Vietējie krievi skatās uz mūsdienu krievu emigrantiem un domā: “Ko tu te vispār atbrauci?” Saruna ar vēsturnieku Andreju Gusačenko 63
Viesturs Sprūde, “Latvijas Avīze”, AS “Latvijas Mediji”
Par Vēstures izpētes un popularizēšanas biedrības aptaujas “Gada vēsturnieks” uzvarētāju šogad kļuvis LU Latvijas Vēstures institūta zinātniskais asistents ANDREJS GUSAČENKO. Viņa pētījumu lauks ir Latvijai neierasts – krievu pretboļševiku kustība Latvijā starpkaru periodā.
Ar LU Vēstures un filozofijas fakultātes doktora grāda pretendentu Andreju Gusačenko “Latvijas Avīzē” esam sarunājušies jau iepriekš (“Latvijas valstiskums un krievi”, 2018. gada 6. novembra numurā). Šajos gados viņa popularitāte un atpazīstamība kolēģu vidū tikai augusi, tādēļ varētu sacīt, ka titula “Gada vēsturnieks” iegūšana ir pat likumsakarīga.
Daudzas Latvijas vēstures nianses grūti izprast, ja neraugās plašākā Eiropas kontekstā. Parasti pieņem, ka arī Krievijas Pilsoņu karš bija kaut kas no Baltijas tāls. Bet vai tā bija?
A. Gusačenko: Krievijas Pilsoņu karš bija karš pret boļševismu, pret tā īstenoto varas uzurpāciju. 1918. gada nogales iebrukums Latvijā, lai “eksportētu” revolūciju, bija viņu apvērsuma sekas. Šie faktori ir savstarpēji saistīti.
Cita lieta, ka Latvijas Neatkarības karš nebija Krievijas Pilsoņu kara elements. Cīņa par suverēno valstiskumu Polijā, Baltijā notiktu neatkarīgi no tā, vai Krievijā Pilsoņu karš būtu vai nebūtu.
Latvijas Neatkarības karam bija citi mērķi, citi procesi, tajā darbojās citi spēki, kaut gan savstarpēja mijiedarbība, protams, pastāvēja.
Piemēram, 1919. gada sākumā Liepājā dislocētā kņaza Anatola Līvena vienība juridiski skaitījās balto Ziemeļu korpusa (topošās Ziemeļrietumu armijas) sastāvā. Ja tā juridiski paraugās, tad redzams, ka līvenieši kā baltā karaspēka daļa kopā ar latviešu un vācbaltu vienībām karoja, lai sagrautu boļševismu Latvijā.
Pēc Rīgas ieņemšanas 1919. gada maijā līveniešiem pie pirmās izdevības bija paredzēta pievienošanās Judeniča Ziemeļrietumu armijai, kas arī notika, Līvenam tieši pakļautām daļām dodoties uz Narvas fronti tā paša gada jūlijā.
Vai Krievijas balto pretboļševiku kustībai un Baltijas neatkarības cīņām ir arī tādi saskares punkti, kur kāds pavērsiens varēja ietekmēt, mainīt notikumu gaitu?
Pirmās baltās armijas vienības sāka veidoties Pirmā pasaules kara izskaņā, pēc Vācijas–Padomju Krievijas 1918. gada 3. marta Brestļitovskas miera.
Kad 1918. gada novembrī Rīgā dibināja landesvēru ar pretlieliniecisko krievu rotu un latviešu rotām, sākumā par komandieri nozīmēja pulkvedi Aleksandru Rodzjanko, kurš vēlāk kļuva par Igaunijas armijas pakļautībā karojošā Ziemeļu korpusa komandieri.
Rodzjanko bija klasiskais baltais virsnieks, viens no ievērojamākajiem pretboļševiku krievu komandieriem reģionā. Ja landesvēru komandētu viņš, Baltijā veidotos pavisam cits spēku samērs.
Jāņem vērā tā laika sarežģītā politiskā situācija – 1919. gada vidū Kārļa Ulmaņa Pagaidu valdība bija spiesta rēķināties ar sabiedroto viedokli, bet Krievijā notiekošajam viņi pievērsa lielu uzmanību un spieda gan igauņus, gan latviešus sadarboties ar balto spēkiem. Ja Krievijas Pilsoņu karā uzvarētu baltie, šīm armijām te būtu ļoti nozīmīga loma.
Bet jāpaskaidro, ka pretboļševiku un balto kustība nav viens un tas pats. Padomju laikā uzspieda, ka visi, kas pret boļševikiem, bijuši baltie.
