu sabiedriskie laukumi, pagalmi, kāpņutelpas ir sabiedriskas vietas.
Katrai pašvaldībai var būt arī savi sabiedriskās kārtības noteikumi. Tāpēc, pirms kurina Jāņu ugunskuru nezināmā vietā, der iepazīties ar šo dokumentu, lai izvairītos no problēmām.
Žogs – saimnieka vizītkarte
Daudzviet mazpilsētās un ciematos ļaudis itin labi dzīvo bez žogiem, tādējādi saglabājot plašāku skatu uz apkārtni. Tomēr ir vietas un situācijas, kad bez sētas nevar iztikt. Skaists, mājai pieskaņots žogs izceļ ēkas un pagalma skaistumu. Kuru materiālu izvēlēties, cik tas maksā un kā turpmāk jākopj?
Pirms slien žogu, der piezvanīt uz savas pašvaldības būvvaldi un noskaidrot, ko drīkst un ko ne. Piemēram, Jūrmalā, rūpējoties, lai pilsēta izskatītos zaļa un plaša, noteikts, ka žogam jābūt vismaz ar 50% caurredzamību (spraugas tikpat platas kā dēlīši). Pašvaldības saistošajos noteikumos var būt reglamentēta arī žoga krāsa, materiāls un maksimālais augstums.
Rakstā atradīsiet informāciju par zedeņu, koka, metāla, drāšu žogiem un pieejamo materiālu cenām.
Pīsim greznu kroni!
Visskaistākais ir pašu pītais kronis, ir pārliecinātas vainagu pinējas Līga un Maija Osītes no Olaines puses. Katru gadu ar Jāņu vainagiem viņas piedalās slavenajā Zāļu tirgū Doma laukumā.
– Vainagus drīkst pīt, tikai domājot labas domas, jokojot un smejot, citādi tam cilvēkam galva sāpēs, – vainagu darināšanas gudrībās dalās pinējas.
Osīšiem piederošo “Zvejnieku” māju apkārtnē ar vainagu pīšanu agrāk nodarbojušies arī kaimiņi. Katram bijis kāds veids, kas padevies labāk par citiem. Tagad Olaines pusē vainagu pinēju kļuvis mazāk, bet kopumā Zāļu tirgū dalībnieku netrūkst.
Līgas profesija ir tautastērpu darinātāja, un viņa amatu māca arī meitai Maijai. Ģērbušās tautastērpos, abas ar Olaines pļavu puķēm priecēs rīdziniekus un dod padomus, kā uzpīt skaistus vainagus un saglabāt tos svaigus iespējami ilgāk.
Zaļais pēriens
Dodoties uz pirti, kāds iztiek ar vienu pirtsslotu, savukārt cits nemaz nesāk kurināt krāsni, iekams nav sasējis 23 dažādas. Kā uz peramo iedarbojas katrs no zaru saišķīšiem, stāsta pirtniece un pirtsslotu meistare Daiga Liepa, kura ir arī Lietuvas čempione slotiņu siešanā.
Zināšanas par šo jomu Daiga krājusi pamazām, vairākus gadus skolojoties gan pie sertificēta pirtnieka, dziednieka un reiki skolotāja Ziedoņa Kārkliņa, gan akreditētā pirtsskolā Rīgā, gan pie pirtnieka un masiera Gvido Zinkeviča un pirtnieces Sarmītes Krišmanes. – Jo ilgāk mācos, jo lielāka apjausma, ka par pirtī iešanu jāzina daudz: ne vien kura slotiņa pērienam piemērotāka, bet arī kā jātur zaru saišķis rokā, lai perot nenogurtu, kā notiek enerģijas apmaiņa, kā pareizi jāmasē peramais, un daudz kas cits. Ir ko mācīties līdz mūža galam.
Viena no svarīgākajām mācībām ir tā, ka pirtniekam jāprot paņemt spēku no Zemes un no Visuma, lai līdz ar pērienu to nodotu uz lāviņas guļošajam. Tikai tad, kad to māk, drīkst ar zaru slotiņām pērt citus.
Pavards dārza svētkiem
Nelielie gāzes pavardiņi ir laba, turklāt lēta manta. Iespējams, veikalos tiem daudzkārt paiets garām, pat neiedomājoties par ērtumu. Ir tik jauki siltā vasaras vakarā sēdēt draugu lokā ap galdu dārzā, kad mierīgi burbuļo tējas vai zupas katls. Ne kādam malka jāgādā, ne žagariņi jāuzpūš. Dūmi nekož acīs, un nekaitē pat lietus.
Dārza svētkiem var iegādāties dārgus gāzes grilus, gaisa sildītājus terasēm, pamatīgas plītis ar dažāda tilpuma baloniem, bet augstās cenas dēļ tie parasti ir rūpīgi apdomājams pirkums, turklāt ir apjomīgi un nav tik vienkārši ieliekami mašīnā. Nelielie, portatīvie gāzes pavardiņi dāvā pilnīgu brīvību – paķer padusē, un aidā pie dabas! Dažs mazāka izmēra ietilps pat piknika grozā, atstājot vietu arī uzkodām.
Ar mazu gāzes baloniņu aprīkotas plītiņas un lukturīši ir pilnīgi nepieciešami laukos, kur negaisa un stipra vēja laikā ierasti zūd elektrība, jo ej nu tumsā kurini plīti, kad siltu tēju gribas. Arī dodoties līgot no pilsētas uz laukiem, šādu mantu ieteicams paķert līdzi, jo Jāņu naktī neko lāgā nevar paredzēt.
Kuru plītiņu izvēlēties?
Latvijas sieru karalis
Tuvojas skaistākie un gaidītākie svētki – vasaras saulgrieži, kuros Jāņu sieram vienmēr bijusi, ir un būs īpaša vieta. Latvijā gandrīz katra saimniece prot to sasiet. Mātes šo prasmi nodod meitām, un cauri gadsimtiem Jāņu siers turpina dzīvot. Vai jaunā paaudze tiešām māk gatavot Jāņu sieru, kas Latvijā kronēts par sieru karali?
Lai pārliecinātos par siera gatavošanas prasmi, biedrība “Siera klubs” sadarbībā ar Ventspils tehnikumu organizē jauniešiem konkursu “Mans lepnums – mans Jāņu siers”, kam pieteicās 34 dalībnieki no 17 skolām. Konkursā piedalījās arī Rīgas Tūrisma un radošās industrijas tehnikuma 2. kursa audzēknes Laura Leonaite un Renāte Kalniņa. Katrai ir atšķirīga pieredze ķimeņu siera meistarošanā. Renāte uzaugusi Gulbenes novada Tirzas pagastā, jau kopš bērnības rosījusies virtuvē, palīdzot māmiņai un vecmāmiņai un no viņām arī iemācījusies siet ķimeņu sieru, jo bez tā nav iedomājami nevieni Jāņi dzimtas mājās. Savukārt Laurai šādas pieredzes nav, jo uzaugusi Rīgā uz pilsētas akmeņiem.
Pavāra amata meistare Inese Bedeice abām pirms konkursa palīdzēja slīpēt ķimeņu siera gatavošanas prasmi. – Lai tas būtu nevainojams, pirmām kārtām jābūt izcili kvalitatīviem produktiem: pienam ar augstu tauku saturu (vismaz 3,5%), saldkrējuma sviestam, nevis sviesta izstrādājumam, lauku vistu olām, ja sieru grib tik dzeltenu kā saulīte, aromātiskām ķimenēm. Un vēl jāpievieno krietna deva mīlestības, – viņa uzsver.
