Majora Ķīlīša dienasgrāmata 8
Par to, kas tad īsti notika 1945. gada 31. janvārī Podgajē, ļauj spriest 15. latviešu divīzijas 34. pulka 1. bataljona komandiera majora Jūlija Ķīlīša dienasgrāmatas divas daļas, kas mūsdienās glabājas Latvijas Kara muzeja krājumā. Pirmā no tām, iespējams, ir rakstīta dažas dienas pēc notikušā, bet otra 1945./1946. gada ziemā latviešu karagūstekņu nometnē Cēdelgemā Beļģijā. Kaut arī šī svarīgā liecība ir citēta vairākās latviešu un arī ārzemju autoru publikācijās un, tulkota angļu valodā, tagad pieejama arī Polijas Centrālajā militārajā arhīvā Varšavā, plašākai publikai līdz šim tā ir palikusi maz zināma.
Jūlijs Ķīlītis raksta, ka viņa komandētā vienība ceļā uz Flederbornu izcīnījusi kauju ar diviem poļu bataljoniem, saņemot arī gūstekņus, kurus viņš izlamājis, “ka viņi, būdami poļi, nekaunas karot ar latviešiem”, kas agrāk viens otru uzskatījuši par draugiem. Vēlāk latviešu leģionāri sekmīgi uzbrukuši poļu karaspēkam no aizmugures, to pārsteidzot un pilnībā sakaujot un saņemot vēl gūstekņus, kuri saskaņā ar reglamentu nodoti vāciešiem. “Pati Flederborna atstāja diezgan atbaidošu iespaidu. Vairākas mājas dega, pildot nelielo miestu ar dūmiem. Arī bija migla, un tā bija nokrāsojusies rozīgā pienainā krāsā. Uz ielām daudz cilvēku un lopu līķu, tam klāt vēl vāciešu apšautie poļu gūstekņi. Ar tiem vācu vienības apgājās diezgan nežēlīgi. Man tas riebjās, jo tie tāpat ir cilvēki, kuri karo par savu taisnību, to viņiem pārmest tak nevar,” šādi poļu karagūstekņu traģisko likteni savā dienasgrāmatā apraksta J. Ķīlītis, paužot savu nepatiku pret vācu vadības rīcību.
Arī 1956. gadā Anglijā izdotajā atmiņu grāmatā “Es karā aiziedams…” viņš atceras, ka nākamajā dienā jautājis vācu virsniekiem par karagūstekņu likteni, uz ko vācieši vien “zīmīgi saskatījās, kaut kā neveikli nokrekšķinājās un tad viens no viņiem pateica, lai es vairs par tiem nerūpējoties, tiem nekas vairs neesot vajadzīgs. Šāda atbilde mani pārsteidza un gaužām nepatika, kas acīmredzot atspoguļojās manā sejā. Pirms ko paspēju pateikt, viens otrs no viņiem vēl piemetināja, ka vairs pašiem neesot ko ēst un kur mitināties, cilvēku apsardzībai arī maz, un citas izejas neesot bijis. Aizgāju projām, neteicis ne vārda. Tajā dienā nevarēju vairs pie viņiem aiziet. Kaut kas svešs un nekrietns bija nostājies mūsu starpā. [..] Starp cīņu vīram pret vīru un vienkārši nokaušanu – starpība ir liela. Visumā tā ir cilvēka sirdsapziņas lieta, un, lūk, to es negribēju zaudēt.”