Mūsdienās vēstures zinātnē tā ļoti vienkāršoti ar jēdzienu “baltais karaspēks” saprot militāru diktatūru, kas politiski koķetē ar kadetu partijas nostādnēm, balstās Krievijas Satversmes sapulces sasaukšanas idejā un vienlaikus ir slēpti monarhistiska.
Pretboļševiku kustība ir kas cits. Arī latviešu neatkarības kustība bija pretboļševistiska, taču tās mērķi pēc boļševiku sagrāves atšķīrās. Arī labējie eseri, slavenais KOMUČ, kas 1918. gada vasarā gāja zem sarkanā karoga, bija pretboļševistisks, taču ne baltais spēks.
Tur jau slēpjas pretboļševiku un baltās kustības Krievijas Pilsoņu kara traģēdija, ka baltā bija pārāk konservatīva un reakcionāra, lai kopēja mērķa labā sadarbotos ar citiem. Baltā kustība tā arī nespēja izveidot sakarīgu sadarbību ar tā sauktajām nomaļvalstīm.
Krievijas Ziemeļrietumu valdība, kuras kara ministrs bija infantērijas ģenerālis Nikolajs Judeničs, Igaunijas neatkarību atzina tikai zem britu spiediena, bet tā laika balto kustības līderis admirālis Aleksandrs Kolčaks un ģenerālleitnants Antons Deņikins (kurš nebija monarhists) neatzina ne tikai “nomaļvalstis”, bet arī pieminēto Ziemeļrietumu valdību.
1919. gada janvārī Ziemeļu korpusa komandieris Judeņičs principiāli vienojās ar Somijas reģentu, bijušo Krievijas impērijas armijas ģenerālleitnantu Karlu Gustavu Mannerheimu par Somijas armijas iesaistīšanos karagājienā uz Petrogradu.
Divu dienu karagājiens, un pilsētu kopīgi ieņemtu. Mannerheims pretī gribēja Somijas suverenitātes atzīšanu. Kolčaks vilcinājās, tikmēr Somijā notika vēlēšanas, kurās Mannerheims zaudēja. Pie varas nāca Pērs Evinds Svinhvuds, kurš avantūrās ielaisties negribēja.
Fantastiski laba iespēja iegūt sabiedroto balto uzbrukumam Petrogradai tika zaudēta!
Īpaši sarežģīts bija Polijas jautājums. Lai gan tās neatkarību atzina, baltie vadoņi un Jozefs Pilsudskis nespēja vienoties par Polijas robežām, jo poļu teritoriālās pretenzijas bija iespaidīgas. Boļševiki bija krietni viltīgāki un bezprincipiālāki politiķi, kamēr balto diplomātija kliboja.
Pēc neveiksmīgā karagājiena uz Petrogradu 1919. gada nogalē Judeničs vēlējās izmitināt savu armiju Latvijas teritorijā?
Rīgā jau 1918. gada decembrī ieradās balto delegācija, kas meklēja iespēju te izvietot tikko izveidoto Ziemeļu armijas Atsevišķo Pleskavas brīvprātīgo korpusu. Korpuss bija formēts vācu okupētajā Pleskavā, bet atkāpās sarkanās armijas uzbrukuma dēļ.
Galu galā tas nobāzējās Igaunijā, kļūdams par Igaunijas armijas operatīvajā pakļautībā esošu atsevišķo Ziemeļu korpusu. Un pēc gada, 1919. gada 10. decembrī, ar līdzīgu jautājumu Rīgā ieradās Judeničs!
Viņš vēlējās savas Ziemeļrietumu armijas atliekas izvietot Alūksnē, lai izveidotu kreiso flangu gaidāmajām jaunajām sadursmēm ar sarkano armiju Latgalē. Taču tajā brīdī Judeniča karaspēks jau bija degradējies kā morāli, tā fiziski un sācis izirt, kaut Judeničs ģenerālim Jānim Balodim apgalvoja, ka tas esot “augsti motivēts”.
Armija nebija cietusi pilnīgu sakāvi, tomēr tai nebija apgādes, tā cieta no aukstuma, bija sākusies tīfa epidēmija. Atļaut apmesties Latvijā nozīmētu drošu ceļu slimības ievazāšanai.
Ar pastāvošajām medicīniskajām iespējām tīfa epidēmija Latvijai nozīmētu katastrofu.
Zinot Ziemeļarmijas karavīru attieksmi pret jaunizveidoto valstu suverenitāti, grūti iedomāties, ka tie būtu gribējuši karot Latvijas labā. Judeničam tas bija izmisīgs solis, bet latvieši tikai dabūtu galvassāpes.
Kā ir ar Pāvelu Bermontu? Viņu pieskaita baltās pretboļševiku kustības personībām?
