Pozņaks: Ja valdība neko nedarīs, lai aizliegtu mangāna rūdas tranzītu cauri Latvijai, esam gatavi arī rīkoties 71
“Tviterkonvoja” aizsācējs Reinis Pozņaks aicina nepieļaut, ka caur Latviju transportē izejmateriālus, kuri domāti Krievijas militārajai rūpniecībai un rīko zibakciju mangāna rūdas tranzīta pārtraukšanai. Vai šai protesta akcijai būs kādas sekas, kāda ir pašreizējā situācija Ukrainā, ko darīt ar Otavas konvenciju un cik tālu esam tikuši ar civilās aizsardzības pasākumu ieviešanu militāra apdraudējuma gadījumā, LA.LV saruna ar biedrības “Agendum” pārstāvi, Eiropas Parlamenta deputāta kandidātu Reini Pozņaku.
Kādus rezultātus ar zibakciju pret mangāna rūdas tranzītu cauri Latvijai jūs vēlaties panākt?
Jāsaprot, ka situācija ar mangāna rūdu ir daudz dramatiskāka, nekā ar graudiem. Ja Krievijas graudu importa apjoms Latvijā bija neliels, tad no pagājušajā gadā Krievijas importētajiem diviem miljoniem mangāna rūdas tonnu, Latvijā un Igaunijā pārkrāva 90%. Atšķirībā no graudiem šī rūda ir bruņojuma izejmateriāls. Un tā jau ir mūsu atbildība, ka ļaujam to vest cauri savai valstij.
Ja valdība iznāktu ar skaidru rīcības plānu par nepieciešamību vienoties vismaz ar Igauniju, lai mangāna rūdas tranzītu aizliegtu Baltijas mērogā, tas jau būtu pussolis uzvarai. Sazināsimies ar igauņiem, nolemsim to, noteiksim šito… Bet šobrīd to vienkārši ignorē, tā ir tā problēma. Tādēļ arī vēlamies parādīt valdībai, ka mūsu ir daudz un esam gatavi arī rīkoties, ja valdība neko nedarīs.
Kāda, jūsuprāt, šobrīd ir situācija Ukrainā? Vai ukraiņi ir gatavi tam, ka karš, šogad, visticamāk vēl nebeigsies?
Ukraiņi tam ir gatavi. Tomēr pēdējās nedēļās ir sajūta, ka lielākā krīze ir aiz muguras. Jā, joprojām ir smagi, bet salīdzinot ar situāciju vēl pirms salīdzinoši neilga laika, kad ukraiņiem trūka munīcijas un bija patiešām traki, šobrīd šķiet, tas kritiskais punkts ir pārvarēts. Bet, protams, cīņas joprojām ir ļoti smagas, arī ieroču un lādiņu trūkums ir jūtams.
Tomēr tanī pat laikā dzirdam par līdzekļu izkrāpšanu no Ukrainas Aizsardzības ministrijas budžeta. Šīs nedēļas sākumā tika ziņots par ne mazāk kā 1 155 000 eiro izkrāpšanu, bet janvāra beigās atklājās, ka vairākas personas, tostarp ministriju amatpersonas, mēģinājušas piesavināties vairāk nekā 36 miljonus eiro lādiņu iepirkumā.
Ir kāds veids, kā šādas situācijas nepieļaut?
Mēs gan vairāk palīdzam tiem ukraiņiem, kuri cīnās frontē, tomēr esmu pārliecināts, ka tos “malačus”, kuri zog, noteikti atradīs. Jāpiekrīt, ka korupcija Ukrainā joprojām ir milzīga problēma, un brīžam ir sajūta, ka dažam labam tur piemeties “pēdējās iespējas” sindroms un viņi dzīvo kā pēdējo dienu. Tomēr risinājums ir, un tas ir pat ļoti vienkāršs.
Proti, dot Ukrainai tikai ieročus, nevis naudu. Taču problēma tā, ka Eiropa, diemžēl, divus gadus nav spējusi sākt ražot munīciju, lai pirktu to pati no savām dalībvalstīm un tad sūtītu ukraiņiem. Piemēram, Norvēģija tā dara un palīdzību Ukrainai sūta munīcijas veidā. Tas būtu vislabākais risinājums gan priekš Ukrainas, gan arī pašai Eiropai, kurai tādā gadījumā būtu nepieciešamā kapacitāte ražot ieročus arī priekš sevis, ja būtu tāda vajadzība. Lai gan, protams, dod Dievs, lai tādas nebūtu!
Eiropas Revīzijas palāta vēl pirms kara norādīja, ka augsta līmeņa korupcija ir viena no galvenajām Ukrainas problēmām. Vai korupcija Ukrainā neapdraud palīdzību, ko tai sniedz citas valstis?
