Šobrīd piedzīvotie plūdi Jēkabpilī atsauc atmiņā 1931. gadu… 0
Māris Goldmanis, “Latvijas Avīze”, AS “Latvijas Mediji”
Šobrīd piedzīvotie plūdi Jēkabpilī atsauc atmiņā 1931. gadu, kad Daugavā bija vislielākie pali un kad vēl nebija uzbūvēta hidroelektrostaciju ķēde, kuras dēļ mūsdienās ledus un vižņu sastrēgumi rodas tieši Jēkabpils un Pļaviņu apkārtnē.
Ledus sastrēgumu radīti postoši pali ir skāruši arī Rīgu, piemēram, 1924. gada 5. aprīlī milzīga ledus masa salauza un aiznesa jūrā Lībekas koka tiltu, ko ķeizariskās Vācijas karaspēks bija uzbūvējis vien 1917. gadā. Ledus un vižņu sastrēgumu izraisītie plūdi 1929. gadā pārplūdināja Spilves lidlauku un vairākas Daugavas salas Rīgā.
Biezā sniega sega
Nākamo lielo plūdu epicentrs jau bija Jēkabpils. Tieši Jēkabpils 1931. gada pavasarī pieredzēja vienus no lielākajiem plūdiem daudzu gadu laikā. Togad visā Latvijā ledus iešana upēs bija ar visai dramatiskām sekām, vairākās vietās tika salauzti koka tilti un izpostīti dambji, ļaudis upju krastos cieta lielus materiālus zaudējumus.
1931. gada 24. aprīļa “Iekšlietu Ministrijas Vēstnesī” publicētajā rakstā “Pārplūduse Zemgale” tika ziņots, ka Lielupē un Misā ūdens cēlies līdz 5 m, Lielupes kreisā krastā applūdis ceļš 14 km garumā, plūdos cietušas vismaz 200 saimniecības. Venta applūdinājusi Skrundas–Kuldīgas lielceļu, Cieceres upe Saldū applūdinājusi vairākas ēkas un apdraud vietējo elektrostaciju, Rēzeknes upē peldošā ledus masas salauzušas un aiznesušas veco koka tiltu utt.
Taču dramatiskākie plūdi bija Daugavā. Ledus pie Grīvas, kas tolaik bija patstāvīga (par Daugavpils daļu tā kļuva vēlāk – 1956. gadā), sācis iet 21. aprīlī, bet jau apmēram pēc stundas apstājies, tāpēc nākamajā dienā ūdens jau bija cēlies 7,1 m virs normālā līmeņa.
Nevar teikt, ka 1931. gada lielo palu draudi bija pilnīgi negaidīti. Jau 9. martā Jēkabpils apriņķa priekšnieka Mārtiņa Kadaša īpaši sasauktā apspriedē runāts par to, ka sniega un ledus apstākļi, lietojot vietējā laikraksta korespondenta apzīmējumu, ir tik biedinoši, ka pavasarī plūdi var radīt nopietnus sarežģījumus – tas, ka upēs ledus ir 30–40 cm biezs, nebija nekas neparasts, bažas radīja 80–90 cm sniega sega. Tādēļ laikus tika apstiprināts rīcības plāns, nozīmēti atbildīgie, iesaistīti aizsargi un citi spēki, informētas pašvaldības un iedzīvotāji.
Plūdi ilgāk par nedēļu
Tomēr 23. aprīlī, kad Daugava izgāja no krastiem un applūdināja Jēkabpils ielas, plūdi bija neparasti lieli un draudīgi. Dabas katastrofa turpinājās ilgāk par nedēļu – ūdens līmenis upē pārsniedza vidējo vasaras līmeni par 5,56 m un, kā varam lasīt laikraksta “Jēkabpils Vēstnesis” 1931. gada 7. maija numurā, sāka kristies tikai 2. maijā. Pretī Dambja ielai Daugavas ūdeņi jau aizsniedza Lielo ielu un luterāņu baznīcas mūra sētu, pa Zirgu ielu aizplūda gandrīz līdz Lielajai ielai, ielauzās lepnajā 19. gs. beigās celtajā “Bellevue” viesnīcas divstāvu ēkā Krasta ielā (nojaukta 1990. gadā) un pacēlās 36 cm virs grīdas, kādā Filozofu ielas namā – pat 68 cm, bet dažām tā sauktās Dzintarzemes priekšpilsētas mājelēm bija logu augstumā. Pa Kazarmju ielu ar laivu varēja aizbraukt līdz Kalpaka laukumam. Laikraksts gan arī steidzās pavēstīt, ka “nekādi nelaimes gadījumi ar cilvēkiem un lopiem nava notikuši”.
Iedzīvotājiem un pilsētas saimniecībai neparasti lielie plūdi bija nodarījuši pamatīgus zaudējumus. Pēc pirmajām apkopotajām ziņām, apmēram no 50 mājām Jēkabpilī un 20 mājām Krustpilī pilsētnieki bijuši spiesti ar visām mantām izvākties. Daudzām ēkām bija bojāti pamati, sagruvuši pagrabi un nelietojamas kļuvušas akas, palu ūdeņi aizskalojuši apgāztos žogus un pagalmā sakrauto malku utt. Turklāt vissmagāk dabas katastrofa bija piemeklējusi mazturīgo strādnieku, rokpeļņu apdzīvoto Dzintarzemes apkaimi Jēkabpilī. Lieli zaudējumi bija arī apkārtnes lauksaimniekiem.
