1. janvārī ES prezidentūru pārņēma Nīderlande 1
Nīderlandieši, kas dzīvo valstī, kuras liela daļa ir zem jūras līmeņa, ir ļoti pieredzējuši cīņā pret plūdiem. Valstij pārņemot ES prezidentūru šī gada pirmajā pusē, būs jācenšas tikt galā ar imigrantu straumēm un politiskā populisma uzplūdiem, kas apdraud ES vienotību. Nelielā valsts (41 526 kv. km) ar 17 miljoniem iedzīvotāju vēsturiski ir apliecinājusi prasmi piemērot vidi dzīvošanai. Daudzi uzskata valstī izveidoto plūdu aizsardzības sistēmu par mūsdienu pasaules brīnumu. Holandiešu jūrasbraucēji savulaik atklāja jaunas zemes tālu no Eiropas, ierakstot vēsturē Nīderlandes vārdu un iegūstot pragmatisku, nosvērtu un uzticamu ļaužu reputāciju. Analītiķi atzīmē, ka šīs īpašības būs ļoti vajadzīgas, lai panāktu finansiālu un politisku stabilizāciju migrantu krīzes un islāmistu terorisma apdraudētajā Eiropā.
Atturīgi pret politisku savienību
“Nīderlandieši gribētu dzīvot britiskā Eiropā, taču atrodas vāciskas Eiropas sirdī,” tā nīderlandiešu sarežģītās attiecības ar Eiropu raksturojusi holandiešu žurnāliste Karolina de Gruitere, kura ilgus gadus bijusi laikraksta “Handelsblad” korespondente Briselē. Viņasprāt, holandieši nav pēkšņi kļuvuši eiroskeptiķi, jo Nīderlande ir vienmēr bijusi atturīga pret Eiropu, tikai ilgu laiku pratusi to slēpt. Kā Nīderlandes pilsonei, kas dzīvo ārzemēs, viņai bieži nācies atbildēt uz jautājumu: “Kas notiek Nīderlandē? Kā ir iespējams, ka viena no ES dibinātājvalstīm, kas pazīstama ar savu atklātumu un iecietību, ir kļuvusi nacionālistiska un eiroskeptiska?” Holandieši jau sākotnēji bijuši satraukti par attiecībām ar ES,” Kārnegi fonda pētījumā raksta de Gruitere. Kopš Otrā pasaules kara holandieši gribējuši būt daļa no transatlantiskās kopienas, kas balstās uz liberālisma un brīvās tirdzniecības principiem. Taču tā vietā viņi iekļauti kontinentālā un dziļi politizētā Eiropas kopienā. Viņi būtu gribējuši dzīvot britiskā Eiropā, bet atradās vāciskā Eiropā, secina de Gruitere. Nīderlandes problēma nav Eiropa kā tāda, bet gan nespēja atteikties no sava sākotnējā sapņa.
Pēc kara Nīderlandes valdība centās veidot transatlantisko kopienu, taču bažījās par Francijas ārlietu ministra Šūmana plānu par ogļu un tērauda savienību, kas bija iecerēta kā politiska savienība ar pārnacionālu pārvaldi. Virsroku guva pragmatiski apsvērumi, jo Nīderlandes ekonomika strauji attīstījās, pateicoties tirdzniecības līgumam ar Vāciju, un Hāgā izlēma, ka nebūtu gudri apdraudēt šo virzību.
Nīderlande ir Britānijas sabiedrotā
Nīderlande aktīvi atbalstīja Britānijas uzņemšanu ES, kas notika 1973. gadā. Britānijas premjerministram Deividam Kemeronam izvirzot prasību par ES reformām, kuru īstenošana varētu pamudināt Britānijas iedzīvotājus referendumā balsot par palikšanu ES, Londona var cerēt uz Hāgas politisku un diplomātisku atbalstu. Britānija un Nīderlande ir vienmēr atbalstījušas brīvo tirdzniecību un kapitāla tirgus liberalizāciju. “Pagājušā gadsimta 70. un 80. gadi bija ziedu laiki Nīderlandei ES, kas atradās ASV aizsardzībā, Britānijai veicinot plašāka un mazāk politizēta tirgus veidošanu,” uzskata Nīderlandes bijušais vēstnieks ES Toms de Bruijns, atzīstot, ka šis laiks bija izņēmums. Apmaiņā pret piekrišanu Vācijas apvienošanai Parīze saņēma Berlīnes solījumu ātri ieviest eiro valūtu. Šis plāns bija pretrunā ar Vācijas un Nīderlandes agrāko stratēģiju pakāpeniski integrēt nacionālo finanšu un ekonomisko politiku, līdz būs panākta gatavība kopējas valūtas ieviešanai. Hāga jutās Berlīnes nodota, jo tā bija Francijas un Vācijas, ES divu ietekmīgāko valstu, vienošanās. Taču Vācija strauji virzīja eiro projektu, un Nīderlandei – kā vienmēr – nācās pievienoties. Savulaik ar Vācijas piekrišanu eirozonā tika uzņemta Grieķija, kuras budžeta iztrūkums un milzīgais parāds finanšu dokumentos tika slēpts. Tagad ar Grieķijas glābšanu no finanšu krīzes jau vairākus gadus darbojas eirozonas valstu finanšu ministru grupas vadītājs Jerūns Deiselblūms.
2005. gadā Nīderlandes iedzīvotāji referendumā nobalsoja pret ES Konstitucionālo līgumu, paužot neapmierinātību ar valdības politiku ievirzīt valsti politizētā savienībā. Pēc šī balsojuma visos Nīderlandes valdības oficiālajos dokumentos vārdi “Eiropas integrācija” tika aizvietoti ar vārdiem “Eiropas kooperācija”. Līdzīga neapmierinātība ar nacionālo parlamentu lomas mazināšanu un virzību uz ciešāku politisku savienību briest Britānijā, kur paredzēts referendums par valsts palikšanu vai izstāšanos no ES.
