Jaunākie vēstures pētījumi 8
Visprecīzāk poļu karagūstekņu likteni Podgajes cīņu laikā nesen ir centušies noskaidrot amerikāņu pētnieki Eduards Anderss un Jirgens Frics. Viņi secina, ka 1945. gada 31. janvāra dienā, kad notika 37 cilvēku lielas karavīru grupas sagūstīšana, latviešu leģionāri vēl aizvadīja smagas kaujas un tikai pēc vairākām stundām pašā vakarā sasniedza Podgaji. Latvieši saņēma gūstā pavisam citas poļu karavīru grupas, kuras pēc standartprocedūras nodeva vāciešiem. 32 poļu gūstekņus 31. janvāra vakarā nošāva holandiešu 48. SS pulks vai kāda no vācu ieroču SS kaujas vienībām. Poļu karagūstekņi, visticamāk, arī nesadega dzīvi, bet to līķi atradās šķūnī, kas aizdegās padomju un poļu postošā artilērijas apšaudē divas dienas vēlāk, kad nodega 90% ciemata.
Pēc notikušā tika veikta nogalināto vizuāla apskate, bet ne pilna autopsija. Deguma čūlas uz ķermeņiem, ko poļu medicīnas komisija oficiāli uzskatīja par apliecinājumu dzīvu cilvēku sadedzināšanai, mūsdienas vairs netiek uzskatītas par drošu pierādījumu, jo tās varēja rasties arī citādi. Iespējams, ka ziņa par karagūstekņu sadedzināšanu, viņiem vēl dzīviem esot, labi kalpoja arī propagandai, lai celtu citu poļu karavīru kaujas spējas, kas tobrīd varēja būt pat svarīgāk nekā notikušā dziļāka izmeklēšana. Turklāt nošauto poļu karagūstekņu kopskaits sasniedza 160 – 210 karavīru, kuri visi šodien ir pelnījuši cilvēcisku piemiņu.
Neņemot vērā šā pētījuma laikā atklātos faktus un argumentus, to rezultātus jau ir paspējuši apstrīdēt 2012. gadā Latvijas un Šengenas zonas valstu nevēlamo personu sarakstā iekļautie Kremļa propagandisti Aleksandrs Djukovs un Vladimirs Simindejs. Tā vietā, lai sniegtu kādus nopietnus pretargumentus, viņi ņirgājas par E. Andersa un J. Frica vēsturnieku kvalifikāciju un pārmet Liepājā dzimušajam, bet šodien Kalifornijā mītošajam pasaulē atzītajam zinātniekam Andersam (1941. gada decembrī tikai brīnumainā kārtā izglābās no ebreju nošaušanas akcijas Šķēdes kāpās, 2012. gadā par nopelniem Latvijas valsts labā apbalvots ar Atzinības krustu), ka viņš nacistu okupācijas laikā spējis mainīt tautību, adaptēties antisemītu vidē un kļuvis par kolaborantu, periodiski piedaloties padomju karagūstekņu apsargāšanā. Tas viss ir izsecināts no E. Andersa publicētajām atmiņām par to, ka viņš kara gados strādājis kādā kantorī Liepājā, kura pagalmā nodarbināti arī krievu karagūstekņi un Andersa priekšnieks vienu reizi uz īsu brīdi viņam iedevis šauteni un licis uzmanīt pagalmā strādājošos. Saskaņā ar A. Djukova un V. Simindeja “dzelžaino loģiku” E. Anderss šādā veidā ir kļuvis par kolaborantu, tāpēc visi viņa pētījumi ir noraidāmi.
Līdzīgu dezinformāciju, kārtējo reizi maldinot savus lasītājus, jau 2008. gadā sniedza arī Latvijā krievu valodā iznākošais laikraksts “Vesti Segodnja”. Balstoties uz Eiropas antifašistu organizāciju salidojumā Aizkrauklē satiktā kāda poļu organizācijas “Vitjaz” dalībnieka atsūtītajiem materiāliem, šī avīze tiražēja kārtējo “briesmu stāstu” par latviešu leģionāru “zvērībām”, šoreiz Podgajē. Lai gan tur notikušā būtību minētā raksta autorei Jūlijai Aleksandrovai nebūtu bijis grūti izzināt, kaut vai veicot aptauju Latvijas Otrā pasaules kara vēstures pētnieku vidū, ne patiesības noskaidrošana, ne profesionālas žurnālistikas pamatprincipu ievērošana (t.sk. dažādu informācijas avotu apzināšana un kritiska analīze) acīmredzot nemaz nebija šīs publikācijas mērķis.