Palīdzība cietušajiem
Palīdzība plūdos cietušajiem nonāca uzmanības centrā gan visas valsts, gan katras pašvaldības mērogā, jo, kā tas tika atzīmēts Saeimas Pašvaldību komisijas sēdē, plūdi iedzīvotājiem nodarījuši tik lielus zaudējumus, ka saviem spēkiem tie tikt uz kājām nekādi nespēs. Jau 27. aprīlī valdība pirmai palīdzībai atvēlēja 10 000 latu, no tiem 1000 latu bija paredzēti Jēkabpils apriņķim, no tiem Jēkabpilij gan tikai 300 lati.
28. aprīļa vakarā Jēkabpils pilsētas domnieki pulcējās uz ārkārtas sēdi un izveidoja komiteju palīdzības sniegšanai plūdos cietušajiem piecu domnieku sastāvā ar veterinārārstu Teodoru Ermansonu kā priekšsēdētāju. Nākamajā dienā pilsētas dome deleģēja pazīstamo Jēkabpils tirgotāju un domnieku Josifu Landmani pārstāvēt jēkabpiliešu intereses tā sauktajā apriņķa plūdu virskomitejā.
Pirmo palīdzību nelaimē nonākušajiem sniedza arī Sarkanais Krusts, tika vākti ziedojumi. Jau pirmajās dienās Sarkanā Krusta galvenā valde nodeva Jēkabpils vietējai nodaļai 500 latus. Vairākiem simtiem jēkabpiliešu tika nodrošinātas siltas pusdienas, bērniem līdz piecu gadu vecumam un slimajiem katru dienu izsniedza puslitru piena un 400 gramus baltmaizes, savukārt mājlopus centās nodrošināt ar lopbarību. Palīdzības sniegšanā un ziedojumu vākšanā iesaistījās arī vietējās organizācijas, piemēram, Namsaimnieku biedrība.
Neiztika arī bez domstarpībām, ko labi ilustrē Latvijas jaunsaimnieku un sīkgruntnieku partijas biedru sanāksmē maijā paustā neapmierinātība ar to, ka laikā, kad aizsargi, brīvprātīgie ugunsdzēsēji, vidusskolēni un pat dāmu komitejas pārstāves pašaizliedzīgi iesaistījušies glābšanas darbos un palīdzības sniegšanā pilsētas nomales iedzīvotājiem, sociāldemokrātu strādnieku sporta savienības jaunieši “pa to laiku braukājuši ar riteņiem, priecādamies par neredzēto skatu”.
Sabrukušas krāsnis, bojāti pamati
Kad sākotnējais apjukums bija pārvarēts, Saeima 1931. gada 2. jūnijā pieņēma īpašu Likumu par palīdzības sniegšanu 1931. gada pavasara plūdos cietušiem, kurā bija noteikta kārtība, kādā tiek izsniegts bezprocentu aizdevums sagrauto vai bojāto ēku atjaunošanai un remontam, bet valdība izstrādāja attiecīgu instrukciju. Liela loma bija arī pašvaldībām, tādēļ domnieki aktīvi iesaistījās šajā darbā.
Latvijas Valsts vēstures arhīvā saglabātā Jēkabpils pilsētas iedzīvotājiem 1931. gadā nodarīto zaudējumu dokumentācija liecina, ka tika izvērsta aktīva darbība, lai uzskaitītu iedzīvotāju materiālos zaudējumus. Tie bija dažnedažādi, piemēram, Krasta ielā Marijas Koblencas vienstāva mājā bija jāremontē podiņu krāsnis un mājas pamati, bet Meras Naftali vienstāva mājā krāsns sabrukusi, visa auglīgā zeme aizskalota un sakņu dārzs izpostīts, kiosks aizrauts prom palu ūdeņos.
Zalmana Bindmana vienstāva mājai Zirgu ielā bija sabojātas trīs krāsnis, mājas apmetums un pamati. Arī Lielajā ielā plūdos bija cietuši vairāki namīpašnieki – Meiera Beržanska mājā sabrukusi podiņu krāsns, Mozum Bordo piederošajā īpašumā bojātas divas krāsnis un izlūzušas grīdas, arī Tamaras Jakobsonas mājā cietusi krāsns un plīts grīda, bet Mozum Binderam sabrukusi maizes cepamā krāsns.
Pilsētas valde un plūdu lietu kārtošanas komisija vēl labu laiku rūpīgi vērtēja šos un citus zaudējumu pieteikumus un lūgumus, nereti sekoja arī atteikums, īpaši, ja runa bija par nekustamā īpašuma un citiem nodokļiem, piemēram, 6. jūlijā tika noraidīts Treilona traktiera īpašnieka lūgums plūdu posta dēļ vienu mēnesi atlaist traktiera nodokli.
Dambim izmaksas par lielu
Tika spriests arī par nepieciešamību nostiprināt Daugavas krastu ar dambi, taču Finanšu ministrijas Jūrniecības departamenta aplēstās izmaksas 40 tūkst. latu toreizējos apstākļos, kā Jēkabpils domnieki sprieda 1931. gada 7. septembrī, bija pārlieku lielas.
Dzīve pie upes ar laiku atgriezās ierastajā ritmā, un pagāja vesels pusgadsimts, līdz 1981. gada 31. martā Jēkabpilī piedzīvoja visaugstāko jebkad reģistrēto Daugavas ūdenslīmeni palu laikā un applūda aptuveni trešā daļa pilsētas.