Viņu var pieskaitīt avantūristiem. Tā viņu citi baltie arī uztvēra. Kā teica Deņikins: “Pie velna Bermontu ar visiem viņa vāciešiem!” Karavīriem viņš esot ļoti paticis, taču prāta jomā aprobežots, bez vajadzīgajām dotībām. Kas viņš par pulkvedi! Maksimums, viņam bija podporučika līmenis. Lauka komandieris, kas noteikti nevarēja vadīt armiju.
Vienīgais, viņš bija ārkārtīgi drošsirdīgs. Ja nemaldos, ievainots septiņas reizes. Ja paskatās, kā pret viņu izturējās emigrācijā, jāsaka, daudzi viņam negribēja pat roku paspiest.
Pēc norunas 1919. gada vasarā viņam vajadzēja pārcelt savus karavīrus no Latvijas pie Judeniča, kas gatavoja uzbrukumu Petrogradai. Viņš pavēli neizpildīja un tā izdarīja lāča pakalpojumu Judeničam.
Pirmkārt, liedzot viņam karavīrus. Otrkārt, uzsākot bezjēdzīgo avantūru pie Rīgas. Viņa uzbrukums lika pārsviest Latvijas armijas daļas no Latgales uz Rīgu, kas atslogoja fronti arī sarkanajai armijai, un tā atbrīvotās vienības raidīja pret Judeniču.
Pat monarhistiski noskaņotie Rīgas krievu iedzīvotāji, bijušie ierēdņi un virsnieki, kas cerēja, ka balto uzvaras gadījumā arī Latvijas valstiskumam pienāks gals, Bermonta avantūru uztvēra ārkārtīgi negatīvi, jo uzskatīja, ka viņš šķeļ pretboļševiku nometni.
Pats Bermonts sevi, protams, uzskatīja par balto monarhistu. Memuāros viņš uzbruka Anatolam Līvenam, kurš esot aizmirsis, par kādiem mērķiem vispār karo.
Var droši sacīt, ka Bermonta negatīvais tēls nospēlēja papildu negatīvu lomu, veidojot priekšstatu par tiem krievu emigrantiem, kas ieradās Latvijā.
Cilvēki, kuri bija pieredzējuši bermontiādi, uzskatīja Bermontu par balto un līdz ar to arī par bēgļiem sprieda, ka tie ir tādi paši, ka visi krievu pretboļševiki Latvijā ir monarhisti.
Un Anatols Līvens?
Viens no pozitīvajiem piemēriem pretboļševiku spēku sadarbībā. Līvens bija ārkārtīgi taktisks. Aristokrāts vārda labākajā nozīmē, kas spēja atrast kopēju valodu ar vācbaltiešiem un latviešiem un savā vienībā izveidoja tādu politisko mikroklimatu, ka viņam neradās nekādas konfrontācijas ar latviešu karaspēku. Labas attiecības ar Latvijas armiju uzturēja arī viņa padotie.
Konfrontācijas sākās tad, kad Latvijā 1919. gada vasarā Jelgavā sāka ierasties brīvprātīgie un krievu karagūstekņi no nometnēm Vācijā un Polijā, lai Latvijā Līvena vadībā saformētu Ziemeļrietumu armijas Rietumu brīvprātīgo korpusu.
Kopā ar tiem ieradās arī Bermonts un viņa saformētais karaspēks, kas bija pakļauts Līvenam. Tiesa, korpuss drīz izjuka. Bermonts palika Latvijā. Vāciešiem viņš bija vajadzīgs revanšam par Cēsu kaujām. Tie bija cilvēki, kas vairumā nekad nebija piederējuši Baltijas reģionam un vispār nesaprata, kas te notiek. Tad parādās izteikts šovinisms.
Es teiktu, ka impērijas un arī Krievijas pilsoņu kara laika krievu karavīrs bija kā siena kaudze – pietika pielikt šovinisma sērkociņu, lai tas iedegtos lielkrieviskuma negācijās. Un Bermontam šādu sērkociņu netrūka.
Līvens, jā, bija monarhists, taču ne naidīgs Latvijas valstiskumam. 1919. gada jūnija beigu Cēsu kaujas ir izcils piemērs. Uz to laiku Līvena tiešajā pakļautībā jau atradās ap 3500 karavīru. Ja viņam būtu kādi slepeni nodomi pret Latvijas valstiskumu, Cēsu kaujas būtu lielisks brīdis tos īstenot, atbalstot vāciešus.
Kad beidzās kari, cik balto Krieviju pārstāvošu emigrantu apmetās Latvijā?
