Poruka “Skroderdienas” nebūtu joku gabals. Ingas Žoludes jaunajā romānā “Vendenes lotospuķe” izgaismots arī rakstnieka konflikts ar Rūdolfu Blaumani 2
Ilze Pētersone, “Mājas Viesis”, AS “Latvijas Mediji”
Vai Jānis Poruks tiešām bija kā tai teicienā “velna pulveris!”, ja reiz viņa dzimtas uzvārds nācis no krievu valodas “poroh”? Katram sava versija, un šī ir manējā, saka rakstniece Inga Žolude, kuras grāmata “Vendenes lotospuķe” nesen nākusi klajā.
Šogad pie eglītes viņa skaitīs Poruka dzejoli. Kā citādi, ja četri dzīves gadi abiem pagājuši kā radošā laulībā. Grāmata uzsākusi savu neatkarīgu dzīvi, bet attiecības ar rakstnieku vēl neesot beigušās. Pie viņa atvedis Emīls Dārziņš, kad gājusi pa komponista pēdām garstāstam “1904. Melanholiskais valsis”. Iepazinusi Poruka sievas Alīdas Ernestīnes Pētersones māju Cēsīs, kur lapenē Dārziņam kā sapņojums atnākusi skaņdarba ideja. Turpat grozījies arī rakstnieks, gribējies uzzināt vairāk, un Žolude “uzāķējās”.
Jau trīs gadus pirms romāna iznākšanas bijis skaidrs tā nosaukums “Vendenes lotospuķe”. Par lotospuķēm Poruks saucis savas sievietes, bet viņam pati svarīgākā un mūža lielā mīlestība bija Ernestīne no Vendenes. Tā raksta Žolude. Šķiet, viņas “lotospuķe” šo laiku bijis Poruks, un romāna fināls ir tik cēls un skaists mīlestības apliecinājums savam varonim, ka notrīsēs pat cietākā sirds, taču šajā sarunā mēs to neatklāsim. Būs jāizlasa grāmatā.
Man jāpiekrīt grāmatas redaktores Gundegas Blumbergas ierakstam uz grāmatas vāka, ka jūsu Poruks ir tik pilnestīgs, ka lasot kļūst par cilvēku, kam jūti līdzi, apbrīno, strīdies un dusmojies. Līdzās spožam talantam mīt arī nepraktiskais Poruks, kam nauda neturas un patīk iedzert… Vai mūsdienās jums šāds tips patiktu kā cilvēks?
Nezinu, vai varētu rakstīt par cilvēku, par kuru nedomāju pozitīvi vai apstiprinoši, vai nemēģinu saprast viņu, vai nepiekrītu, vai nesaskatu kaut kādas pozitīvās šķautnes, man tas būtu ļoti grūti vai pat neiespējami. Sapratne un zināma tuvība mūsu starpā bija visu šo laiku, kamēr kopā rakstījām grāmatu. Caur smaidu var sacīt, ka mums bija tandēms.
Ja reiz uzvārds nācis no “poroha”, vai ir nojausma, ko rakstnieks mantojis no senču rakstura?
Viens no viņa biogrāfiem Jānis Lapiņš, aplūkojot uzvārda izcelsmi, nonāca pie tā, ka brīdī, kad latviešu zemniekiem piešķīra uzvārdus, viens no senākiem senčiem tika pie Poruka, jo bijis temperamentīgs, viegli aizskarams un uzliesmojošs kā šaujampulveris jeb “poroh” tulkojumā no krievu valodas. Pareizi ir teikt ar īso “o”.
Par Poruku ir sarakstītas daudzas versijas, daļa no tām arī pretrunīgas. Man šķiet, ka esmu viņu iepazinusi pamatīgi, jo diezgan daudz laika pavadīts, pētot un iedziļinoties, lasot darbus, saraksti un citas laika liecības, kur jau tā intonācija, tonis un arī mazliet temperaments nolasās, bet tās ir tikai versijas tāpat kā mans romāns. Visas rakstnieka biogrāfijas tapušas, sākot ar desmit gadiem pēc viņa nāves, un tas nozīmē, ka dzīvajam Porukam nav uzdoti jautājumi un par viņu nav apzināti vākti materiāli, tāpēc šodien priekšstatu veido tas, kas palicis pāri, ko izdevies saglābt un kādus laikabiedrus apzināt un aptaujāt.
