Uldis Šmits: Kremļa ietekmes rokasgrāmatā – Latvija kā vienīgais piemērs no Baltijas 18
Latvijā tiek iztirzāts kārtējais partiju finansējuma skandāls. Varbūt tāpēc ne pārāk lielu ievērību izpelnījās informācija par Vašingtonas un Sofijas domnīcu pētījumu “Kremļa rokasgrāmata: izprast Krievijas ietekmi Austrumeiropā un Centrāleiropā”. Kaut gan arī nelikumīgās finansēšanas lieta varētu gluži labi kalpot par “rokasgrāmatas” ilustrāciju.
Domnīcu kopdarbs ir veltīts Maskavas centieniem atgūt kontroli bijušajā ietekmes sfērā. Pārsvarā piecās valstīs. Zīmīgi, ka no Baltijas īpaši izraudzīta tikai viena. Gandrīz jāteic – visnotaļ iepriecinoši, bet nelāgi, ka vienīgā Maskavas sevišķās uzmanības apveltītā ir Latvija. Varbūtējam mierinājumam: ja pētnieki būtu pievērsušies arī t. s. vecajai Eiropai, viņi droši vien dažās valstīs konstatētu vēl augstāku “putinizācijas” līmeni. Piemēram, Grieķijā un Kiprā. Varbūt arī Itālijā, kur pāris reģionālie parlamenti nobalsojuši par Krimas piederību Krievijai. Pie mums tamlīdzīgi ierosinājumi vismaz no vēlētu politiķu puses pagaidām nav nākuši.
Pētījums tomēr dod iemeslu, lai Saeimā pārstāvētās partijas, tajā skaitā par latviskajām dēvētās, tēlaini sakot, ielūkotos spogulī. Vadošie lēmēji varētu nodoties vienmēr noderīgai refleksijai par to, kāpēc vispār Latvija tiek uzlūkota par vienu no potenciālajiem Trojas zirgiem ar attiecīgi piesaistītiem jeb, kā teikts, “kooptētiem” politiķiem. Šajā sakarā diez vai kas piebilstams par “Saskaņu”, kas uztur nesaraujamu partnerību ar “Vienoto Krieviju”, kura ir arī odiozāko Krievijas Valsts domes pieņemto likumu ražotāja. Paškritisks izvērtējums, ja tāds iespējams, galvenokārt nepieciešams Latvijas valdību veidojošajām partijām. Proti, pētījuma autori aplūko mums pazīstamu situāciju, kad vāja vai apzināti grauta pretkorupcijas sistēma var kļūt par noteicošo apstākli, lai valsts tiktu pakļauta ārējai ietekmei. Latvijā korupciju apkarojošā iestāde, kurai vajadzētu būt labas pārvaldības paraugam, nu jau ilgstoši pati ir iestigusi administratīvā haosā, bet Saeima un politiski atbildīgās amatpersonas tikpat ilgstoši noraugās šajā juceklī ar apbrīnojamu aukstasinību.
“Kremļa rokasgrāmata” savā ziņā izvērš tēmu, kas atspoguļota dokumentālajā filmā “Ģenerālplāns”, un, ja tās veidotājiem ir nodoms strādāt pie turpinājuma, viņi varētu apcerēt dažus jau rakstos aizsāktus, bet arī ekrāna cienīgus sižetus. Piemēram, par “Gazprom” apkalpojošo biznesu Latvijā (un Rīgas “Dinamo” politisko fanklubu). Vai atcerēties “Jauno vilni”, kas spēja pievilkt raibu publiku, sākot ar Latvijas valsts vadītājiem un beidzot ar kriminālo aprindu pārstāvjiem. (Iespējamā apakštēma – Jūrmalas pilsētas galvu straujā mainība.)
Varētu arī padiskutēt, kāda loma “ģenerālplānā” atvēlēta uzstājīgi klāstītajai “patiesībai”, ka, tā teikt, viss ir slikti. Rietumu dēļ. Vai tāpēc, ka valdībā nav “Saskaņa”, kura sūdzas par nelaišanu pie galda, lai gan pārvalda trekno pīrāgu dalīšanas galvaspilsētu Rīgu un parasti sadarbībā ar ZZS iespaido svarīgus Saeimas balsojumus. Īpaši par to vai citu personu iecelšanu tiesu varas augstākajos krēslos. Mums liek noprast, ka t. s. labajiem saimniekiem un vietējo apstākļu pārzinātājiem – lāga vīriem, kuri zog un dod arī citiem, nav nekāda sakara ar varas gaiteņiem, kas pakļāvušies “Briseles diktātam”, un tāpēc, lūk, viss ir slikti. Bieži gan nemaz netiek pateikts – salīdzinājumā ar ko slikti. Un ka pat bagātajās valstīs agrākā “labuma” laikmets ir noslēdzies. Bet tas, ko mēdz dēvēt par labu pārvaldību, iegūst sevišķu nozīmi.
Tas ir arī šodienas būtiskākais valsts drošības jautājums.
