Pozitīvas informācijas par Latviju Krievijā ir maz. Saruna ar kinorežisoru Amnuelu 1
Saruna ar kinorežisoru, biedrības “Atklātais klubs “Starptautiskais dialogs”” direktoru Grigoriju Amnuelu.
Triju Zvaigžņu ordeņa virsnieks kinorežisors Grigorijs Amnuels nesen Rīgas kinomuzejā sajūsmināja skatītājus ar savu filmu par izcilo krievu operdziedātāju Gaļinu Višņevsku, leģendārā Mstislava Rostropoviča sievu. Abiem māksliniekiem 1978. gadā tika atņemta PSRS pilsonība, jo viņi bija parakstījuši vēstules Saharova un Solžeņicina atbalstam, tātad iestājušies pret padomju režīmu. Neviens Krievijas TV kanāls nav gatavs šo filmu demonstrēt vai arī izvirza nosacījumus par īsinātu variantu, stāstīja G. Amnuels. Viņš ir arī Latvijā reģistrētas biedrības “Atklātais klubs “Starptautiskais dialogs”” direktors. Viens no šīs organizācijas projektiem bija 15 jaunus uzņēmējus, politiķus juristus, žurnālistus, sabiedriskos darbiniekus un studentus no dažādiem Krievijas reģioniem nedēļu iepazīstināt ar Latviju. Viņi apskatīja Rīgu, Daugavpili, Liepāju, Jelgavu, Ādažus, tikās ar politiķiem, uzņēmējiem. Lielākā daļa šo personu Latvijā bija pirmreiz, taču kopumā šāds projekts norisinājās jau ceturto reizi. G. Amnuels preses konferencē sacīja, ka cilvēku viedokli vienā nedēļā mainīt ir grūti, tomēr vismaz viņiem tikušas atvērtas acis un iztīrītas ausis.
Latvijā ir G. Amnuela dzimtas saknes – viņa priekšteči 1905. gadā no šejienes pārcēlušies uz Maskavu. Deviņdesmito gadu sākumā, Borisa Jeļcina varas laikā, G. Amnuels no Magņitogorskas vēlēšanu apgabala tika ievēlēts Krievijas parlamentā, vēlāk strādājis arī valdībā, un šis politiķa un ierēdņa laiks viņam ildzis divpadsmit gadus. G. Amnuels labprāt atbildēja arī uz maniem jautājumiem.
– Kā vērtējat pašreizējās Latvijas un Krievijas attiecības?
G. Amnuels: – Savulaik prezidenta Valda Zatlera vizīte Krievijā bija līdz tam sasniegto pozitīvo attiecību virsotne. Pēc tam interese par Latviju zuda. Tā kā par Rīgas mēru bija kļuvis Nils Ušakovs, propagandai kļuva stipri sarežģītāk runāt par krievu apspiešanu Latvijā. Ja galvaspilsētas mērs ir krievs, un viņš to visur klāsta, tad kāda var būt apspiešana?
Taču pozitīvas informācijas par Latviju Krievijā ir maz. Priekšstatu par Latviju veido masu saziņas līdzekļi, un to veido, no vienas puses, rādot Jūrmalu ar “Jauno vilni”, un, no otras puses, demonstrējot plašas reportāžas – radot negatīvu par kara veterānu gājienu 16. martā un pozitīvu – par 9. maiju.
Turklāt šajās “obligātajās” reportāžās TV skatītājiem un radio klausītājiem tiek stāstīts, ka valdība liedzot svinēt 9. maiju, bet Nils Ušakovs piedalās Uzvaras dienas svinēšanā, varonīgi pārvarēdams visus aizliegumus.
– Lasīju, ka pēc jūsu filmas rādīšanas Okupācijas muzejā aģentūra “Regnum” rakstījusi – Amnuels uzskata, ka Krievijā trūkstot tādu muzeju kā Okupācijas muzejs Latvijā.
– Jā, es toreiz tā teicu. Latviešu, igauņu, lietuviešu, poļu, čehu un citas tautas pārdzīvojušas lielas vēsturiskas traģēdijas. Taču jārunā arī par milzu traģēdiju, ko pārcieta krievu tauta – tika iznīcināta inteliģence, iznīcināti tie, kuros bija uzņēmības dzirksts, lauksaimnieka ķēriens utt. To tagad cilvēki nesaprot. Kam toreiz lēģerī bija vieglāk – tam, kurš ieslodzīts, vai tam, kas uzraudzīja? Liela daļa valsts iedzīvotāju ir šo uzraugu pēcteči.
– Krievijas sociologs Valerijs Fjodorovs jūnijā viesojās Latvijā. Runājot par attieksmi pret Staļinu pašlaik, Fjodorovs sacīja, ka krievu cilvēki uzskata – Staļins ir uzcēlis valsti, tāpēc ir mūsējais un mēs viņam piedodam, kaut bijis diktators un pat bende.
