Kučinskis: Gaidāms viens nepatīkams pārpratums pēc otra – minimālo sociālo iemaksu sistēma radīs arvien jaunas problēmas 63
Māris Kučinskis, “Latvijas Avīze”, AS “Latvijas Mediji”
Šā gada jūlijs ir atnācis ar jaunām izmaiņām nodokļu politikā, kas sākotnēji, iespējams, ir bijušas labi domātas, taču rezultātā izrādījušās tādas, kas ne tikai nerisina jau esošās problēmas, bet, gluži pretēji, radīja jaunas. Galvenokārt tas attiecas uz normu par minimālo sociālo izmaksu ieviešanu.
Tātad, nu jau spēkā stājušās normas nosaka, ka, ja darbinieka alga ceturksnī ir mazāka par trim Ministru kabineta noteiktajām minimālajām mēneša darba algām (2021. gadā – 500 eiro mēnesī, attiecīgi 1500 eiro ceturksnī), darba devējam no saviem līdzekļiem jāveic minimālās obligātās iemaksas no starpības starp 1500 eiro un faktisko darbinieka darba algu.
Protams, ir skaidrs, kāpēc šāda ideja savulaik ir radusies – lai gadījumos, kad cilvēks reāli strādā pilnu slodzi, bet noformēts ir, piemēram, uz ceturtdaļslodzi, neciestu viņa sociālās garantijas, un, sagaidot vecuma pensijas gadus, šādam cilvēkam būtu vismaz minimālā apmēra sociālās garantijas. Tomēr šeit jāņem vērā daži aspekti.
Vispirms jau šāda sistēma ir neērta autoratlīdzību saņēmējiem, piemēram, māksliniekiem.
Pašreiz, kad jau vairāk nekā gadu spēkā ir dažādi Covid-19 izplatību ierobežojošie pasākumi, māksliniekam vispār ir faktiski neiespējami prognozēt, kādi būs viņa ienākumi pēc viena vai diviem mēnešiem.
Tomēr arī pirms Covid-19 sāgas sākuma pilnīgi normāla bija situācija, kad, piemēram, mūziķis vienā mēnesī nopelna vairākus tūkstošus eiro, bet nākamajā – necik, jo neviena pasūtījuma gluži vienkārši nav.
Nav šaubu, ka sociālās iemaksas no nopelnītās naudas ir jāveic, taču ievērojami ērtāka līdzšinējā sistēma, kad iemaksas tiek veiktas no reāli iekasētās naudas konkrētajā mēnesī, nevis vidējās aritmētiskās summas trīs mēnešu ietvarā.
It kā jau pareiza ir norma, ka tie iedzīvotāji, kuri prognozē, ka viņu vidējie mēneša ienākumi nesasniegs 500 eiro, var rakstīt iesniegumu, par to informējot valsti un tādējādi viņi tiktu atbrīvoti no obligātajām minimālajām sociālajām iemaksām, veicot šos maksājumus, vadoties pēc reālā fakta.
Tomēr arī šis aspekts nav pārdomāts līdz galam. Jāņem vērā, ka mēs joprojām dzīvojam Covid-19 pandēmijas ierobežojumu režīmā, turklāt nevienam vēl nav ne jausmas, kādus ierobežojošos pasākumus valdība īstenos, pienākot rudenim un ziemai.
Tātad skaidrs, ka liela daļa autoratlīdzību saņēmēju tiešām nespēj prognozēt, kādi būs viņu ienākumi tuvāko trīs mēnešu ietvaros.
Tas nozīmē, ka šeit ir gaidāms viens nepatīkams pārpratums pēc otra un nebeidzama autoratlīdzības saņēmēju skaidrošanās ar valsts iestādēm nekvalitatīvas likumdošanas dēļ.
Ne mazāk būtisks faktors, ko likumdevēji ir fantastiski palaiduši garām – joprojām ir iedzīvotāji, kuri tiešām strādā uz pusslodzi. Bez jebkādas blēdīšanās, izvairīšanās no nodokļu nomaksas un tamlīdzīgi. Šādu strādājošo turēšana darbā uzņēmējiem tagad kļūst, vienkārši sakot, dārgāka.
Jā, var teikt, ka nodokļu pavērsiens var likt darba devējiem pārskatīt savu personāla politiku, padarot to atbilstošāku jaunajai situācijai, taču vienlaikus jāņem vērā, ka daļa iedzīvotāju tādējādi var palikt bez darba, kas savukārt samazinātu viņu labklājības līmeni.
Daudzsološi ir dzirdēt publiskajā telpā atsevišķu koalīcijas politiķu paziņojumus, ka jaunās nodokļu reformas kļūdas ir jālabo.
Protams, bija pietiekami daudz laika to izdarīt, pirms jaunās normas stājās spēkā, taču labāk vēlāk nekā nekad, it īpaši ņemot vērā, ka līdz pirmajam reālajam obligāto minimālo sociālo iemaksu veikšanas brīdim ir veseli trīs mēneši.
Tātad Saeimai ir trīs mēneši, lai atteiktos no šīs nepārdomātās normas, tās vietā meklējot jaunus, efektīvākus instrumentus, kā veicināt godprātīgu nodokļu nomaksu un pasargāt iedzīvotāju sociālās garantijas.
Jāuzsver, ka nupat spēkā stājusies norma šo funkciju nepilda – nekur taču nav pateikts, kāds konkrēti būs manis minēto iedzīvotāju kategoriju materiālais ieguvums ilgtermiņā.
