Hāgas konvencijas pārkāpums 8
Poļu karagūstekņu nogalināšana Podgajē bija kara noziegums un rupjš 1907. gada Hāgas starptautiskās konvencijas pārkāpums, jo jebkuras karojošās puses pienākums bija gūstā kritušos karavīrus atbruņot un nogādāt aizmugurē. Kaut arī tā bija vispārpieņemta prakse Otrā pasaules kara laikā, nereti ar lielāku karagūstekņu grupu apšaušanu nodarbojās vācu un padomju karaspēka vienības un atsevišķos gadījumos (ja karagūstekņu klātbūtne varēja traucēt kāda speciāla uzdevuma izpildi u.tml.) arī britu un amerikāņu karavīri, taču pēc kara, vadoties pēc principa “uzvarētājus netiesā”, šādi gadījumi netika īpaši afišēti.
Latvijas Kara muzeja vēsturnieks Valdis Kuzmins stāsta, ka cīņu gaitu Pomerānijā 1944./1945. gadā ietekmēja arī virkne subjektīvu faktoru, kas veicināja pretējās puses kara gūstekņu nogalināšanu. Krievu un poļu karavīru vidū daļēji pamatots, bet daļēji padomju propagandas radīts bija priekšstats, ka atšķirībā no vācu armijas (vērmahta) karavīriem visi SS zīmotnes nēsājošie (t.sk. 15. latviešu ieroču-SS divīzijas karavīri) ir “zvērīgi esesieši”, “soda ekspedīciju dalībnieki” u.tml., tāpēc viņi, tāpat kā t.s. vlasovieši bieži vien uzreiz tika nošauti. Iepriekšminēto apstiprina arī Sarkanās armijas gvardes kapteiņa Jāņa Grīnvalda kara un pēckara piezīmēs atspoguļotais 15. latviešu divīzijas leģionāru traģiskais liktenis cīņās Polijas teritorijā. Saskaņā ar 1945. gada 2. februāra ierakstu J. Grīnvalda dienasgrāmatā šajā dienā atveda “deviņus latviešus, esesiešus. Īpašā daļa [..] viņus ievietoja šķūnī. Man latvieši stāstīja, ka mobilizēti un ka viņi no meža pārnesuši ievainoto Sarkanās armijas kapteini. Viņi sastāvējuši 15. SS divīzijā. Vēl viņi man prasīja – vai viņus nošaus? Šķiet, noliedzu, jo tā es toreiz domāju, ka gūstekņus mūsējie nešāva. Viņus vairs neredzēju. Vēlāk [..] stāstīja, ka viņi nošauti [..] Poļi cieš milzīgus zaudējumus, taču gūstekņus latviešus visus nogalinājuši. Ceļmalās redzēju latviešu leģionāru līķus. Tie nebija krituši kaujā.”
Turpretī vācu gūstā nonākušo padomju vai poļu karavīru nogalināšana visdrīzāk bija saistīta nevis ar ideoloģiskiem, bet konkrētās kaujas situācijas diktētiem apsvērumiem, kad gūstā kritušos pretinieka karavīrus nebija laika kaut kur novietot vai nosūtīt uz aizmuguri, jo pašiem vajadzēja izlauzties no aplenkuma, ko daudz grūtāk būtu bijis izdarīt, vedot sev līdzi lielu skaitu gūstekņu. Arī vairāku desmitu poļu karavīru krišana latviešu leģionāru gūstā 1945. gada janvārī, kad Sarkanā armija ar panākumiem strauji virzījās uz Rietumiem, pēc V. Kuzmina domām, ir uzskatāma par neikdienišķu gadījumu. Par viņu nogalināšanu atbildība ir jāuzņemas 48. SS pulka komandierim, kas, visdrīzāk, deva pavēli par poļu karavīru nošaušanu.
Par latviešu leģionāru vainu poļu karagūstekņu iznīcināšanā ļauj šaubīties arī tas, ka līdz šim nav zināmi kādi citi gadījumi, kad leģiona vienības būtu tamlīdzīgā veidā izturējušās pret savu pretinieku. Kara muzejā un citviet apzinātās leģionāru kara dienasgrāmatas un atmiņas drīzāk liecina par pretējo, ka ir bijušas pat situācijās, kad pretinieka gūstekņi vienkārši atbruņoti vai sasieti, lai neaizbēgtu vai pat atlaisti brīvībā, nevis zvērīgi nogalināti. Viens no šādiem gadījumiem ir aprakstīts 19. latviešu ieroču-SS divīzijas 42. grenadieru pulka leitnanta Vernera Preijera atmiņās par 1944. gada Ziemassvētku kaujām Kurzemē.
V. Preijera komandētā sedzējgrupa 26. decembra agrā rītā nonāca Aizstrautnieku mājās Lestenes – Rumbu muižas apkārtnē, kur vēl nesen bija atradies latviešu 19. divīzijas pārsiešanas punkts. Tur “gultā pie loga gulēja un smagi elpoja kāds apsaitēts vīrs. Viņš bija veļā. Virsū uzklāta gultas sega un sarkanarmieša šinelis ar virsnieka uzplečiem. [..] Ievainojums laikam bija vēderā, un gūsteknis nebija evakuējams, tāpēc mūsu ārsts bija atstājis viņu šeit, zinādams, ka pretinieks te drīz būs klāt. Uz galdiņa pie ievainotā gultas katram gadījumam atstāta liela diagnozes lapa latīņu un krievu valodā. Turpat nolikta vēl otra lieliem burtiem uzrakstīta lapa krievu un latviešu valodā, ka ievainotajam nedrīkst dot dzert. Tas bija domāts maniem sedzējiem un krievu izlūkiem. Var būt, ka savējie viņu izglāba. Viņiem tādas iespējas bija lielākas kā mums.”