Atgriežoties pie viņa rakstura, kāds man tas šķiet, nevarētu teikt, ka bija viegli uzliesmojošs, bet bija raksturīgs jūtīgums un emocionalitāte, bet labs mākslinieks bez šādām īpašībām vispār nav iedomājams.
Vai, ejot pa Poruka pēdām, bija kādi atklājumi, ka pašai elpa no sajūsmas aizrāvās?
Pētot viņa biogrāfiju, deviņdesmit pieci procenti man bija atklājums, jo astoņdesmit pieci procenti no viņa darbiem nebija zināmi, un ne tāpēc, ka tie ir vāji uzrakstīti, neaktuāli vai garlaicīgi. Jau no skolas laikiem, kad literatūru māca ar atlasi, no viņa darbiem tiek izcelta “Kauja pie Knipskas”, “Kukažiņa”, “Pērļu zvejnieks” un vēl daži citi, protams, arī Ziemassvētku dzejoļi. Pirms dažām dienām gāju pa sniegoto un auksto Rīgu svētku sajūtā un gaidās un nodomāju, ka arī man šogad jāskaita pie eglītes kāds no viņa dzejoļiem. Poruks mums ir diezgan nezināms. Salīdzinot ar Raini un Aspaziju, par kuriem esam pieraduši dzirdēt daudz biežāk, par Poruku tik bieži nedzirdam, tāpēc daudz kas nāk no jauna.
Absolūts atklājums, ko varu izcelt kā apslēptu dimantu, ir romāns “Rīga”, kas tika publicēts turpinājumos vēl pirms Deglava “Rīgas”. Tas ir interesants vēstījums un veltījums vai piemineklis Rīgai, kā tā izskatījās 19. gadsimta beigās. Aizraujoši ir arī viņa mistiskie, metafiziskie teksti stāstā “Aiz mūžības”, kas iet komplektā ar stāstu “Faķīrs” par jogu, kurš septiņus gadus stāv vienā pozā un gaida dievu labvēlību. Ja lasām mūža nogalē tapušo “Ofīra zemes”, nevar nepamanīt, cik tas radniecīgs ar literatūras klasiķa Džozefa Konrada “Tumsas sirdi”. Stāsts “Žanete” vēsta par pasaules apceļošanu gaisa balonā. Šķiet, ka Porukam ir spēja saredzēt, uzklausīt, reflektēt un viņš dod iespēju būt saprastam visdažādākajam lasītājam, kas var nebūt apveltīts ar specifiskām interesēm, intelektuālis vai filozofs. Poruks ir lasāms ikvienam.
Jau 1903. gadā apcerējumā Viktors Eglītis atzīst Poruku par nozīmīgāko personu latviešu literatūras veidošanā. Vai mūsdienās neesam spējuši viņu tā īsti novērtēt?
Viktors Eglītis bija gados jaunāks un tikko sāka ielauzties rakstniecībā, tāpēc uz Poruku skatījās kā uz piemēru, no kura iedvesmoties un mācīties dziļumu. Es arī teiktu, ka man Poruks ir grandiozs un milzīgs talants! Visvairāk apbrīnoju viņa plašo apvārsni, ka ir rakstījis par ļoti daudzām un dažādām tēmām un cilvēkiem – ubagiem, noziedzniekiem, mūķenēm, miljonāriem, māksliniekiem, mūziķiem, kurtizānēm, bīskapiem u. c. –, kā arī visām iespējamām kultūrtelpām pasaulē, vietām un laikiem. Viņa interešu lokam nav nekādu ierobežojumu, un tas nenotiek bieži, kad aplūkojam konkrētu autoru daiļradi. Poruks raudzījās ne tikai uz pasaules redzamo daļu, bet arī uz tās mītisko un metafizisko telpu. Taču vienlaikus viņu ļoti iedvesmoja bērnības atmiņas un daba, tāpēc daudzi skaistākie, idilliskākie un sirsnīgākie stāsti rakstīti par dzimto apvidu, lauku dzīvi un bērnības laiku.
Kas jums abiem varētu būt kopīgs?
