Ponijs rozā kedās un citi zvēri. Kā Marika Lotko ASV pētīja dzīvnieku terapija 0
Rīgas Stradiņa universitātes Sabiedrības veselības un sociālās labklājības fakultātes lektore Marika Lotko nesen atgriezās no Amerikas Savienotajām Valstīm, kur visu gadu pētīja dzīvnieku terapijas pozitīvos ieguvumus darbā ar bērniem. Šajā valstī suns, zirgs, kaķis vai trusītis ir pilntiesīgs sociālo darbinieku un citu profesionāļu vai brīvprātīgo partneris, kurš palīdz bērniem atveseļoties, iekļauties sabiedrībā, celt savu pašapziņu, mācīties jaunas dzīves prasmes vai nenokārt degunu, ārstējoties slimnīcā.
Kā jums radās interese par dzīvnieku terapiju?
Dzīvnieki man patikuši vienmēr, bet pēdējo četru gadu laikā šī patika pārtapusi profesionālā interesē. Sāku meklēt literatūru par cilvēka un dzīvnieka mijiedarbības pozitīvajiem aspektiem. Sapratu, ka, mērķtiecīgi virzīta, cilvēka un dzīvnieka savstarpējā saskarsme sociālajā darbā ar dažādām mērķa grupām varētu sniegt dažādus ieguvumus.
Pirms diviem gadiem sadarbībā ar Stopiņu novada domes sociālo dienestu un minizoodārzu Brieži izveidoju pozitīvās mijiedarbības ar dzīvniekiem programmu bērniem, kuru vecāki sadarbojās ar sociālo dienestu, lai risinātu savas problēmas. Desmit nedēļu laikā tajā piedalījās septiņi bērni. Devāmies uz minizoo, lai tiktos ar dzīvniekiem un veiktu dažādus uzdevumus. Projekta mērķis bija apgūt jaunas zināšanas un prasmes, attīstīt atbildības sajūtu, spēju patstāvīgi pieņemt lēmumus, uzticēties citiem cilvēkiem, mācīties veidot attiecības, spēt pieņemt lēmumus, pabeigt līdz galam uzdevumu.
Kopā ar sociālā darba studentiem pabiju arī Nacionālajā rehabilitācijas centrā Vaivari, lai iepazītos ar reitterapijas norisi, bet kanisterapiju Latvijā man bija iespēja vērot tikai vienu reizi. Devos uz ASV, lai uzzinātu, kā šajā valstī tiek organizēta un nodrošināta dzīvnieku terapija, kāds ir tās saturs, izmantojot dažādas dzīvnieku sugas, kādi profesionāļi to nodrošina un kā viņi iesaista dzīvniekus savā darbā. Latvijā dzīvnieku terapijā, piemēram, reitterapijā, uzsvars tiek likts uz medicīnisko rehabilitāciju. Mani ļoti interesēja sociālais aspekts. Gribēju zināt, kāda loma dzīvnieku terapijā ASV ir sociālajiem darbiniekiem.
Kā nokļuvāt šajā valstī, turklāt visu gadu?
Pieteicos Baltijas–Amerikas Brīvības fonda (Baltic–American Freedom Foundation) stipendijai, bet mani uzņemt visu mācību gadu piekrita organizācija, kas nodarbojas ar sociālo darbinieku un citu profesionāļu apmācību. Nokļuvu Rietumvirdžīnijas universitātē, kas atrodas nelielā pilsētā Morgantaunā Rietumvirdžīnijas štatā. Uz ASV braucu kopā ar vīru. Īrējām dzīvokli, no rīta abi devāmies uz augstskolu, katrs uz saviem kursiem.
Rietumvirdžīnijas universitāte bija ļoti piemērota mana pētījuma veikšanai, jo tajā ir divu gadu apmācības programma dienesta suņiem. Latvijā tos dēvē par suņiem pavadoņiem, kuri palīdz cilvēkiem ar redzes, dzirdes un citiem funkcionālajiem ierobežojumiem. Tiem suņiem, kuri dažādu iemeslu dēļ izkrīt no programmas, tiek dota iespēja kļūt par terapijas suņiem.
Iemesli, kāpēc suns netop par dienesta suni, var būt atšķirīgi: pārlieku liels draudzīgums pret citiem cilvēkiem, riešana, ieradums no prieka lēkt virsū cilvēkiem, kas tomēr netraucē būt labam terapijas dzīvniekam.
Universitātē bija astoņi terapijas suņi, kuru uzdevums – emocionāli atbalstīt augstskolas personālu un studentus. Piemēram, pirmkursniekiem ir ļoti augsts stresa līmenis. Jaunieši apgūst sarežģītus mācību kursus, pirmo reizi saskaras ar sadzīves grūtībām, izjūt vecāku vēlmi kontrolēt mācību procesu, viņiem ir grūti veidot attiecības, ir spriedze sesijas laikā. Darbinieki atzina, ka suns palīdz tuvināties ar studējošo, jo tikšanās laikā vispirms var runāt par dzīvnieku, suns parāda kādu triku, un tad pakāpeniski var pāriet uz sensitīviem tematiem par studiju procesu, eksāmeniem.
Ar kādām organizācijām sadarbojāties? Kādā veidā vācāt materiālus savam pētījumam?
No deviņiem pētniecības mēnešiem daļa bija atvēlēta teorijas studēšanai, lai saprastu sistēmu, kā dzīvnieku terapija ASV tiek organizēta un darbojas. Otra daļa bija veltīta praktiskajai izpētei. Apmeklēju septiņas institūcijas, kas savā darbībā iesaista dzīvniekus.
