Arnis Latišenko: Potenciālie Krievijas un Ukrainas kara scenāriji 2023. gadam 24
Arnis Latišenko, “Latvijas Avīze”, AS “Latvijas Mediji”
2022. gads pasaulē ir bijis traģisks un politiski dinamisks, bet plašākā kontekstā var teikt, ka tas ir bijis vēsturisks gads, kas ievadīja procesus, kas izmainīja globālo ģeopolitisko situāciju un radīs jaunu pasaules kārtību. Šajā rakstā centīšos projicēt potenciālos scenārijus 2023. gadam.
Būtu jāpiebilst, ka politikas zinātne nav eksakta zinātne un tajā nav iespējams veikt laboratorisku eksperimentu ar paredzamu rezultātu.
Vēstures gaitu ietekmē neskaitāms daudzums faktoru, tostarp, līderu individuāli lēmumi, atsevišķu kauju rezultāti un notikumi kara laukā, kā arī ekonomiskie un citi faktori, ko ietekmē miljoniem indivīdu pieņemtie lēmumi. Līdz ar to secināms, ka, protams, visas izskanējušās prognozes ir vien informēti vai argumentēti minējumi.
Vienlaikus nevar noliegt, ka arī šādiem minējumiem ir pievienotā vērtība nevis tāpēc, ka tas ir interesants diskusiju temats, bet tādēļ, ka tas ļauj aptvert un sistematizēt pasauli un sagatavoties, vismaz psiholoģiski, nākotnes scenārijiem.
Konflikta nenovēršamība
Iespējams, viens no drosmīgākajiem šāda veida minējiem ir izteikts pirms 14 gadiem izdotajā amerikāņu ģeopolitikas eksperta Džordža Frīdmana grāmatā “Nākamie 100 gadi: prognoze 21. gadsimtam”.
Jau 2009. gadā Frīdmans minēja, ka rietumvalstis un Krievija desmitgades laikā pēc 2010. gada neizbēgami nonāks konfliktā, ko autors apzīmēja kā Otro auksto karu.
Šī konflikta cēloņi tika skaidroti no ģeopolitikas teorētiskās skolas skatpunkta, un tā pamata konflikta lauks būs Austrumeiropa. Frīdmans prognozēja, ka Krievija neatkarīgi no tā, kas ir tās līderi, to uzskati un ideoloģija, ir nolemta uzsākt šādu konfliktu tās ģeogrāfiskās un militārās ievainojamības dēļ.
Atbilstoši ģeopolitikas teorijai Krievijas vistrauslākais aizsardzības flangs ir tās rietumos, no kurienes vēsturiski pret to tika raidīti vismasīvākie uzbrukumi.
Līdz ar to Krievija nenovēršami tieksies nostiprināties šajā flangā, sasniedzot noteiktas ģeogrāfiskas aizsargbarjeras – Karpatu kalnus, Baltijas jūru un maksimāli iespiesties uz rietumiem Lielajā Eiropas līdzenumā, lai nodrošinātu sev stratēģisko dziļumu, kas līdzās sarežģītajiem laikapstākļiem ļauj nosargāt galvaspilsētu Maskavu un ap to esošo valsts kodolu.
Neatkarīgi no ģeopolitikas teorijas panākumiem precīzi izskaidrot un prognozēt to, kur esam nonākuši tagad, tā jebkurā gadījumā ir tikai minējumu virkne, kas diemžēl ir piepildījusies.
Šis minējums nedarbotos, ja Krievijas sabiedrības un elites apziņā nepastāvētu dziļa iekšēja revanšisma sajūta pēc zaudējuma Aukstajā karā un Padomju impērijas daļēja sabrukuma pret Rietumiem.
2022. gads
Pirms runājam par nākotni, būtu jāatskatās uz iepriekšējo gadu. Lai arī cik dramatisks tas būtu, kopsavilkuma formā par to var secināt divus ja ne pozitīvus, tad vismaz cerību viesošus apsvērumus.
Pirmais secinājums ir tāds, ka ļaunums nav uzvarējis. Kijiva nav kritusi, Ukraina nav kritusi, un ukraiņi turpina cīnīties.
No situācijas, kad ASV militārie analītiķi prognozēja, ka Kijiva kritīs 72 vai 96 stundu laikā, mēs esam nonākuši līdz apstākļiem, ka Ukrainas bruņotie spēki ir spējuši veikt veiksmīgas atbrīvošanas operācijas Harkivas apgabalā un Hersonā.
