Postošais Alcheimers joprojām mīkla zinātniekiem. 9 slimības pazīmes 0
Kurš gan nav dzirdējis vai pats piedzīvojis anekdotisku atgadījumu ar omīti vai opīti, kas, uzstutējuši lasāmbrilles uz galvas, nekādi nevar atcerēties, kur tās likuši. Parasti tuvinieki par šādu aizmāršu tikai labsirdīgi pasmejas, uzskatot vieglus atmiņas traucējumus par normālu novecošanās pazīmi.
Tomēr tie var norādīt uz sākotnējiem smadzeņu darbības traucējumiem, kas 17,2% gadījumu pārtop par Alcheimera slimību. Tai ir tendence progresēt un ar laiku atņemt atmiņu, spēju domāt, runāt un normāli funkcionēt. Postošā slimība ir izaicinājums zinātniekiem, jo dažas zāles, kas šobrīd pieejamas, kamēr tās palīdz, ārstē vienīgi slimības simptomus, bet nepalēnina kaites progresēšanu. Novecošanas speciālisti gan uzskata, ka pavecam cilvēkam nevajadzētu paļauties tikai uz medicīnas sasniegumiem, bet arī pašam papūlēties savas veselības labā.
Vecuma kaites padziļinātos pētījumos
Šogad pirmoreiz maijs bija veltīts Eiropas smadzeņu mēnesim, un man bija iespēja Briselē apmeklēt vienu no tā pasākumiem, ko bija organizējusi pasaulē lielākā publiskās un privātās partnerības sabiedrība “Inovatīvās medicīnas iniciatīva” (IMI). IMI budžets ir 2 miljardi eiro, un tās paspārnē dažādos projektos sadarbojas 4500 zinātnieku, kuri pēta arī ar vecumu saistītu slimību – depresijas (veciem cilvēkiem ļoti bieži ir depresija), Alcheimera un Pārkinsona slimības iemeslus, to attīstību, ārstēšanu un izstrādā jaunus medikamentus. Lozannas universitātes (Šveicē) vadošais neirozinātnieks Ričards Frackovjaks atzīst, ka vēl ir daudz neizzināta par smadzeņu darbības un funkciju saistību ar slimībām.
“Zinām, ka Alcheimera slimība, kas ir lielākā demenču jeb vecuma plānprātības izraisītāja, bojā un nogalina smadzeņu šūnas, izraisot ievērojamu smadzeņu saraušanos un neiromediatoru nelīdzsvarotību, un, šūnām noārdoties, smadzenēs rodas raksturīgi nevajadzīgo vielu uzkrājumi – tā saucamie iekaisuma plankumi.
Zinām arī, ka slimības pamatā ir augsts asinsspiediens, ateroskleroze, diabēts. Tomēr joprojām izmantojam pārāk maz smadzeņu darbības mērījumus, tāpat zinām pārāk maz iemeslu, kāpēc rodas Alcheimers,” uzskata neirozinātnieks.
IMI projektu gaitā notiek klīniskie pētījumi, kuros apkopo Alcheimera pacientiem veiktās veselības pārbaudes, pētījumi, kuros cer atrast biomarķierus agrīnai slimības atklāšanai (tā var būt jau 10 – 20 gadus pirms simptomu parādīšanās, bet ir grūti paredzēt, kas tieši attīstīs šo postošo slimību), slimības attīstība tiek modelēta izmēģinājuma pelēs (tās atzītas par labākajiem izmēģinājuma trusīšiem, lai pētītu smadzenes). Tas viss, lai nākotnē varētu izstrādāt jaunas zāles gan pacienta kognitīvo un uzvedības procesu uzlabošanai, gan slimības progresa palēnināšanai.
Eiropā šobrīd ir apmēram 7 miljoni Alcheimera slimnieku vecumā virs 65 gadiem, bet tā ietekmē papildus vēl apmēram 20 miljonu cilvēku – tie ir ģimenes locekļi, kas uzņēmušies kopt šos slimniekus.
Prognozē, ka eiropiešu skaits virs 65 gadiem no pašreizējiem 15,4% pieaugs līdz 22,4%, tādējādi pieaugs arī Alcheimera slimnieku skaits un izmaksas viņu ārstēšanai un aprūpei.