Diemžēl neizdevās iepazīties ar delfīnu terapiju Floridas štatā, toties viesojos organizācijā On Eagle’s Wings, kas nodrošina zirgu terapiju un jaunajā arēnā sniedz pakalpojumu trīspadsmit klientiem neatkarīgi no laika apstākļiem.
Apciemoju arī skolu Green Chimneys netālu no Ņujorkas. Tajā mācās bērni, kuri savu emocionālo, uzvedības vai sociālo problēmu vai, kā teiktu amerikāņi, izaicinājumu dēļ nav spējuši iekļauties parastajā skolā. Tur tradicionālajā izglītības programmā tiek integrēta daba – gan savvaļas putni un fermas dzīvnieki, gan sertificēti terapijas suņi, gan suņi no dzīvnieku patversmes. Bērni šiem suņiem māca dažādas prasmes, komandas un vienlaikus paši mācās būt pacietīgi un atbildīgi.
Kopjot un rūpējoties mainās bērnu uzvedība?
Pēc sešu mēnešu apmācības patversmes suņiem meklē jaunas mājas. Katram dzīvniekam ir izveidots plakāts ar fotogrāfiju un īsu stāstiņu par to, kā nonācis patversmē. Šie stāsti palīdz bērniem veidot noteiktas asociācijas ar savu dzīvi – runājot par dzīvnieku, atklāt arī savus pārdzīvojumus.
Lai gan skolas pārstāvji akcentē, ka šeit tiek turēti fermas dzīvnieki – govis, aitas, cūkas, vistas –, viņiem ir arī divi kamieļi un dažādi reptiļi. Skolēni piedalās dzīvnieku aprūpē, piemēram, tīra kūtis, baro, un vienlaikus daudz par tiem uzzina.
Skola ir saņēmusi atļauju pieņemt rehabilitācijā ievainotus savvaļas putnus, kurus atnes vietējie iedzīvotāji, jo zina, ka šeit tos izārstēs un palaidīs brīvībā vai arī, ja savainojumi ir pārāk smagi, tie turpmāk dzīvos skolas minizoodārzā. Kad putns pilnībā atlabis, tiek rīkots svinīgs pasākums. Arī es tādā piedalījos un vēroju, kā brīvībā tika palaista pūce. Vispirms skolotājs pastāstīja, kā putns šeit nonācis un kāda palīdzība tam sniegta, pēc tam uzdeva bērniem dažādus jautājumus par putna aprūpi un tad to palaida brīvībā. Klausoties stāstus par savainotajiem un cietušajiem putniem, bērni tos var attiecināt uz savu pieredzi, apzinoties, ka pret citām dzīvām būtnēm jāizturas ar līdzjūtību un iecietību, kā arī veidojot asociācijas, ka pieaugušie ar iecietību un rūpēm izturas pret dzīvniekiem un putniem, tātad tādu pašu attieksmi viņi var gaidīt pret sevi.
Dzīvniekus izmanto arī dažādu slimību, funkcionālo traucējumu ārstēšanai un mazināšanai. Vai bija viegli nošķirt dzīvnieku terapijas medicīniskos un sociālos aspektus?
Pie mums ar dzīvnieku terapiju parasti saprot visdažādākās aktivitātes, kurās piedalās dzīvnieki. Turpretī ASV terminoloģijas diapazons ir plašāks: dzīvnieku asistēta terapija, dzīvnieku asistēta intervence, dzīvnieku asistētas aktivitātes, dzīvnieku asistēta izglītība. Tie ir vispārējie dzīvnieku terapijas virzieni, kuros iekļaujas dažādas dzīvnieku sugas. Starp dzīvnieku asistētu terapiju un aktivitātēm ir milzīga atšķirība. Dzīvnieku asistēta terapija ir mērķtiecīgs un sistemātisks plānveida process, ko īsteno dažādu jomu profesionāļi – sociālie darbinieki, fizioterapeiti, ergoterapeiti un citi veselības aprūpes speciālisti. Mērķi, kas tiek sasniegti ar dzīvnieku palīdzību, ir atkarīgi no speciālista darba specifikas.
Savukārt dzīvnieku asistētas aktivitātes īsteno brīvprātīgie, un tās ir spontānas, lai gan arī tām, protams, ir sava struktūra un norises grafiks. Tās būtībā ir apciemojuma vizītes. Taču, lai ar savu sunīti vai citu dzīvnieku dotos uz veco ļaužu pansionātu vai citu iestādi, gan saimniekam, gan viņa mīlulim vajag saņemt oficiālu apstiprinājumu, ka viņi to drīkst darīt.
Kas šādu apstiprinājumu sniedz?
ASV ir vairākas nacionālās un starptautiskās organizācijas, kas nodrošina profesionāļu, brīvprātīgo un dzīvnieku sertifikāciju. Piemēram, organizācija Pet Partners dzīvnieku asistētām aktivitātēm sertificē deviņas sugas: zirgus, suņus, kaķus, trušus, cūkas, tostarp pundurcūciņas, putnus, lamas, alpakas un žurkas. Lai tos varētu sertificēt kā terapijas dzīvniekus, katras dzīvnieku sugas pārstāvim jāatbilst noteiktiem kritērijiem. Piemēram, kaķiem salīdzinājumā ar citiem dzīvniekiem prasības ir ļoti vienkāršas – spēt mierīgi gulēt groziņā un ļaut svešiem cilvēkiem sevi glāstīt. Lai varētu sertificēt mazos jeb tā sauktos kabatas dzīvnieciņus trušus un žurkas, tiem, nonākot svešās rokās, jābūt pacietīgiem, mierīgiem un mīļiem.