Bet kādēļ mums būtu jārunā par Krievijas agresiju kā par absolūto ļaunumu, un ar ko šis karš atšķiras no citiem nesenajiem konfliktiem un agresijas piemēriem? Primāri, kā to ir skaidrojis amerikāņu vēsturnieks Timotijs Snaiders, Krievijas nolūks nav tikai okupēt un anektēt Ukrainas teritoriju, bet tai ir nolūks veikt genocīdu. To parāda ne tikai masveida civiliedzīvotāju iznīcināšana, bet arī Krievijas valsts medijos esošie skaidrojumi par Krievijas politiku okupētajā Ukrainā.
Tas, kas izskan publiskajā sfērā mūsdienu Krievijas propagandā, liecina par to, ka Putina režīms bija iecerējis tādas intensitātes sistēmisku vismaz vienas paaudzes laika gaitā īstenotu deukrainizācijas operāciju, kas padarītu ukraiņu nacionālās identitātes un pašapziņas izzušanu par neatgriezenisku, tādējādi pilnībā asimilējot tos “krievu pasaulē” un padarot Ukrainas teritoriju par mūžīgi neatņemamu Krievijas sastāvdaļu.
Otrais secinājums, ka Rietumiem un demokrātiskajai pasaulei ir izdevies panākt tādu vienotības un konsolidācijas līmeni, kas ir bijis pieredzēts tikai Rietumu pastāvēšanas vissmagākajos brīžos, proti, tādos vēsturiskajos momentos, kad brīvības un demokrātijas ideja sastapās ar eksistenciāliem draudiem.
Rietumu pasaule lēnām, bet nonāk pie atziņas, ka tai nav cita ceļa kā tikai un vienīgi īstenot savu vēsturisko misiju un pienākumu šajā laikposmā.
Šo apziņu raksturo NATO ģenerālsekretāra Jensa Stoltenberga vārdi par to, ka Ukraina šobrīd maksā ar asinīm, un, ja autoritārie režīmi redzēs, ka spēka izmantošana attaisnojas, tad mēs (NATO un Rietumu pasaule) maksāsim augstāku cenu. Pārfrāzējot Stoltenbergu, tad mēs maksāsim ar asinīm.
2023. gads
Runājot par to, kas mūs sagaida šogad, un to, kādi būs karojošo pušu nodomi, būtu jāsāk ar Putina jaungada uzrunu, kas kalpo par priekšvēstnesi tirāna iecerēm. Turklāt uzmanība vēršama nevis uz sacīto, bet uz Putina fonā esošajiem cilvēkiem militārajās formās.
Šis fons ir iecerēts, lai morāli un psiholoģiski sagatavotu Krievijas sabiedrību un simboliski atainotu tās līdera izvēlēto kursu.
Šis kurss ir turpināt karu, un tas netiktu izvēlēts, ja Putinam nebūtu ticības, ka karā viņa režīms var uzvarēt. Putina uzrunā par četru Ukrainas apgabalu aneksiju 2022. gada septembrī pavīdēja aicinājumi uzsākt miera sarunas.
Visticamāk, Krievijas vadība bija sapratusi, ka t. s. speciālā militārā operācija ir izgāzusies un tai ir nepieciešama atelpa un periods, iespējams, gada vai pāris gadu ietvaros, lai sagatavotos nākamajam Ukrainas ieņemšanas mēģinājumam. Šādu atelpu Ukraina un Rietumi, protams, Putinam nedotu.
Putins pat pagājušā gada decembrī pārteicās un nosauca karu par karu, kaut arī Krievijas pilsoņiem par to draud cietumsods. Tas liecina, ka Kremļa iemītnieku prātos t. s. speciālās militārās operācijas fāze Ukrainā, kam bija jānotiek pāris dienās, patiesi ir noslēgusies, un ir sākusies totāla kara fāze.
Šī gada sākumā ASV prezidents Džo Baidens, tiekoties ar Vācijas kancleru Olafu Šolcu, sacīja – šobrīd karš Ukrainā ir nonācis kritiskā punktā, Krievija (arī pēc visām neveiksmēm) ir demonstrējusi, ka tā nav gatava apstāties, tādēļ Rietumiem ir jāveicina Ukrainas apbruņošana.
Te jāpiebilst, ka patiesi Kremļa iespējas piedāvāt Krievijas sabiedrībai pozitīvu attīstības programmu, tā teikt, stabilitāti, ir izsmeltas.
Sankcijas, kritisks budžeta deficīts, kā arī starptautisko kompāniju un investīciju aiziešana nozīmē, ka Krievijas iedzīvotāju labklājības līmeni celt vairs nav iespējams. Krievija vai nu turpinās lēnām ekonomiski sarukt, vai arī pakāpeniski pāries uz kara ekonomiku.
Attiecīgi ir sagaidāmi nākamie mobilizācijas viļņi Krievijā, tuvākā izsludināšana ir sagaidāma jau janvārī vai februārī. Potenciāli mobilizācija var notikt arī publiski plaši neizsludinātā un regulārā formā, ņemot vērā, ka, lai arī Putins ir pasludinājis, ka “daļējā mobilizācija” ir noslēgusies, viņa rīkojums nekad formāli netika atcelts.