Man arī lauki ir tuvi. Pie vecvecākiem pavadīju bērnību īstā viensētā, slaucu govi, jāju ar zirgu bez segliem un klīdu pa purviem. Poruks savos darbos min dabas majestātisko spēku, kur cilvēkam ir jāatgriežas. Viņu daba ļoti iedvesmoja, arī šajā ziņā mums ir kaut kas kopīgs.
Man bija jāpabrīnās, ka Poruks ir tik nejauks pret Rūdolfu Blaumani – aizvainojumā, ka no viņa esot aizguvis sižetu “Skroderdienām Silmačos”, sauc par laipotāju, riebīgo, Zilmanu u. c.
Tas konkrēti aprakstīts Poruka stāstā “Ienaidnieks”, kur viņš lieto šādus vārdus, nosaucot Blaumani par Kunibertu Zilmani, un Blaumanis saprot, ka ar to ir domāts viņš.
Nez, kādas varētu būt Poruka “Skroderdienas”?
Ideja par ceļojošajiem skroderiem un žīdu tirgotājiem, kas braukā no mājas uz māju, nav nemaz tik oriģināla. Viena no Poruka māsām bija precējusies ar skroderi, un “Silmaču” māju puduris atradās netālu no Poruka dzimtajām mājām. Poruka “Skroderdienas” noteikti būtu citādas, jo abi bija diezgan atšķirīgi pēc temperamenta un psiholoģiskā tipa. Blaumanim patika rakstīt kumēdiņus, lai cilvēki justos priecīgi. Poruks nav tendēts uz jokošanos, tāpēc viņa “Skroderdienas” noteikti nebūtu joku gabals, bet par mīlestību, kā viņš paspēja nelielā fragmentā izstāstīt, ka sētā iebrauc ceļojošais skroderis ar diviem mācekļiem, un jaunie skroderzeļļi ieslēdz kādu no vietējām meitām kūtsaugšā, un kas nu tur notiek tālāk…
Kaut kas tomēr viņos bija līdzīgs, jo abi ieskatījās vienā un tajā pašā sievietē – Alīdā Ernestīnē Pētersonē. Blaumaņa bildinājumu viņa atraidīja, un Poruks, jādomā, varēja justies gandarīts.
Kad Poruks iepazinās ar Ernestīni, viņš nezināja, ka pirms dažiem gadiem Blaumanis viņai izteicis bildinājumu. Par to Ernestīne raksta savās atmiņās, kas publicētas “Mājas Viesī” vairāk nekā divdesmit gadus pēc vīra nāves. Šo faktu piemin arī Blaumaņa pētnieces Līvija Volkova un Anna Kuzina. Lai bilde par Poruku ticami salīmētos kopā, man nācās iedziļināties arī daudzu viņa laikabiedru biogrāfijās un darbos – pārlasīju Blaumaņa “Skroderdienas Silmačos”, Kārļa Skalbes pasaku “Kā es braucu Ziemeļmeitas lūkoties”, Viktora Eglīša darbus… Romāns veidojās kā mozaīka no dažādiem skatpunktiem.
Bet Poruks jūsu romānā zūdās, ka Ernestīne ne reizi viņam nav teikusi, ka mīlot, kurpretī Poruks savas jūtas ir apliecinājis vārdos.
Par viņiem pilnībā attiecināms teiciens, ka savienoti no Dieva. Tā ir liktenīga mīlestība, ko apliecina arī vēlākie notikumi, kad Poruks sāk izjust garīgās veselības novirzes, bet Ernestīne turpina viņu atbalstīt, vairāk strādāt, lai varētu nopelnīt līdzekļus ārstniecībai un uzturēšanai. Viņa paliek ar vīru kopā līdz viņa mūža galam, lai gan visi apkārtējie radinieki un draugi iesaka šķirties.
Esat pamatīgi izpētījusi arī tā laika valodas īpatnības un romāna varoņiem ļāvusi savā runā lietot daudz mūsdienās nelietotu vārdu, kurus var saprast, ja labi pārvalda svešvalodas vai atrod vārdnīcā. Nu kaut vai daži piemēri – nonhalance, kamrādi, komeršs ar komiltoņiem u. c.
