Populisti – “Brexit” kampaņas iedvesmotāji 9
Kampaņu par Britānijas izstāšanos no Eiropas Savienības iedvesmoja harismātiskie politiķi Londonas eksmērs Boriss Džonsons un UKIP partijas līderis Naidžels Feridžs, kuri pēc 23. jūnija referenduma var svinēt Pirra uzvaru, jo izstāšanās atbalstītāju nepārliecinošā uzvara draud sašķelt kā Apvienoto Karalisti, tā Eiropas Savienību, vairojot politisku neskaidrību un finanšu nestabilitāti.
“Blondā bumba” Boriss Džonsons
Britānijas premjerministrs Deivids Kemerons pēc sava Eiropas Savienības reformu plāna apstiprināšanas ES samitā aicināja britu sabiedrību referendumā balsot par valsts palikšanu ES, taču ne viņa valdībā, ne Konservatīvo partijā nebija vienprātības šajā jautājumā. Izaicinājumu premjeram meta Londonas bijušais mērs Boriss Džonsons, aicinot balsot par Apvienotās Karalistes izstāšanos no ES. Analītiķi uzskata, ka harismātiskā Londonas eksmēra nostāja veicināja eiroskeptiķu uzvaru referendumā. Pēc zaudējuma Kemerons paziņoja par atkāpšanos no premjera amata, vēlākais, oktobrī. Tagad Džonsons varētu pretendēt uz konservatīvo līdera posteni un premjerministra amatu. Valdošajā Konservatīvo partijā jau ilgāku laiku briest dumpis, jo vairāk nekā simt likumdevēju un pusducis Kemerona kabineta locekļu ministru aicināja referendumā balsot par Britānijas izstāšanos no ES. Taču lielākais trieciens premjeram bija viņa partijas un studiju biedra Oksfordas universitātē Borisa Džonsona lēmums atbalstīt eiroskeptiķus. Kā izteicās Džonsons, šādu lēmumu viņš esot pieņēmis “pēc lieliem sirdēstiem”. Britu mediji Džonsona lēmumu nodēvējuši par “blondās bumbas” sprādzienu, apspēlējot eksmēra gaišo matu krāsu. Kemerons bija centies viņu pierunāt “nesadoties rokās” ar Apvienotās Karalistes Neatkarības partijas (UKIP) vadoni Naidželu Feridžu un kreiso aktīvistu Džordžu Geloveju, kuri aģitē par Britānijas izstāšanos no ES. Vēl vienu triecienu Kemerons saņēma no tieslietu ministra un sava tuva drauga Maikla Gouva, kurš arī iesaistījās kampaņā par izstāšanos no ES, jo uzskata, ka ES politika ir kļuvusi par nestabilitātes un nedrošības avotu. Premjers Kemerons salīdzinājis izstāšanos no ES ar “lēcienu tumsā”, kas būtu “nepareizs solis mūsu valstij”. Džonsons paudis savu viedokli avīzē “The Daily Telegraph”, apgalvojot, ka ES nemitīgi paplašina savas pilnvaras, smacējot Britānijas suverenitāti. “Mēs vērojam lēnu un neredzamu legālas kolonizācijas procesu, ES iefiltrējoties vai katrā publiskās politikas jomā,” viņš apgalvo. Londonas eksmērs uzskata, ka nav nekā preteiropeiska vai ksenofobiska vēlmē balsot par izstāšanos no ES. Džonsona pievienošanās “Brexit” kampaņai vairoja atbalstu izstāšanās aizstāvjiem, raksta izdevums “Euobserver”, piebilstot, ka viņa kampaņā tika izmantoti arī klaji melīgi apgalvojumi. Nobažījies par ES pilnvaru paplašināšanos un varas centralizāciju Briselē, Džonsons brīdinājis, ka ES likumi ir neapturami un neatgriezeniski, apcērpot Apvienotās Karalistes suverenitāti. Viņš uzstājās pret ES likumu pārākumu un brīdināja, ka Eiropas Tiesa var nonākt pretrunā ar Apvienotās Karalistes likumiem. Londonas eksmērs brīdināja, ka no Briseles nāks tikai vēl vairāk centralizācijas, eirozonas dalībvalstīm cenšoties veidot “arvien ciešāku savienību”. “Visa ES vēsture liecina, ka viņi patiešām ieklausās cilvēkos tikai tad, kad viņi saka “nē”,” apgalvoja Džonsons, piebilstot, ka riskus sakarā ar izstāšanos no ES nevar neņemt vērā, taču tie esot pārspīlēti. Džonsons aicināja Britānijas iedzīvotājus “atgūt kontroli no Briseles un panākt labāku darījumu”. “Šī ir reizi mūžā dota iespēja balsot par reālām izmaiņām Britānijas attiecībās ar Eiropu,” uzskata Džonsons. “Šī ir vienīgā iespēja, kāda mums jebkad būs – apliecināt, ka mums ir svarīga pašvaldība. Balsojums par palikšanu ES tiks uztverts Briselē kā zaļā gaisma plašākam federālismam un demokrātijas erozijai.” Avīze “The Independent” raksta, ka Džonsona lēmums padara viņu par izstāšanās kustības vadoni un nopietnu kandidātu uz premjerministra amatu, lai vadītu sarunas par izstāšanās procesu, kas sāksies rudenī. Džonsons ir pretrunīga personība britu politikā. Viņa atbalstītāji slavē žurnālista, vēsturnieka un televīzijas raidījumu vadītāja izklaidētāja prasmi, humora izjūtu un personisko magnētismu, kas piesaista ne tikai tradicionāli konservatīvos vēlētājus. Kritiķi apsūdz viņu elitārismā, slinkumā un negodīgumā, lietojot rasistiskus un ksenofobiskus apzīmējumus.
