Veselam.lv redaktore un dūla Linda Rozenbaha: par to, ko izstāstīt visai pasaulei un ko nezina neviens 0
Arvien pieaugot interesentu skaitam, jau trešo mēnesi darbojas jauns veselības un psiholoģijas portāls Veselam.lv. Piedāvājam sarunu ar tā redaktori Lindu Rozenbahu – žurnālisti, dūlu, grāmatas “Gaidības un radības ar prieku”autori.
Cik sen tu strādā žurnālistikā?
Pirmo rakstu uzrakstīju 15 gadu vecumā. Man bija jāaptaujā uz ielas nejauši sastapti cilvēki. Jautājums bija par dzīves jēgu, un es nevarēju saprast, kāpēc neviens šajā tematā negrib iedziļināties! (Smejas.) Pēc tam atbildes apkopoju, tās tika publicētas laikrakstā Svētdienas Rīts.
Septiņpadsmit gados sāku strādāt Iekšlietu ministrijas laikrakstā “Likuma Vārdā”. Diendienā rakstot par asinīm un zādzībām, kādā brīdī saproti, ka kļūsti cinisks. Atceros, kādam rakstam uzliku virsrakstu Desas vietā iedūra sievai. Tas bija viens no iemesliem, kas lika aizdomāties – jābeidz tur strādāt.
Tālāk bija darbs “Dienas” izdevumā “Spogulis”, dažādos žurnālos, līdz sāku strādāt “Latvijas Avīzē”. Tas bija pirms gadiem 16. Pa vidu dzima bērni. Ikreiz, atgriežoties no bērna kopšanas atvaļinājuma, tiku pie kāda jauna temata.
Daudzi uzskata: lai rakstītu par veselību, autoram jābūt ārstam. Tu esi gan žurnāliste, gan dūla.
Man ir bakalaura grāds komunikācijas zinātnēs, bet, tā kā man patīk mācīties, pie tā neesmu apstājusies. Trīs gadus esmu mācījusies par dūlu, pusotru gadu mācījos ģimeņu psihoterapiju, vēl pusotru – psiholoģiju.
Vai interese par gaidībām un dūlām nāca līdz ar pašas bērniem?
Kad taisījos precēties, rakstīju par dažādu profesiju apguvi. Izdomāju, ka intervēšu kādu vecmāti. Tā bija Dina Ceple. Runājām arī par bērnu plānošanu. Toreiz viņa teica apmēram tā – ja sieviete kaut vai ar vismazāko smadzeņu kaktiņu pieļauj domu, ka bērns varētu pie viņas atnākt, tad bērni, kuri sēž uz mākoņa maliņas un gaida savu laiku, to jūt un noteikti piesakās. Respektīvi, visi neplānotie bērni sievietes zemapziņā ir bijuši gribēti. Pēc sarunas pagāja neilgs laiks, un pirmais bērniņš pieteicās arī man. Tiesa gan, plānots.
Kā nonāci līdz grāmatai par gaidībām?
Sāku apmeklēt grūtnieču vingrošanu pie Dinas Ceples. Viņas pieeja man šķita ļoti interesanta, arī pašas dzemdību pieredze pierādīja, ka tas darbojas – kā sieviete izjūt savu ķermeni šajā laikā, saprot, kas atslābina, kas stiprina.
Aptuveni pēc gada radās vēlme par to pastāstīt visai pasaulei – manī ierunājās žurnāliste. Sākumā domāju veidot kādu tematisko avīzi vai varbūt žurnāla speciālizlaidumu. Pastāstīju par to vīram, bet viņš paskatījās uz mani kvēlām acīm un teica – raksti grāmatu! Viņš mani ļoti iedvesmoja. Piedāvāju ideju Dinai Ceplei, viņa teica – mēģinām! Un tā tas sākās.
Grāmata ir par gatavošanos dzemdībām, par sevis izpratni un sajušanu. Vienkāršos vārdos izskaidrots, kā palīdzēt bērniņam piedzimt un sev iegūt šo ļoti spēcinošo un brīnišķīgo pieredzi.
Grāmatu pabeidzu pēc otrā bērna piedzimšanas, tā ka var teikt, ka tā ir mans trešais bērns. Pēc tam piedzima vēl viens – ceturtais. (Smejas.)
Kā pievērsies dūlas darbam?
Aptuveni 2009. gadā radās doma sapulcināt mammas, kuras vēlas runāties par dzemdībām. Viņām varu pieskaitīt arī sevi. Kādā otrajā vai trešajā tikšanās reizē atklājās, ka mūsu vidū ir viena starptautiski sertificēta dūla. Es tolaik vēl nezināju, kas ir dūla. Sākām runāt par to, kāpēc gan Latvijā nav sieviešu ar šādām zināšanām, un tā gluži dabiski tikšanās pārtapa par mācībām. Pēc angļu parauga izveidojām mācību programmu, kas sākumā bija iecerēta kā viengadīga, bet pēc tam kļuva par divgadīgu un trīsgadīgu, jo latviešiem jau visu vajag pamatīgi.
Apmācība sākas ar to, kas ir galvenais dūlas instruments, – ar psiholoģiju, tad ir fizioloģija un dažādas praktiskas iemaņas, ko var izmantot, bet var arī neizmantot, jo nereti viss, kas vajadzīgs dzemdībās, ir tas, lai līdzās būtu kāds mierīgs cilvēks.
Kā tu spēj saglabāt mieru dzemdībās? Nevar taču prognozēt, kādi pavērsieni gaidāmi!
Var būt situācijas, kad nemiers rodas, un es jau arī esmu tikai cilvēks, nevis Buda. Es arī neteiktu, ka kopumā esmu pārlieku mierīgs cilvēks! Bet ar dzemdībām ir kaut kas īpašs. Bieži vien tās notiek naktī. Izbrauc no mājām, gaiss ir īpašs, citāds, nakts ir mierīga. Dodies ar svētsvinīgu sajūtu, ka tūlīt dzims bērniņš, bet (čukst) neviens to nezina…
Sevī arī speciāli kultivēju tādu kā mīlestības atvēršanos – laiks, ko pavadīšu ar topošajiem vecākiem, tiks veltīts vienīgi viņiem, jo īpaši sievietei. Sāku sajust viņas vajadzības. Vienlaikus vienmēr grūtniecēm atkārtoju – stāstiet par savām vajadzībām! Citādi es iedomāšos, ka visu sajūtu, bet viņai vajag pavisam ko citu!