Protams, ka apdraud. Tomēr labā ziņa ir tā, ka ir pietiekami liela sabiedrības daļa, kura grib ar to cīnīties un cīnās. Tas, ka šādus gadījumus atklāj un vainīgos meklē, lai sauktu pie atbildības, liecina, ka viss nebūt nav bezcerīgi. Diemžēl šīs tradīcijas ir tik spēcīgas, ka vienā dienā tās izskaust nevar.
Kas šobrīd notiek ar “Tviterkonvoja” darbību? Vieglo automašīnu piegāde Ukrainai turpinās?
Viss notiek. Savas automašīnas Ukrainai ziedo gan iedzīvotāji, gan dažādi uzņēmumi, ir arī dzērājšoferiem konfiscētie autie. Tā plūsma ir diezgan stabila, un tagad mēs vedam pat vairāk automašīnu, kā pirmajā kara gadā. Protams, drusku mainījies šo auto formāts, vairs nav tik daudz džipu un pikapu, bet kopumā mašīnu ir daudz. Finansiālo ziedojumu paliek mazāk, bet cilvēku gatavība darīt, celties un braukt, joprojām ir nemainīgi liela.
Latvija kopš kara sākuma militārā atbalsta un humānās palīdzības veidā Ukrainai sniegusi vairāk nekā 600 miljonu eiro lielu atbalstu. Tā šķiet milzīga summa, taču karam gals vēl nav saredzams.
Neapstāties un nepakļauties visiem šiem Krievijas inspirētajiem naratīviem, kurus mūsu ienaidnieki mērķtiecīgi kurbulē. Protams, visa tā korupcija ir slikta un nosodāma, un arī Ukrainā ir savi blēži un nelieši, taču neskaitāmas reizes vairāk ir ukraiņu, kuri frontē karo par savu valsti. Viņiem palīdzība ir vajadzīga joprojām.
Šobrīd noris intensīvs darbs pie Austrumu robežas stiprināšanas un viens no aktuālajiem jautājumiem ir – ko darīt ar Otavas konvenciju? Izstāties no tās un pielietot kājnieku mīnas, vai tomēr nē?
Ir viegli spekulēt par šo tēmu un teikt, ka mums nekādas mīnas nevajag. Taču ir skaidrs, ka ienaidnieks tās izmantos šā kā tā. Ja vienīgais arguments ir, ka mums būs pilnas pļavas ar neviena nekontrolētām mīnām, tad jāsaprot, ka iebrukuma gadījumā viņas tāpat tur būs. Tīri subjektīvi man šī kategoriskā atteikšanās no kājnieku mīnām šķiet dīvaina, jo, manuprāt, katrs aizsardzībai pieejamais instruments ir labs. Pielietot viņu vai nē, par to var domāt laika gaitā.
Nav jau runa par to, ka teritorija ap robežu tūlīt būtu jāmīnē, bet vismaz apzināt kur, ko un kā darīt, vajadzētu. Nepieciešamības gadījumā tad būtu vēl viens rīks, ko izmantot. Manuprāt tā argumentācija, kāpēc Latvijai nav jāizstājas no šīs konvencijas, nav līdz galam pārliecinoša.
Protams, ja izstāšanās no Otavas konvencijas var nest līdzi kādas citas sekas, piemēram, sabiedroto atteikšanos šeit atrasties vai ko tamlīdzīgu, tad tas ir cits jautājums. Taču atgādināšu, ka, piemēram, Amerikas Savienotās Valstis šai konvencijai tā arī nav pievienojušās.
Vēl viens aktuālais jautājums ir civilā aizsardzība. Kas jādara, lai praktiski katrs Latvijas iedzīvotājs zinātu, kā rīkoties militāra iebrukuma gadījumā? la.lv
Diemžēl civilās aizsardzības kara apstākļiem mums šobrīd nav, tādas nav arī visā Eiropā. Civilās aizsardzības plāni paredz jebko – dažādas dabas kataklizmas, bet ko konkrēti civiliedzīvotājiem darīt kara gadījumā, tāda scenārija nav. Tā ir ļoti liela problēma.
Diezin vai mēs zibens ātrumā sabūvēsim bumbu patvertnes. Manuprāt liela nozīme te varētu būt sabiedrības izglītošanai, jo katrā ēkā ir kāda vieta, kas ir drošāka par citām, un tas būtu jāskaidro. Saprotu, ka nevienam negribas plašai sabiedrībai stāstīt, ko darīt raķešu uzbrukuma gadījumā, jo tas tikai radītu cilvēkiem paniku. Tomēr kādus materiālus interesentiem gan varētu sagatavot.
