Portretu galerijas atdzīvināšana 0
Sākšu uzreiz ar pašu galveno – izrādes panākumu atslēga ir scenogrāfija un režisora spēja pilnīgi visus radošās grupas dalībnieku centienus un pūliņus mērķtiecīgi pakļaut skatuves telpiskajām prasībām un nosacījumiem. Teātrī nav nemaz tik bieži gadījumi, kad scenogrāfiskais koncepts kļūst par spilgtāko izteiksmes līdzekli, jo šādā variācijā slēpjas diezgan daudz zemūdens akmeņu, kurus pēcāk grūti apiet. Taču, ja režisors šo konceptu pieņem un iestudējuma procesā veiksmīgi harmonizē ar savu ieceri, iznākums mēdz būt vienlaikus gan pārsteidzošs, gan iepriecinošs. Tāds šoreiz ir arī liepājnieku jaunākais iestudējums “Portreti. Vilki un avis”.
Ja Ostrovska lugu šodien iestudētu vienkāršā reālpsiholoģiskā manierē, visticamāk, tā mūs garlaikotu, jo autors ir ielūkojies tajos esības slāņos, kas lielā mērā nosaka mūsu izturēšanos, bet par kuriem ikdienā tikpat kā nedomājam. Lai skatītāju tomēr pamudinātu to darīt un piedevām vēl iekustinātu viņa estētisko uztveri, izrādei ir vajadzīga forma, kurā lugas personāžu rīcība izkristalizētos cilvēka dabai piemītošās un Ostrovska veidoto raksturu koriģētās skatuves izpausmēs. Viesturs Meikšāns un Reinis Dzudzilo šo formu ir atraduši teātrim varbūt mazāk ierastā, bet tēlainām iespējām ļoti bagātā iestudējuma ieceres formulējumā: portretu galerija.
Lielās skatuves ierāmējums divās šķietami atdalītās spēles telpās shematiski iemieso sevī galeriju, kurā atdzīvojas iztēlē skatītas gleznas un tādējādi palīdz mums nonākt līdz katra varoņa portretā fiksētajām rakstura iezīmēm. Te valda īpašs skatīšanās režīms, jo neko nav ieteicams palaist garām. Katrai gleznai ir rūpīgi piemeklēts fons un tajā parādās tikai pašas nepieciešamākās interjera detaļas. Katram portretēšanas paņēmienam ir smalki pieskaņoti krāstoņi un līdz sīkākai niansei pārdomāti kostīmi. Tā ir askētiska un vienlaikus tēlainu zīmju pilna telpa, kuras radīšanā šoreiz nepārvērtējamu ieguldījumu ir devuši tieši Reinis un Krista Dzudzilo.
Aktieru spēle izrādē ir pārklāta ar vieglu spīdošas groteskas kārtiņu, kas ļauj režisoram ne vien krietni paspilgtināt tēlu ārējo veidolu, bet arī atjautīgi akcentēt katra kodolā paslēptos cilvēciskos aspektus, kuri itin bieži liek mums runāt vienu, darīt ko citu un uzskatīt šādu rīcību par absolūti pašsaprotamu. Vilki un avis ir tikai spēlei nepieciešamo figūru sadalījums melnajās un baltajās, jo zināt iepriekš, ar kādiem kauliņiem kurā partijā nāksies spēlēt, mums dzīvē lielākoties nav lemts. Protams, zināma izvēle pastāv, taču tā šajā pasaulē vienmēr ir determinēta. Izrādē katras figūras darbības lauks ir ierobežots, bet tajā pašā laikā atvērts lomas brīvai improvizācijai. Tas neļauj aktieriem savā spēlē izplūst, bet liek koncentrēties uz tām personāžu uzvedības izpausmēm, kurās sakopojas tēla iekšējais raksturojums.
Inese Kučinska Meropas izcilo spēju liekuļot sev un citiem lomas zīmējumā ir novilkusi kā tērauda trosi, kas palīdz Murzaveckai noturēties ārpus sirdsapziņas pārmetumu sasniedzamības robežas un aktrisei radīt interesantu skatuvisko tēlu. Īsta vilcene, kas labdarības aizsegā cērp savas avis uz nebēdu un pieraujas tikai tad, kad sajūt Berkutova dzirkles pie sava skausta. Čugunovs Kaspara Goda atveidojumā izrādē atgādina lokanu jēra ādā ietinušos vilku. Finansiālās un juridiskās “palīdzības” spēlītes ar Murzavecku un Kupavinu viņš spēlē pieglaimīgi un pazemīgi, taču izraut savu kumosu no tām nekad neaizmirst. Varētu teikt, ka aktierim ir izdevies skatuviski ierāmēt vienu no šodienas sabiedrībai pašiem raksturīgākajiem portretiem. Dīvainu, kontrastainos ritmos ieturētu un saistošu tēlu iestudējumā veido Anete Berķe. Glafiras Aleksejevnas centienus par katru cenu nozvejot sev bagātu vīru, lai nodrošinātu bezrūpīgu dzīvi, aktrise ir pacēlusi teju vai līdz eksistenciālam līmenim un precīzi trāpījusi daudzu daiļā dzimuma pārstāvju vienīgajā rūpju lauciņā. Atjautīgi kopējo portretu galeriju papildina arī Kaspars Kārkliņš Ļiņajeva un Mārtiņš Kalita Berkutova lomās. Abi aktieri savu personāžu jokaino rīcības līniju izrādē ir savijuši no komiski visai izmeklētiem vecpuišu uzvedības paraugiem. Neko daudz no viņiem neatpaliek arī pārējo lomu izpildītāji, katrs aktieris sava portretējamā skicei ir atradis tieši to izteiksmes veidu, kas visprecīzāk raksturo atveidojamo varoni un nevainojami iekļaujas izrādes kopējā stilistikā.
Liepājnieku ansamblis uz skatuves joprojām ir ļoti saliedēts, ekspresīvs un enerģētisks. Neviena mazā lomiņa netiek atstāta novārtā un spēles gaitā neizslīd no partneru uzmanības loka. Aktieriskajās izpausmēs joprojām ir samanāms iztēles svaigums un tēlu rīcība uz skatuves nekad nezaudē savu saturu. Līdzīgi daudziem citiem režisoriem Viesturs Meikšāns šo liepājnieku fenomenu ir sajutis, novērtējis un pratis lieliski izmantot savas krāšņās portretu galerijas atdzīvināšanai.
Uzziņa
Aleksandrs Ostrovskis, “Portreti. Vilki un avis”, iestudējums Liepājas teātrī.
Režisors: Viesturs Meikšāns, scenogrāfs Reinis Dzudzilo, kostīmu māksliniece Krista Dzudzilo.
Lomās: Inese Kučinska, Edgars Ozoliņš, Anete Berķe, Everita Pjata, Ilze Trukšāne, Kaspars Gods, Kaspars Kārkliņš, Mārtiņš Kalita, Rolands Beķeris, Gatis Maliks.
Nākamā izrāde: 29. decembrī.