Pēc Politpārvaldes datiem, 20. gadu sākumā Latvijā uzturējās vairāk nekā 20 tūkstošu baltemigrantu. Manuprāt, tuvāks skaitlis varētu būt ap 15–17 tūkstošiem.
Daudzi izmantoja Latviju kā vietu, kur atkopties un mazliet nogaidīt, lai dotos tālāk uz citu valsti. Daudzi loloja cerības par boļševiku režīma drīzu krišanu un nevēlējās braukt tālu prom no Krievijas.
Cerībām bija pamats, jo 1921. gadā vien Padomju Krievijā notika vairāk nekā 120 sacelšanās, piedaloties 140 tūkstošiem cilvēku. Sacēlās arī “revolūcijas skaistums un lepnums” – Kronštate!
Droši vien šajā kopienā valdīja ļoti dažāds noskaņojums attiecībā pret Latvijas valsti. Neviens no balto kustības līderiem taču neatzina Baltijas valstu neatkarību?
Krievijas Pilsoņu kara laikā ne. Tad bija citas rūpes. Otrkārt, lielākie balto karaspēki atradās Krievijas dienvidos un Sibīrijā. Lielajiem Baltija bija tālu. Kolčaka pozīcija bija – Polijas valstiskumu nākotnē varētu atzīt; par Somiju vēl jāpadomā, bet citām jaunizveidotajām valstīm varētu dot tikai plašu autonomiju. Un vispār: “Izlemsim par to vēlāk.”
1926. gadā Parīzē sanāca plaša krievu emigrācijas sanāksme, kas tomēr atzina jaunās valstis. Bet tas bija 1926. gads! Tie cilvēki, kas ieradās Latvijā, bija iepriekš uzskatījuši sevi par impērijas titulnāciju, bet šeit saprata, ka kļuvuši par minoritāti. Jaunās valstis viņi sākumā nemaz neuzskatīja par dzīvotspējīgām.
Protams, ne visi bija tādi. Konservatīvākā bija impērijas laiku virsniecība un ierēdniecība. Ja cilvēks kopš jaunības veido militāru karjeru kadetu, junkuru skolā, akadēmijā un nodienējis armijā daudzus gadus – viņam tur katru dienu potē standartizētu patriotismu bez alternatīviem viedokļiem. Un viņš atlikušo mūžu pie tā arī paliek.
Līdzības var atrast visos laikos, visu valstu armijās.
Jāņem vērā emigrācijas psiholoģija trimdā, tieksme idealizēt zaudēto.
Kopā ar ieaudzināto patriotismu, konservatīvismu un nespēju pielāgoties jaunajiem apstākļiem bijušie virsnieki veidoja īpatnējās grupas. Neteiktu, ka šie cilvēki bija naidīgi jaunajai mītneszemei, bet viņi neizprata tās valstiskumu.
Laika gaitā tas mainījās. Daudzi iestājās aizsargos. Es dikti šaubos, vai Latvijai naidīgs cilvēks stātos aizsargos. Tas būtu mazohisms. Daudzi nespēja samierināties, ka kļuvuši par mazas valsts daļu, emigrēja tālāk uz lielajām Rietumeiropas valstīm, kaut ikdienas dzīve bija labāka Latvijā. Bet iestāstiet to baltajam virsniekam, kura pulka apvienība ir Francijā! “Oo, Francija! To es saprotu!” Tas nekas, ka, augstākais, ko viņš tur varēja sasniegt, tā nosacīti, bija kļūt par taksometra šoferi.
Viņi faktiski bija postmonarhistiska sindroma upuri. Starp tiem, kas palika, kuru bērni mācījās Latvijas skolās, dienēja Latvijas armijā. 30. gadu sākumā pastiprinājās integrācija, kas, manuprāt, bija pat veiksmīgāka nekā mūsdienās. Tiesa, to iedragāja Ulmaņa nacionālisms.
Tas bija pirmais krievu emigrācijas vilnis. Kurš ir tagadējais?
Varētu būt piektais. Tā nosacīti sakot, emigrējušo balto karavīru sākotnējā attieksme bija apmēram tāda: “Pagaidiet, pagaidiet, drīz atgūsim Krieviju un redzēsim, kurš tad būs galvenais!” Lāčplēša ielu sauca par “Romanovskuju”, tāpat kā tagad viens otrs Elizabetes ielu par “Kirovskuja”.
Bet viņi arī vienmēr apzinājās, ka šeit var mierīgi dzīvot, kamēr dzimtenē gaida fiziska izrēķināšanās. Mūsdienās uz Latviju atbraukušie var mierīgi repatriēties atpakaļ uz Krieviju. Tā ir tā atšķirība. Kaut ir arī politiskie emigranti.
