Potjomkina sādža 0
Ir tāds salīdzinājums – Potjomkina sādža. Ciemos, kuriem cauri brauca Krievijas cariene, kņazs Potjomkins lika karietei pa priekšu dzīt labi barotus zosu barus, veidoja butaforiski sakoptas ēku fasādes un zemniekiem ceļa malā vajadzēja līksmi smaidīt. Tādējādi carienei radās maldīgs priekšstats par lauku pārtikušo dzīvi.
Gadu no gada līdzīgas sajūtas pārņem, vērojot augstu amatpersonu Daugavpils apmeklējumus. Visapkārt runā latviski, līksmi dejo skolas etnogrāfiskais ansamblis, pārdevējas veikalā smaidīgas un ar lepnumu atbild valsts valodā. Te pēkšņi referenduma rezultāti un skaudras reportāžas no Latgales lielākās pilsētas! Izrādās, ka tur viss ir krievisks, bet latvieši šai pilsētā klusāki par ūdeni un zemāki par zāli. Atklājas, ka jautājums ir nevis par to, cik nenovērtēti un atstumti jūtas migranti, bet – cik pazemojošā un izolētā stāvoklī atrodas latvieši! Mana sieva, pati būdama ar latgaļu saknēm, teica: “Latvieši Daugavpilī dzīvo kā katorgā! Par to naudu, kura izsviesta dažādās integrācijas programmās, varētu nodrošināt normālu televīzijas uztveršanu, lai pierobežā vismaz redz, ka galvaspilsēta ir Rīga, nevis Maskava.”
Tagadiņ valstsvīri ar joni metīsies integrēt un saliedēt sabiedrību. Labi domāts, tikai uz kāda pamata? Elektronisko masu saziņas līdzekļu apspriedē prātuļoja – lai veiksmīgāk piesaistītu sveštautiešus, vairāk pārraides vajagot veidot krievu valodā. Kāda vista pērta, tāda nepērta!
Nīgrs Daugavpils iedzīvotājs, no bagātās krievu valodas lietodams vien niecīgu vārdu krājumu, sašuta, ka neviens uzraksts neesot kirilicā, visapkārt tikai vācu valodā. Jautāts, kur tad vācu, dvinskietis sirdīgi paziņoja – viņam viens mārrutks, vācu vai latviešu, atšķirības nekādas neesot! Vai tiešām integrētāji tic, ka šādus ļaudis ir iespējams pāraudzināt?
Viņi dzīvoja, dzīvo un dzīvos, iekapsulējušies Staļina laika klišejās. Jāapzinās skaidri un gaiši – šādus ļautiņus nav iespējams integrēt, dialogs ar viņiem ir Potjomkina sādža! Infantili skan apgalvojums – ja krievu valodai būtu savs statuss pašvaldību līmenī, nebūtu nekādas prasības pēc krievu valodas statusa valsts līmenī.
Ar valsts iedzīvotājiem jārunā skaidrā valodā, vienkārši un nepārprotami izteikta doma atņem argumentus demagogiem. Visiem Latvijā mītošajiem ir jāsaka godīgi un nepārprotami – valstij ir vajadzīgi gudri iedzīvotāji un lojāli pilsoņi, kuri dzīvo vienotā informatīvajā telpā. Integrācijai jānotiek uz latviešu valodas bāzes, tā ir latviešu tautas skaidri izteikta griba un tās neatņemamas tiesības. Tie, kuri nespēj šo domu pieņemt, visticamāk, veidos Lindermana – Ušakova jaunizceptās partijas elektorātu. Šaubos, vai šīs partijas atbalstītājus būs iespējams integrēt, viņi pildīs sev nolemtās piektās kolonnas lomu. Manuprāt, šai ļaužu grupai pacietīgi jāskaidro, cik jauka dzīve paveras mīļajā Krievzemē, un jāmudina viņus doties šos priekus baudīt. Nevajag labākos gadus izniekot, bļaustoties pa mītiņiem un rīkojot provokācijas, dzīve taču katram viena!