– Tas ir tuvu patiesībai, taču Krievijā ir arī tādi cilvēki, kas nepiedod. Krievijā būtu vajadzīgi muzeji, kas varbūt jāsauc ne par okupācijas muzejiem, bet par vēsturiskās grēksūdzes, grēku nožēlas muzejiem. Jo visiem cilvēkiem, kas dzīvoja padomju laikos, jāapzinās, ka dzīvoja mierīgi un režīmam nepretojās.
– Tomēr bērni nevar justies vainīgi par to, ka vecāki viņus sūtīja padomju skolā, un vecākus arī par to nevar vainot, jo citu skolu jau nebija. Tautai bija jāizdzīvo.
– Tas katram pašam jānoskaidro savā sirdsapziņā. Man bija 12 gadi, kad padomju karaspēks tika ievests Čehoslovākijā. Protams, ko es tolaik būtu varējis pasākt, kā protestēt pret šo rīcību? Tomēr, kad vēlāk kā politiķis diezgan bieži braucu uz Čehiju, arvien čehu tautai lūdzu: “Piedodiet!”
Pēc tam kad Gorbačova laikā padomju karavīri bija vardarbīgi izdzenājuši demonstrāciju Rustaveli laukumā, es lūdzu saviem gruzīnu draugiem piedošanu – kaut man nebija nekāda sakara ne ar armiju, ne ar tiem notikumiem.
Padomājiet, kāpēc pāvests Jānis Pāvils II uzskatīja par vajadzīgu atzīt, ka baznīca kļūdījusies, sodot Galileju Galileo. Kāpēc viņam mūsdienās bija jārunā par šo vainu, ja pagājuši jau vairāki gadsimti? Tāpēc, ka, kļuvis par pāvestu, viņš juta un pārstāvēja ne tikai visu baznīcas godību un slavu, bet arī visas sāpes.
– Jūs esat paveicis izcilu darbu, gādādams, lai Jānim Pāvilam II Maskavā būtu piemineklis, ko atklāja pirms diviem gadiem.
– Nesen beidzu rakstīt grāmatu par šo projektu un esmu iecerējis to laist klajā vienlaikus krievu un poļu valodā. Es priecātos, ja šī grāmata tiktu izdota arī Latvijā.
– Tā kā bieži esat bijis Latvijā, pieņemu, ka zināt par tā saukto Nepilsoņu kongresu un tā saukto Nepārstāvēto parlamentu. Kā jūs tos vērtējat?
– Es saprotu vēlēšanos būt pilnvērtīgiem cilvēkiem, taču nesaprotu viņu metodes. Ja gribi būt pilnvērtīgs, tad esi tāds! Latvijā dzīvojošs cilvēks, kam ir galva uz pleciem, var iemācīties latviešu valodu, nokārtot pārbaudījumu un kļūt par Latvijas pilsoni. Neredzu tam nekādus šķēršļus, eksāmens pilsonības iegūšanai nav tas grūtākais. Ja salīdzina ar Franciju, tur eksāmens ir krietni sarežģītāks.
Ir jāpārtrauc domāt, ka cilvēkam kādi citi ir kaut ko parādā. Nekā tamlīdzīga. Es domāju, ka ar laiku šis absurds pazudīs. Jo jauno Latvijas iedzīvotāju vidū redzu vairāk pozitīvu nekā negatīvu attieksmi pret valsti. Viņi latviešu valodu prot. Jā, dažs labāk, dažs sliktāk, taču pat dzimto valodu viens prot labāk, cits sliktāk.
Esmu ne reizi vien teicis pazīstamiem latviešu politiķiem, ka varbūt 20 gadus pēc neatkarības atgūšanas ir vērts izrādīt pretimnākšanu tiem cilvēkiem, kuri raksta iesniegumu, ka vēlas kļūt par Latvijas pilsoni, atzīst šīs valsts vērtības un apņemas soli pa solim atbilstīgi vecumam un spējai mācīties apgūt latviešu valodu.
Tieši jau nevar salīdzināt, tomēr minēšu ASV pieredzi. Ja cilvēks vēlas būt iesaistīts valsts dzīvē, viņam angļu valoda ir jāzina. Ja grib strādāt tikai savā veļas mazgātavā vai mazajā kafejnīcā, var runāt arī ķīniski vai itāliski. Taču tādā gadījumā arī no valsts neko neprasot.
Protams, zinot Latvijas vēsturi, labi izprotu 1991. gada situāciju un grūti risināmo problēmu, it sevišķi Rīgā.
Priecē tas, ka, neraugoties uz visām ekonomiskajām un sociālajām problēmām, Latvija, latviešu tauta ir augusi un attīstījusies. Ticiet, no malas labāk redzams, kādu garu ceļu jūs šajos 20 gados esat nogājuši. Mums Ādažos rādīja Latvijas armiju. Un no Krievijas kopā ar mani atbraukušie 15 jaunie cilvēki varēja salīdzināt. Krievijas armija ir palikusi tāda pati padomju armija, bet Latvijas armija ir pavisam citāda.
