Popārts: otrā atnākšana 0
Uz patērētājsabiedrības altāra tiek ciniski nolikta gan dzīve, gan nāve. Mākslas muzejā “Rīgas birža” līdz 7. janvārim apskatāma izstāde “Ar septiņjūdžu zābakiem. Pieturzīme – Somija”.
Popārts ir enerģisks un dzīvespriecīgs mākslas stils, kuram pēc visām pazīmēm vajadzēja piedzimt Amerikā. Tomēr patiesībā tie bija Lielbritānijas “puikas”, kas 20. gs. 50. gadu vidū savienoja vārdus “populārs” un “māksla” un parādīja visiem, ka var ironizēt par sevi un patērētāju sabiedrību, nebaidīties no “sliktas gaumes” un vēlmes kļūt bagātam. Rezultātā no acumirklīga zobgalīga komentāra popārts pārvērties par vizuāli visietekmīgāko 20. gs. otrās puses stilu un pat par ideoloģiju, kas sakrustoja masu kultūru un laikmetīgo mākslu uz visiem laikiem. Kā unikāla parādība šis stils pēc būtības sevi izsmēlis jau 60. gados, bet kā domāšanas un redzēšanas princips mākslā tas joprojām sastopams visā pasaulē.
To apliecina arī darbi no Somijas Laikmetīgās mākslas muzeja “Kiasma” kolekcijas, kas šobrīd īsu laiku ir apskatāmi Mākslas muzejā “Rīgas birža”.
Jau otro reizi, pateicoties Borisa un Ināras Teterevu fondam, Latvijas skatītājiem ir iespēja iepazīties ar unikālām laikmetīgās mākslas kolekcijām no Ziemeļeiropas valstu muzejiem. Pirms diviem gadiem pie mums viesojās darbi no Dānijas nelielas pilsētas Tenderas mākslas muzeja, bet šogad krāšņu popārta ekspozīciju ar vairāk nekā 50 eksponātiem atveda viens no nozīmīgākajiem Laikmetīgas mākslas muzejiem Skandināvijā – “Kiasma”. Vēl viens iemesls, kāpēc nedrīkst palaist garām šo izstādi, ir tas, ka pēdējo reizi kvalitatīvus popārta darbus Rīgā varēja redzēt 2001. gadā Endija Vorhola izstādē Latvijas Nacionālajā mākslas muzejā.
Izstādes ekspozīcija pārsvarā fokusējas uz somu mākslinieku daiļradi, un, spriežot pēc autoru rokrakstu un ideju daudzveidības, ar viņu darbiem, neapšaubāmi, pietiktu, lai absolūti iepriecinātu publiku. Tomēr, lai runātu par savu popārtu pasaules mākslas kontekstā, kuratori (Arja Millere, Modernās mākslas muzejs “Espoo”, Somija, Kati Kivinena, Laikmetīgās mākslas muzejs “Kiasma”, Somija, Vita Birzaka, LNMM, Latvija) pievienojuši ekspozīcijai tādus šī virziena “celmlaužus” kā Ričards Hamiltons, Roberts Raušenbergs un Rojs Lihtenšteins, kuri simboliski “iesvēta” šo izstādi. Mūsdienu somu mākslinieku darbi no šādām kaimiņu attiecībām nemaz nekautrējas un aizraujoši demonstrē, ka mākslinieciskā maniere ir ne mazāk svarīga par izvēlēto tēmu; ka intonācijai ir sava vērtība un ka interpretācija dažreiz var izrādīties interesantāka par oriģinālu.
Popārts gan toreiz, gan tagad pārsteidz galvenokārt ar to, cik barojošu vidi laikmetīgajai mākslai var veidot patērētāju kultūra kopā ar visām savām grabažām. 20. gs. postulētais princips, ka mākslai noder viss, radikāli ietekmējis ne tikai saturu, bet arī formu. Mākslinieki kā kucēni uz ielas sāka vilkt savos darbos visādus draņķus – komiksus, televīziju, reklāmas, mūsdienās sarakstu papildinot ar internetu un sociālajiem medijiem. Vai šādā attieksmē ir ironija? Viens no sava laika ievērojamākajiem intelektuāļiem Žans Bodrijārs noliedza, ka popārtam ir dubultais dibens. Tomēr ar laiku kļuva skaidrs, ka pat Vorhola darbos, kurš, kacinot mākslas kritiķus, apgalvoja, ka viņa darbos nav nekā dziļāka par virsmu, tomēr pavērās dziļi zemteksti, bet ironiskā distance, ko mākslinieki saglabāja attiecībā uz populāro kultūru, ļāva ar ziņkārību, pateicību un cinismu vērot interesējošās parādības.
Filozofiska un tematiska daudzpusība valda arī somu popārtistu darbos, kurus interesē cilvēku attiecības visplašākajā diapazonā. Kapitālistiskas sabiedrības kritika pēc būtības ir viens no stūrakmeņiem, uz kuriem stāv laikmetīgā māksla, tāpēc arī popārts patur savā arsenālā “kreisas” teorijas, runājot par sociālu, ekonomisku, politisku nevienlīdzību. Lai nodotu vēstījumu par demokrātiskām problēmām, viens mākslinieks (Riko Sakenens) izmanto šokolādes dražejas, bet cits (Sebastians Erazuris) – ar lozungiem apgleznotus salokāmus krēslus. Arī tāda popārtam tipiska forma kā krāšņas neona reklāmas, neskatoties uz iepriecinošajiem logotipiem, Jani Leinonena darbā neizbēgami transformējas šaubu vai nožēlu pilnā sajūtā par patērētāju kultūras izvēlēto ceļu.
Izstādē redzams, ka popārts potenciāli var reflektēt par visu sabiedrībā notiekošo, un, protams, nevar atstāt bez uzmanības, piemēram, feminisma aspektu. Tas pārsvarā skar jautājumus par tradicionālo dzimumu tēlu konstruēšanu un stereotipu pārvarēšanu kā, piemēram, Stīnas Saristo groteski ironiskajos pašportretos vai arī Rīkas Hivenenas trīsdimensionālajos objektos, kuros viņa imitē atbaidošus gūžas zilumus, kādus sociālajos tīklos publicē rollerderbija sportistes, kuras tos regulāri saņem sacīkstēs. Šāda veida darbs ir zināma diagnoze sabiedrībai, kurā zilums ļoti eleganti transformē sievietes tēlu no upura par kareivīgu amazoni. Un, kamēr amazone lepojas ar hematomu kā ar trofeju, pats dibens kļūst par popfeminisma seju.
Šīs minētās tēmas, protams, ir tikai daži piemēri, jo populāras kultūras ekspansija gandrīz neatstāja mums neskartas teritorijas, kuras mākslinieki nevarētu izvilkt spilgtu neonu prožektoru gaismā. Un izstāde “Rīgas biržā” pierāda, ka popārts joprojām labāk nekā jebkurš cits mākslas stils atspoguļo mūsu dzīves absurduma neizsakāmo krāšņumu, kur uz patērētājsabiedrības altāra tiek ciniski nolikta gan dzīve, gan nāve.