Kad lasīju viņa rakstus un recenzijas avīzēm, pirmais, kas iekrita acīs, bija tā laika valoda un īpašā leksika. Poruks lieto sava laikmeta dīvainos vārdus, nosaucot parādības, lietas vai procesus, kas mūsdienās vairs nav aktuāli, un tādā veidā caur valodu varam pieslēgties jau aizgājušajam laikam un iegūt par to priekšstatu un garšu.
Pieminējāt laikrakstu “Mājas Viesis”, kur Poruks ražīgi publicējis savus darbus. Kādas bija viņa attiecības ar izdevumu?
Nesen Porukam veltītajā konferencē filozofe Skaidrīte Lasmane izteicās, ka viņš bija, mūsdienu valodā runājot, mediju cilvēks, jo visi darbi vispirms tika publicēti presē un tikai pēc tam izdoti grāmatā. Prese tolaik bija svarīga platforma, lai uzrunātu tautiešus un rakstītu latviešu valodā, nevis vācu vai krievu, kā tolaik bija pieņemts. Bija jau arī Rīgā krievu un vācu laikraksti, kuros, piemēram, strādāja un svešvalodā rakstīja Rūdolfs Blaumanis un citi.
Fakts, ko daudzi nezinām, ka “Mājas Viesī” Poruks raksta arī recenzijas un kritikas par teātra uzvedumiem, koncertiem un operu. Viņš sākumā ir vairāk saistīts ar mūziku un studē Karaliskajā konservatorijā Drēzdenē cerībā, ka kļūs par mūzikas skolotāju. Gadu dzīvodams Vācijā, noskatās ļoti daudz izrāžu, koncertu, uzvedumu, uzkrājot milzīgu un neatsveramu bagāžu, kas noder pēc atgriešanās Rīgā, lai izvērtētu Vācu teātra – kā toreiz sauca operu – uzvedumus. Darbā avīzē viņu ieaicina labvēļi – Pēteris Zālīte ar sievu Hermīni, pazīstamu pavārgrāmatu sastādītāju un izdevēju ar pseidonīmu Minjona. Arī romānā saucu viņu par Minjonu, tāpēc ka ir vēl viena Hermīne – Poruka sievas māsa, viņam ļoti svarīga persona un labais gariņš, kas ļoti bieži palīdz sarīkot tikšanās reizes ar Ernestīni un, kā tolaik bija pieņemts, pavada viņu uz randiņiem.
Publikācijas presē Porukam bija stabils ienākumu avots.
Par Poruku klīst ļoti daudz leģendu… Saņemot honorārus, viņam nauda ātri pagaisa, bet tie jau nebija lieli. Galvenais redaktors Zālīte bieži izmaksāja avansu par vēl netapušiem darbiem, un, iespējams, ka daļa no tiem nemaz netapa, bet tas pieder pie profesijas specifikas…
Kad lasu jūsu romānā, kāds Poruks bija švīts un cik garšīgi dzīvojās pa Vācijas restorāniem, nemaz neizskatās, ka praktiskā dzīve viņu nav interesējusi.
Starp citu, Poruka mīļākais ēdiens esot bijušas sardīnes, jo mājā, kur dzīvojis un skolojis bērnus, viņa istabā atrastas tukšas sardīņu bundžas… Nonācis Vācijā, kur ir cita valūta – markas, un nespēdams apjaust tās vērtību, pieņem spēles noteikumus, ka sulainis viņu apkalpo viesnīcā, izgādā biļetes uz operu, un Poruks maksā, cik prasa. Vēlāk, aprēķinot, cik tas sanāktu Krievijas rubļos, jūtas šokēts. Vispār uz naudu viņš skatījās kā uz līdzekli, ar ko iegūt, ko vēlas. Poruks nav krājējs, nedomā, ka saņemto honorāru vajadzētu pietaupīt, bet dodas uzlabot noskaņojumu uz krodziņu vai nopērk jaunas štātes un atkal brīnās, ka nauda tik ātri ir cauri. No Drēzdenes bija spiests atgriezties mājās līdzekļu trūkuma dēļ kā suns ar kājstarpī iežmiegtu asti.
Lielu postu Poruku ģimenei nodarīja tēva arests par it kā iztērētu pagasta kases naudu.