Jā, mobilizētie būs sliktāk bruņoti un apmācīti, tehnika būs novecojusi, Ukraina tikmēr tiks nodrošināta ar arvien labākiem ieročiem, kas nozīmēs Krievijas zaudējumu pieaugumu. Bet Putins un tā vara ir demonstrējusi, ka cilvēka dzīvībai nav nekādas vērtības Krievijā, tās iedzīvotāji ir vien resurss diktatora vēlmju sasniegšanai.
Faktiski Putins, līdzīgi kā to darīja Padomju armija Staļina laikā, centīsies nospiest savu pretinieku ar plašu lielgabalu gaļas masu cerībā, ka Ukrainas cilvēkresursi, lai arī tie tiek zaudēti krietni, pat vairākkārtēji mazākā, taču jebkurā gadījumā kritiski lielā apjomā, izsīks ātrāk nekā Putina rīcībā pieejamie cilvēkresursi.
Periodiski izskanošās tēzes publiskajā telpā par Putina iespējamu drīzu nāvi, elites apvērsumu vai Krievijas tautas sacelšanos, pēc kā var iestāties ilgi gaidītais “mūžīgais” miers, visi varēs uzelpot un atgriezties ierastajā komforta zonā, ir salīdzināmas ar vēlēšanos pie Ziemassvētku eglītes, kas realitātē var nepiepildīties.
Putina veselības stāvoklis ir noslepenots, turklāt arī Putina nāve nenozīmē automātisku kara izbeigšanos.
Apvērsumam ir augsts risks, kas var ātri beigties ar pučistu nāvi. Krievijas elite pietiekami labi saprot, ka viņu izdzīvošanas iespējas ir augstākas, ja viņi turas kopā neatkarīgi no savstarpējām attiecībām. Varas vertikāles sairšana radīs tiem neparedzamas individuālās sekas.
Attiecībā uz sacelšanās iespējamību norādāms, ka Kremlis ir veicis pamatīgu riska menedžmentu, lai režīma gāšana revolucionāru procesu ietekmē nenotiktu.
Pirmkārt, Krievijas jebkāda demokrātiskā opozīcija ir neitralizēta, opozicionāri ir vai nu cietumā, vai izraidīti uz ārzemēm, vai nogalināti. Otrkārt, režīms ir apjozts ar vairākiem spēka struktūru un drošības dienestu ešeloniem. Neorganizēts un neapbruņots pūlis vienkārši saskarsies ar organizētu vardarbības mašinēriju.
Krievijas sabiedrībā karš un mobilizācija izraisa bailes un diskomfortu, taču kopumā sabiedrības resentimenta sajūta to pārvar. Papildus tam turpina darboties arī propagandas mašinērija.
Rezumējot pagrieziena punkts Krievijas sabiedrības attieksmē kopumā nav sasniegts un šobrīd pārskatāmā nākotnē nav saskatāms. Putina padotie ir gatavi paciest “cara” vēlmes un doties masām uz nāvi, kā tas bija Staļina valdīšanas laikā – savā ziņā izteiciens “možem povtoritj” tiem pārtop realitātē.
Attiecībā uz kara darbību prognozējams, ka tās intensitāte un apmērs tikai pieaugs, abas puses, visticamāk, īstenos plašas uzbrukuma operācijas. Krievija to darīs jau minēto apsvērumu dēļ, savukārt Ukrainas gadījumā par to liecina optimistiskā ziņa par Rietumu piegādātā bruņojuma nomenklatūras paplašināšanās turpināšanos, proti, Rietumu ražojuma smago kaujas mašīnu un tanku piegādēm.
Secinājumi
Sagaidāms, ka 2023. gads būs ne mazāk smags, ja ne vēl sarežģītāks un dramatiskāks nekā iepriekšējais gads ar krietni lielāku upuru skaitu.
Vai karadarbība tiks pārtraukta šogad, ja Ukrainas bruņotie spēki gūs izšķirošus panākumus un, piemēram, spēs ieņemt Krimas pussalu? Maz ticams, jo, kamēr Kremlis turpina karu, karš tam nav formāli zaudēts. Nevis faktiskās sakāves kaujas laukā, bet sakāves atzīšana vai kapitulācija ir bīstama režīmam.
Šāda atzīšana Krievijas sabiedrībā izraisītu jautājumus par to, vai visi upuri ir bijuši veltīgi un vai Kremlis ir veicis nacionālo interešu nodevību. Un tikai šāda atzīšana varētu pagriezt šīs sabiedrības noskaņojumu pret Kremli.