Īsāks mūžs, mazāk hronisku kaišu
Latvijā, kā liecina Slimību profilakses un kontroles centra dati, 2011. gada beigās organiski psihiski traucējumi reģistrēti gandrīz 2% Latvijas iedzīvotāju vecuma grupā no 65 gadiem un vairāk. Nedaudz vairāk kā trešdaļā gadījumu reģistrēta saslimšana ar demenci. Alcheimera slimība ir maz diagnosticēta – gan tādēļ, ka šai patoloģijai raksturīgie amnestiskie traucējumi bieži tiek jaukti ar iegaumēšanas un kognitīvām grūtībām, gan tādēļ, ka mūsu senioru mūža garums ir īsāks nekā citviet un līdz 85 un vairāk gadiem, kad slimība parādās visās tās ļaunākajās izpausmēs (50% gadījumu), daudzi nemaz nenodzīvo.
Latvijas Nacionālajā attīstības plānā iekļauts mērķis līdz 2030. gadam palielināt veselīgo dzīves gadu rādītājus līdz 60 gadiem vīriešiem un 63 gadiem sievietēm un mazināt hroniskās saslimšanas. Cerams, ka tas attiecas arī uz Alcheimera slimību.
Kas jāzina Alcheimera demences pazīmes * Atmiņas zudums, kas traucē ikdienas dzīvi, – iepriekš nozīmīgu datumu vai notikumu un nesen iegaumētas informācijas aizmiršana, atkārtota runāšana par jautājumiem, kas jau iepriekš izrunāti. * Plānošanas un problēmu risināšanas grūtības – grūtāk strādāt ar skaitļiem, sekot ikdienas maksājumiem un koncentrēties, tāpēc šīs darbības aizņem arvien vairāk laika. * Sarežģīti veikt ikdienišķas aktivitātes – nokļūt pazīstamā vietā. * Vietas un laika sajūtas zudums – datuma vai gadalaika aizmiršana, neziņa, kā cilvēks nokļuvis noteiktā vietā. * Grūtības sarunāties vai rakstīt – nespēja sekot sarunai, apstāšanās sarunas vidū un sarunas temata aizmiršana. * Lietu pazaudēšana vai novietošana netipiskā vietā, ierobežota spēja sekot savām darbībām. * Samazināta spēja pieņemt lēmumus (par naudu). * Pēkšņa distancēšanās no sociālajām aktivitātēm. * Garastāvokļa maiņa un personības pārmaiņas (cilvēks bez iemesla pēkšņi apjūk, kļūst aizdomīgs, nomākts, bailīgs vai nemierīgs). Avots: Slimību profilakses un kontroles centrs |
VIEDOKĻI
Nobela prēmijas (1996) medicīnā laureāts, eksperimentālās imunoloģijas profesors Rolfs Cinkernāgels: “Cilvēkiem nevajadzētu paļauties tikai uz medicīnas sasniegumiem. Uzlabojot medicīnu, mēs varam atbīdīt vecuma slimību problēmu par 20 gadiem tālāk, taču atrisināt to nevaram. Slimības ir mūsu dzīvesveida rezultāts. Cilvēki vecumā kļūst vientuļi, nelaimīgi, un tas provocē slimību attīstību, bet svarīgi ir būt laimīgiem. Manuprāt, zinātniekiem un pētniekiem vajadzētu būt ļoti uzmanīgiem ar solījumiem.”
Eiropas Smadzeņu padomes prezidente un PVO Pārkinsona slimības darba grupas vadītāja Marija Beikere: “Cilvēki domā, ka par veselību jābūt atbildīgai valstij, bet pašas sabiedrības atbildība, kā dzīvot veselīgi un būt fiziski aktīviem, ir ļoti maza. Pieaug alkohola patēriņš, arvien vairāk vērojamas liekā svara problēmas, cilvēki smēķē un ir mazizglītoti par smēķēšanas kaitīgumu. Manuprāt, sabiedrības atbildība nav tāda, kādai tai vajadzētu būt. Un vēl – tā kā mūsdienās vairs nedzīvo kopā vairākas paaudzes, vecumā cilvēkam var nebūt neviena, kas uzņemtos rūpes par viņu. Tādēļ bieži vien novecošanās problēmas saistītas nevis ar cilvēka fizisko, bet garīgo stāvokli – ar izolāciju.”
