Uldis Šmits: Aizsardzībai piešķirtais finansējums nav zemē nomesta nauda 4
Saistībā ar valsts aizsardzības finansējuma plāna izskatīšanu Saeimā (3. jūlijā) aizsardzības ministrs Raimonds Vējonis publiskojis (delfi.lv) ko līdzīgu uzsaukumam “Balsojuma cena Latvijas nākotnei”, kurā tautas kalpi tika aicināti apzināties savu atbildību tāda aizsardzības budžeta veidošanā, kas atbilstu valsts saistībām – 2% no IKP – Ziemeļatlantijas aliansē. Ministrs arī atgādināja, ka patlaban šis budžets ir 0,91% no IKP jeb 225 miljoni eiro, respektīvi, tikai mazliet vairāk, nekā varētu izmaksāt vienas kaujas lidmašīnas F-16 iegāde.
Acīmredzot pat šodienas politiskajos apstākļos tāds pamudinājums bija nepieciešams. Tāpat kā secinājums, ka sociālo labklājību nevar celt uz valsts drošības rēķina vai ka aizsardzībai piešķirtais finansējums nebūt nav zemē nomesta nauda, jo, lietpratīgi ieguldīta, spēj radīt priekšnoteikumus ekonomikas attīstībai. Tomēr šoreiz svarīgākais nav Vējoņa piesauktie jau labi zināmie skaitļi un fakti, bet publikāciju caurstrāvojošais tāds kā satraukums “par valsts drošību apdraudošām politiskām spēlēm”. Un par tiem, kas turpina stāstīt, ka Ukrainā notikušais “uz mums nekādi neattiecas vai argumentēt, ka galvenais ir nevienu nekaitināt”. Politiskās spēles tiešām notiek, un sliktākās ir tās, kuras norisinās valdošās koalīcijas iekšienē, ieskaitot paša ministra pārstāvēto ZZS un partnerus. Nekas arī neliecina, ka Latvija pārstās būt austrumu kaimiņu iecienīts “rotaļlaukums” (kā mūs reiz nodēvēja “Guardian”), tāpēc Latvijas eiroatlantisko orientāciju atbalstošajām partijām pienāktos, lai cik tas naivi izklausītos, saliedēties šā valsts pastāvēšanai noteicošā virziena saglabāšanai un pastiprināšanai. Varbūt nav pārāk daudz prasīts, lai Saeimas priekšvēlēšanu kampaņa šoreiz tiktu izmantota skaidru viedokļu izteikšanai šajā sakarā.
No tiem politiķiem, kuri grib atgriezties pie varas, puslīdz skaidri savu pozīciju (aģentūrai LETA) ir formulējis Aigars Kalvītis – varam novirzīt aizsardzībai kaut desmit procentus, taču tas mūs nepasargās, un “ne jau procenti budžetā nodrošina aizsardzību, bet diplomātija un politiķu spēja risināt konfliktus”. Atliek gaidīt no viņa izvērstākus izklāstus par ārlietu vēlamo saturu, jo diez vai ir pietiekami ar Kalvīša domubiedra Šlesera atziņu, ka, īsi sakot, labākā Latvijas valdība būtu Kremlim patīkama valdība. Turklāt vēl nav atradusies tāda diplomātija, kura būtu novērsusi kaut vienu konfliktu, ko Putins ir nolēmis pēcpadomju telpā izraisīt… Tāpat jācer, ka vēlēšanu debatēs partijas nepiemirsīs visas Baltijas kontekstu, jo Latvijas drošība ir aplūkojama vienīgi šajos ietvaros, un iespējams – pat vēl plašākos Austrumeiropas ietvaros. Pagaidām Baltijā vērojama savdabīga darba dalīšana – piemēram, Igaunija ir uzņēmusies NATO saistības pildīt, laikam uzskatot (pretēji dažiem mūsu politiķiem), ka “procenti budžetā” tomēr arī ir svarīgi. Savukārt Lietuva uztur valstisko pašapziņu un izceļas ar apskaužamu politisko gribu mazināt savu enerģētisko atkarību. Latvijai tik vien paliek kā treknajos gados ieviestais un “Saskaņas centra” vēl vairāk pieprasītais “pragmatisms”, uzstādījums “nolikt malā” vēsturi un dažādas ar Austrumu zīda ceļiem un piena upēm saistītas ekonomiskas ilūzijas. Kura no Baltijas valstīm ir tikusi tālāk un izrādījusies tā pragmatiskākā, katrs var spriest pēc saviem ieskatiem. Tomēr elementāra loģika liek noprast, ka pastāv nepieciešamība izvērst vēl ciešāku sadarbību visās ar drošību saistītajās jomās. Tāda pieeja ir ne vien pragmatiska, bet Latvijai arī vienīgā iespējamā.
