Portretista Stārosta “piezīmes” galerijā “Antonija” 0
Klasiskās mākslas galerijā “Antonija” līdz 5. maijam skatāma izcilā portretista Roberta Stārosta darbu izstāde “Piezīmes…”. Bez pašportretiem šajā izstādē skatāmi mākslinieka autortehnikā darinātie darbi.
Viņa daiļrades pētnieks mākslas zinātnieks Alberts Eglītis par mākslinieku rakstīja: “Roberts Stārosts savā daiļradē bija konsekvents reālists. Viņa māksla sakņojas lielajā mīlestībā pret tēlojamo pasauli, neviltotajā sirsnībā, kāda ielikta katrā motīvā, ko veidojusi viņa ota vai zīmulis. Ārēji kluss un kautrīgs, Stārosts slēpa sevī lielu cilvēcisku un radošu temperamentu.”
“Roberts Stārosts ir viens no spēcīgākajiem un īpatnākajiem reālistiska pašportreta meistariem glezniecībā. Talantīgā mākslinieka pašstudiju kolekcija ir unikāla parādība latviešu mākslā, jo neviens mākslinieks nav tik daudz gleznojis savus psiholoģiskos portretus gadu gaitā,” atklāj izstādes veidotāja Ineta Purmale-Grīnhofa.
Izstādē apskatāmi darbi, kuros attēlota mākslinieka sirdij tuvā mātes un bērna tēma, mazais cilvēks un ģenerālis, viņš un viņa, lauku sadzīves ainas ar pašu mākslinieku fonā. Zīmējumos valda formu vienkāršība, tie nes psiholoģisku vēstījumu, apspēlējot tādas jūtas kā patiesums, sapņi, mīlestība. “Liela daļa no izstādē apskatāmajiem Roberta Stārosta zīmējumiem ir mīlestības vēstules viņa dzīvesbiedrei tēlniecei Lilijai Līcei (1913 – 1991), paša mīļi sauktai par Līcīti, jo viņš “neesot bijis rakstnieks, bet gan mākslinieks”,” teic izstādes veidotāji.
Mākslinieks nelielajos darbiņos izmantojis dažādas tehnikas. “Nogruntējis papīru ar krāsu un tad ieskrāpējis zīmējumu, plūdinājis ar akvareli, tušu un vēl citiem neatklātiem paņēmieniem. Mākslinieks savā dzīves laikā daudz eksperimentējis gan ar glezniecības tehniku, gan stilizāciju un formas slīpēšanu. Pats ļoti kritiski attiecies pret saviem darbiem, varējis pat vairākkārt tos pārstrādāt. Kara laikā daudzi darbi aizgājuši bojā vai noklīduši, jo mākslinieks nav mīlējis tos parakstīt. Pārsvarā strādājis ar mazām otiņām, kuras pats taisījis no govs auss spalvām,” teic I. Purmale-Grīnhofa.
Māksliniekam lemts pretrunu plosīts liktenis. Viņš zemei piesaistīts, bet radošu dzīvi dzīvojošs. Smagā zemkopja dzīves gaita, bet reizē ar to tuvība dabai un lauku sētas sadzīvei veidoja Stārosta rakstura pievilcību, dodot bagātu sižetu klāstu gleznām un zīmējumiem. Dzīve tā izvērtās, ka vienmēr pirmajā vietā iekrita darbi saimniecībā un tikai tad zīmēšanai atvēlēts laiks, kaut gan sirds visu laiku pēc tās alka cerībā, ka vecumā atliks vairāk laika.
Viņa autoritātes bija 17. gs. reālisti Rembrants, Millē, Ubāns, Eliass, no kuriem mākslinieks mācījies nopietno attieksmi pret mākslu. Pats mākslas studijas aizsācis Grobiņā, tad Liepājas Daiļamatniecības skolā, vēlāk Rīgā Latvijas Mākslas akadēmijā – zīmēšanu mācījies pie A. Annusa un K. Miesnieka, gleznošanu – pie V. Tones un K. Ubāna. Mākslinieka dzīves ceļš nav bijis vienkāršs – no zemnieka sētas Grobiņā līdz pat dalībai izstādē Maskavā. Tas bija tikai sākums, kas nelaikā aprāvās.