Politiskais nemiernieks Naidžels Feridžs
Vēl nesen dēvēts par politisku margināli un izlēcēju, Apvienotās Karalistes Neatkarības partijas vadītājs Naidžels Feridžs pratis atņemt balsis britu politikā tradicionāli valdošajām konservatīvo un leiboristu partijām un līdz ar Borisu Džonsonu bija viens no “Brexit” kampaņas iedvesmotājiem.
Biržas māklera dēls Feridžs, kurš izglītojies 400 gadus senajā un tradīcijām bagātajā Dalvičas privātskolā un agrāk strādājis fondu biržā, ir spējis izveidot “savdabīgu, līksmu, priecīgu puisi, kas pratis radīt ap sevi labu auru”. Jau skolas gados sācis darboties Konservatīvo partijā, 1992. gadā viņš no tās izstājās, uzskatot, ka Māstrihtas līguma parakstīšana nepieļaujami ierobežo Britānijas suverenitāti un tās parlamenta lemtspēju. 1993. gadā viņš iedibināja Apvienotās Karalistes Neatkarības partiju (UKIP), piesaistot pieaugošu skaitu vēlētāju, kuri vīlušies vadošajās britu politiskajās partijās un kurus neapmierina Briseles eirokrātu arvien plašākās pilnvaras. Pats nācis no vidusslāņa, tagad Feridžs prasmīgi izmanto pret valdošo eliti vērsto noskaņojumu, kas pieņemas spēkā daudzviet Eiropā, lai vairotu savas partijas un citu eiroskeptisko grupu pārstāvniecību Eiroparlamentā. 2006. gadā Konservatīvo partijas vadītājs Deivids Kemerons nodēvēja Feridža vadīto UKIP partiju kā “pilnu ar dīvaiņiem un slēptiem rasistiem”. Kopš tā laika partija piesaistījusi virkni etnisko minoritāšu pārstāvju, noraidot apvainojumus rasismā. Laikraksta “The Daily Telegraph” veidotajā simt ietekmīgāko britu labējo politiķu ranga sarakstā 2009. gadā Feridžs ierindojās piektajā desmitā, bet pērn jau bija otrais tūlīt aiz premjerministra Kemerona, kurš pēc zaudējuma referendumā paziņojis par atkāpšanos.
Feridžs guvis ievērību ar kaismīgajām un nereti skandalozajām runām Eiroparlamentā, asi kritizējot ES vienotās valūtas projektu un eiro ieviešanu. 2010. gadā Feridžs nodēvēja Beļģijas bijušo premjerministru un jauniecelto Eiropas Padomes priekšsēdētāju Hermanu van Rompeju par “zema līmeņa bankas klerku, kura harisma līdzinās slapjai lupatai”, un apsūdzēja viņu “Eiropas demokrātijas un Eiropas nacionālo valstu klusā slepkavībā”. Feridžs atteicās atvainoties par šo izteikumu, un Eiroparlamenta ētikas komisija uzlika viņam 3000 eiro (eiroparlamentārieša desmit dienu alga) naudassodu.
Jautāts, kāpēc viņš darbojas Eiroparlamentā, ja grib, lai Britānija izstātos no ES, Feridžs intervijā raidsabiedrībai BBC izteicies, ka gribot pārveidot ES no iekšpuses, ne ārpuses. Viņš vēršoties pret ES birokrātiju, korupciju un naudas izšķērdēšanu, bet ne pret Eiropu. Viņa bijušais sabiedrotais Eiroparlamentā Briselē bija soms Timo Soini, eiroskeptiķu partijas “Īstie somi” vadītājs, kurš pērn kļuva par Somijas ārlietu ministru. “Naidžels ir ļoti prasmīgs un atklāts runātājs, kurš prot pārliecināt cilvēkus pat ar pretējiem uzskatiem,” uzskata Soini, “tāpēc viņu necieš Eiropas politiskā elite, kuras pārstāvju korumpētību viņš bieži atmaskojis.” Feridža bijušais partijas biedrs Ričards Norts atzīst viņa personības pievilcību, taču uzskata, ka viņam kā partijas vadītājam trūkst stratēģiskā redzējuma, lai paplašinātu partijas ietekmi. Pat viņa nelabvēļi nenoliedz Feridža personisko drosmi un pašsavaldību, turpinot priekšvēlēšanu kampaņu 2010. gadā pēc laimīgas izglābšanās lidmašīnas avārijā. “Naidžels ir dedzīgs cīnītājs, kurš nekad neizmet ringā dvieli,” izteicies viņa apmeklētā vietējā alus krodziņa īpašnieks Džordžs Kouls.