Mans draugs Dmitrijs Savins bija spiests aizbraukt reālu draudu dēļ. Viņš uzskata, ka šī emigrācija ir starpkaru laika emigrācijas turpinājums. No Krievijas pilsonības viņš nav atteicies.
Šī brīža Krievijas politiskajam režīmam kļūstot aizvien totalitārākam, domāju, emigrācijas vilnis no Krievijas pieaugs.
Teiksim, 1921. gada 15. martā Padomju Krievijā pieņēma NEP – “Jauno ekonomisko politiku”. Tas bija tāds boļševisma liberalizācijas brīdis. Tobrīd vēl varēja samērā brīvi iebraukt un izbraukt no valsts.
Bet pakāpeniski “skrūves pievilka”. Emigrēt gribētāju skaits pieauga, viņiem izbraukšanu aizvien biežāk liedza, līdz nolaidās “dzelzs priekškars”. Ja redzam visu šobrīd notiekošo, atkārtojas kas līdzīgs, kaut mūsdienās vismaz ir internets.
Vienu brīdi apritē bija doma, ka mūsdienās no Krievijas emigrējušie varētu pozitīvi ietekmēt Latvijā krievvalodīgo kopienas padomisko daļu.
Tie bieži ir ideoloģiski pretēji poli. Piemēram, tam pašam Dmitrijam Savinam nav iespējams saprasties ar prokremliska virziena adeptiem. Daudzus vietējos krievus iespaido Maskavas televīzija un propaganda.
Politiskais emigrants nekad neradīs tik lielu informatīvu vilni, kādu ar miljardu ieguldījumu spēj Kremlis, tas vienkārši aizēno viņu balsi.
Es neteiktu, ka vietējie krievi atbalsta šos emigrantus, kā tas notika starpkaru Latvijā. Vietējie skatās uz viņiem un domā: “Ko tu te vispār atbrauci? Ko tu vispār zini?”
Neesmu sociologs, bet, manuprāt, lielākā krievvalodīgo kopienas daļa ir konsolidētāka nekā latvieši, ko var redzēt pēc balsojumiem vēlēšanās. Man grūti pateikt, kā ir ar jauno paaudzi. Tā, iespējams, vairāk integrējas, taču drīzāk Rietumeiropas, nevis Latvijas telpā.
Cik veiksmīga starpkaru posmā bija padomju vara, veidojot savu aģentūru emigrantu aprindās Latvijā?
Tas viņiem, starp citu, izdevās ļoti veiksmīgi. Baltās emigrācijas līderi atmiņās raksta, kā pretojušies komunistiskajam režīmam, taču praktiski ikvienā pretboļševiku organizācijā bija iefiltrēti padomju specdienestu aģenti.
Kā tas izdevās? Daļēji finansiālu iemeslu dēļ, daļēji tāpēc, ka daudzi ar laiku vīlās baltajā pretboļševiku kustībā. Krievu publicists Vasilijs Šulgins rakstījis, ka balto kustību sāka gandrīz svētie, bet beidza gandrīz bandīti.
Arī Pilsoņu kara laikā bija visādas mahinācijas, marodierisms, uzdzīve aizmugurē, kad frontē katastrofāli trūka pārtikas. Cilvēki taču redzēja, ka ģenerāļi parādēs tur patriotiskas runas, bet nespēj nodrošināt karaspēka apgādi.
Viņi redzēja neskaitāmās ķildas emigrācijā, gļēvumu un nodevību skaļi paustu cēlu ideju vietā.
Daudzi jutās vīlušies un atgriezās. Daudzi kļuva par infiltrētiem padomju aģentiem.
Par to, ka PSRS bija daudz visādu aģentu un spiegu, liecina arī memorandi, kurus piesūtīja Latvijas Iekšlietu ministrijai. Pārmetot Latvijai, ka tā nepilda divpusējās vienošanās, tika pieprasīts, lai no valsts izsūtītu tādus un tādus cilvēkus.
Tur bija norādīts, kurās organizācijās un kādus amatus viņi ieņem un tā tālāk, – viss diezgan precīzi.
Arī pašā Latvijas Politpārvaldē strādāja dažādi “interesanti” cilvēki, kas paralēli strādāja par padomju aģentiem.
PSRS ārzemēs visu laiku darbojās šādā virzienā.
Tas ir tas pats, ko redzam Krievijas Federācijā, – tur, kur virziens ir uz ārzemēm, finansiālais ieguldījums var būt ļoti liels. Bet pašu zemes cilvēki tikmēr lai paciešas. Cita lieta, cik ilgi viņi spēs paciesties.