Tēvs bija pagasta vecākais un tika attaisnots, ka to nav darījis, tomēr par neatbilstību rakstveža uzskaites grāmatās ar reālo kases stāvokli viņam nācās atbildēt, jo viņš bija priekšnieks. Trūkstošie līdzekļi tikai iegūti, atsavinot un izpārdodot Poruku ģimenes Prēdeļu saimniecību. Dzimto māju brāļiem un māsām izdevās atgūt, bet Poruks tolaik jau bija miris. Māsa Emīlija iekārtoja apskatei rakstnieka piemiņas istabu, taču vēlāk nams piedzīvoja ugunsgrēku. Mūsdienās tur saimnieko cits īpašnieks, šovasar redzēju, ka māja ir uzbūvēta no jauna, gandrīz pabeigta, bet jau citādāka.
Vai arī Drēzdenē pabijāt, un ko tas deva, jo pilsētu taču Otrā pasaules kara laikā amerikāņi nonesa no zemes virsas?
Pilsēta arī mūsdienās ļoti līdzinās tai, ko redzēja Poruks, jo tika restaurēta vēsturiskajā apbūvē. Man šie “lauka pētījumi” ir sava veida iemiesošanās, varbūt kaut kas līdzīgs tam, ko savā darbā veic aktieri. Jebkurš Poruka autentisks priekšmets vai vieta, kas saistās ar viņu, ir kā īpaša atslēga, ar kuru var atslēgt vai pieslēgties Poruka laika sajūtām.
Milzīgs talants un psihiska kaite – nav neparasts savienojums. Slimība ietekmēja viņa daiļradi, dzīves pēdējie seši gadi pagāja psihiatriskajās slimnīcās. Kas jums sakāms par šo Poruka dzīves pusi?
Par Poruka psihiskās un garīgās veselības stāvokli ir daudz runāts un rakstīts, viens no viņa ārstējošiem ārstiem pat sarakstījis piezīmes par slimības norisi viņa mūžā nogalē. Neesmu mediķis un negribu izdarīt kaut kādus neprofesionālus secinājumus, tas būtu pret manu pārliecību, bet, protams, esmu šo tēmu pētījusi, arī atsevišķā rakstā. Galvenais secinājums, par ko arī Poruks runājis daudzos savos rakstos un darbos, ka mūs patiesībā neinteresē otra cilvēka sarakstītie darbi, bet gan skandaloza informācija par to, kā otrs zaudējis prātu.
Kāda ir rakstīšanas pēcgarša vai varbūt jūsu attiecības vēl nav beigušās?
Šķiet, ka tas kļuvis par nebeidzamu stāstu. Domāju, ka pabeigšu rakstīt romānu un ķeršos klāt kaut kam citam, bet šogad Porukam ir 150. jubileja, kad notiek daudz pasākumu, un man ir bijis daudz prieka iesaistīties šajos notikumos un dot arī savu artavu.
Un ko par jūsu Poruka versiju saka viņa radi?
Paša Poruka līnija ir izsīkusi, viņa meitai Karmenai Tatjanai bija dēls, bet tālāku pēcnācēju nav. Toties plaukst un zeļ brāļu un māsu līnijas, daļa no radiniekiem dzīvo Druvienā, kurus man bija gods satikt. Viņu viedokļi pie manis vēl nav nonākuši. Bet skaidrs, ka mūsu Poruks atšķiras – mans Poruks pieder visai pasaulei, viņš nav tikai Druvienas sirdsšķīstais, bālais zēns – mans Poruks. Viņš pēta cilvēka eksistences pretrunas, nevis tikai idilliskus bērnības mirkļus. Mans Poruks dažkārt nokāpj no pjedestāla, jo ir jauns, jo ir vīrietis, jo ir ar miesu un asinīm, jo dažkārt vienkārši vēlas aizbēgt no visu acīm. Un dažbrīd nesaprot, kas un kāpēc viņš ir – kā jau mēs visi…
Konkurss
“Poruks un Žolude”
Balvās trīs grāmatas “Vendenes lotospuķe” ar autores Ingas Žoludes personīgu veltījumu un parakstu
• Kādus mūzikas instrumentus Poruks spēlēja?
A. Ērģeles un harmoniku
B. Klavieres un vijoli
C. Mežragu un stabuli
• Kādās fakultātēs Poruks studēja Rīgas Politehnikas intitūtā?
