Olafs Zvejnieks: Kā ikvienu no mums ietekmēs post-covid kapitālisms 1
Olafs Zvejnieks, “Latvijas Avīze”, AS “Latvijas Mediji”
Nedēļas nogalē, lasot šo un to, uzdūros interesantai “Project Syndicate” diskusijai par to, kā izskatīsies vai kā vajadzētu izskatīties kapitālismam pēc Covid-19 krīzes.
Diskusijas būtība – ir pierasts, ka uzņēmējdarbība ģenerē vērtību, proti, peļņu saviem īpašniekiem un investoriem. Taču, vai situācijā, kad uzņēmēji visā pasaulē saņem ilgstošu milzīga apmēra finansiālo palīdzību no valsts, par kuru daudzu gadu garumā jāatdod parādi visai sabiedrībai, šāds modelis drīkst turpināt funkcionēt?
Papildu arguments – visai pasaules sabiedrībai ir mests arī klimatiskais izaicinājums, par kura radīšanu ir atbildīga arī uzņēmējdarbība. Vai šādos apstākļos nebūtu pareizi no investoru kapitālisma pāriet uz ieinteresēto pušu kapitālismu, iesaistot uzņēmumu pārvaldībā to darbiniekus, patērētājus, piegādātājus un sabiedrību?
Piemēram, pasaules ekonomikas foruma izpilddirektors Klauss Švābs uzskata, ka šāds “ieinteresēto pušu kapitālisms” būtu labākā atbilde mūsdienu sociālajiem un vides izaicinājumiem un Covid-19 krīze ir lieliska situācija, lai veiktu “lielo pārstartēšanu”.
Lai tādu veiktu, viņš raksta, ir jāpārskata mūsu attieksme pret neoliberālo kapitālismu un to, ko viņš dēvē par “brīvā tirgus fundamentālismu”, proti, uzskatu, ka brīvais tirgus visu spēj regulēt pats. Pēdējais, raksta Švābs, ir tieši atbildīgs par darbinieku tiesību un ekonomiskās drošības eroziju, radījis deregulācijas vilni pasaulē un iznīcinošu nodokļu konkurenci starp valstīm, cenšoties piesaistīt un noturēt investīcijas.
Tas viss kopā radījis vidi, kurā spējuši attīstīties jauni milzīga apmēra globālie monopoli. Lai pretstāvētu tiem, nepieciešams pārskatīt tirdzniecības, nodokļu politikas un konkurences noteikumus visā pasaulē.
Pretējā gadījumā, uzskata Švābs, ideoloģiskais svārsts, aizgājis līdz galam, un tas jau, autoraprāt, ir tuvu, dosies atpakaļ vispārēja protekcionisma un citu ekonomisko stratēģiju virzienā, no kurām zaudēs visi. Nevar noliegt, ka pasaulē šobrīd ir pietiekami argumentu, kas apstiprina pēdējo tēzi.
Švābs uzskata, ka mūsdienu patērētājs nevis vienkārši vēlas vairāk un labākas preces par zemāku cenu, bet gan to, lai korporācijas un uzņēmēji rada sociālo labklājību un kopējo labumu, kas rada nepieciešamību pēc jauna veida kapitālisma – proti, ieinteresēto pušu kapitālisma.
Jāpiezīmē, ka šo konceptu pērn atbalstīja arī ASV biznesa apaļais galds (US Business Roundtable) – organizācija, kas apvieno lielāko ASV korporāciju izpilddirektorus, tādēļ nevar teikt, ka ideja radusies “no zila gaisa”.
Grūti nepiekrist argumentam, ka uz mūsdienu globālajiem izaicinājumiem valdības, sabiedrības un uzņēmumi vieni paši atbildi atrast nespēs. No tā nav grūti nonākt līdz nākamajam argumentam – ka jāsāk nojaukt sienas, kas šīs jomas šobrīd nošķir, un plaši jārunā par publisko un privāto sadarbību.
Taču pārliecība, ka jau šobrīd pasaulē dominē patērētājs un vēlētājs, kurš vēlas nevis vairāk un lētāk, bet gatavs kā primāro preces izvēles kritēriju izmantot kopējo labumu un ilgtermiņa vides efektus, man šķiet panaiva.
Jā, šādi cilvēki ir, un viņu nav nemaz tik maz, taču līdz vairākumam viņi nav nonākuši pat “zelta miljarda” valstīs, par visu pārējo pasauli pat nemaz nerunājot. Tādēļ jāšaubās, ka “lielā pārstartēšana” varētu notikt tuvākajos gados.
Turklāt trūkst pārliecības, ka lielās korporācijas un to īpašnieki patiešām vēlas šādas pārmaiņas, jo grūti neredzēt, ka piedāvātās sistēmas sociālistiskie elementi apēdīs krietnu daļu uzņēmumu peļņas. Taču acis un ausis turēt vaļā būtu vērts – diskusija par nākotni ir sākusies.