A. Vēstures un filozofijas
B. Filoloģijas un svešvalodu
C. Ķīmijas un komerczinātnes
• Kas bija Poruka iecienītākais komponists?
A. Rihards Vāgners
B. Jāzeps Vītols
C. Pēteris Čaikovskis
• Kādai tradīcijai piederēja Poruka ģimene?
A. Vecticībnieku
B. Dievturu
C. Hernhūtisma
• Kādas studentu korporācijas biedrs Poruks bija?
A. Selonija
B. Lettonia
C. Fraternitas Lettica
Atbildes gaidām līdz 2022. gada 7. janvārim (ieskaitot).
Balvas sūtījumā vai personīgi saņems trīs pareizo atbilžu autori.
Atbildes sūtiet (varianti):
• pa pastu vēstulē – “Mājas Viesa” konkursam, Toma ielā 4, Rīgā, LV-1003;
• e-pastā [email protected];
• īsziņā pa tālruni 29107084;
• “Mājas Viesa” “Facebook” lapas ziņojumā.
Konkursa uzvarētāji
“Ezeriņš un Akmentiņš” pūš fanfaras!
Andra Akmentiņa grāmatu “Meklējot Ezeriņu” ar autora speciālu veltījumu un parakstu saņem
• Biruta Jēgere no Aiviekstes pagasta Īvānu sādžas,
• Daina Valdmane no Valmieras novada Skaņkalnes pag. Mazsalacas un
• Vivita Grase (vēstulē mājvieta nebija norādīta).
• Rakstnieks ar savu speciālbalvu sumina arī Aiju Andersoni Lubānā.
Izloze notika ar paša rakstnieka roku no pareizajām atbildēm. “Mājas Viesis” sazināsies par balvu nodošanu. “Mājas Viesis” pateicas izdevniecībai “Dienas Grāmata” par balvām dāvātajām grāmatām!
Konkursu izvērtē un pareizās atbildes sniedz A. Akmentiņš:
“Paldies, mani iepriecināja atbildes, īpaši tās, kurās varēja jaust gara rosību un laba vēlējumus konkursam, bez liekas pielīšanas.
Atzīšos, ka pataustīju internetā, vai kāds no dalībniekiem internetā nepublicē muļķības – atklājās, ka literatūras konkursos tādi ļaudis nepiedalās.
Īsumā par atbildēm.
1. Dzejas grāmatu jautājums izrādījās galvenais klupšanas akmentiņš. Arī romānā centos parādīt šo Ezeriņa mūža traģēdiju – viņš visu dzīvi uzskatīja sevi par dzejnieku, aktīvi rakstīja un pārrakstīja dzejoļus, pastāvīgi atgriezās pie dzejas grāmatas sakārtošanas, bet “Krāšņatas” iznāca jau gadu pēc viņa nāves.
2. Skolotājs vai pārzinis? Protams, Ezeriņš mācīja stundās, taču, ja jāizvēlas viens amats, Saikavā tas neapšaubāmi ir pārzinis. Jā, formāli dažus mēnešus viņš bija tikai skolotājs, kā pareizi aizrādīja vairāki atbildētāji. Atceramies arī, ka Saikava tika pamesta, kad viņam pārziņa amatā strādāt vairs neļāva.
3. Vaļasprieki – šis jautājums patiesībā ir visgrūtāk pārbaudāmais, jo kāpēc ne pasjanss? Internetā atbildi nez vai var atrast, bet muzeja materiālos atmiņās šaha spēle pieminēta pietiekami bieži, un mums ir lieliskā novele “Šaha partija”. Mūža otrajā pusē gan Ezeriņš bija pilnībā sakoncentrējies rakstīšanai.
4. Visi spožākie Ezeriņu dzimtas prāti bijuši labi tulkotāji, māsa Marija cīkstējusies ar Dikensu, meita Rūta – ar Džeku Londonu. Savukārt Jāņa Ezeriņa centrālais tulkojums tomēr ir un paliek “Doriana Greja ģīmetne”.
5. Tik vieglus jautājumus nedrīkstēja uzdot! Protams, blusa. Vēlos piebilst – Ezeriņa noveles jāpārlasa tieši tāpēc, lai pavērotu, kas vēl iznirst aiz vispārzināmiem tēliem.”
