Poļu karagūstekņu traģēdija Podgajē 1945. gadā. Mīti un patiesība 8
1945. gada janvārī – februārī latviešu leģiona 15. divīzija aizvadīja smagas cīņas Jastrovas-Landekas apkārtnē Vācijas (mūsdienu Polijas) teritorijā. 31. janvāra naktī frontes iecirknī pie Podgajes (tobrīd – Flederbornas) gūstā nonāca un vēlāk vardarbīgi tika nogalināti vairāki desmiti Polijas Tautas armijas karavīru, kuri cīņā starp diviem agresoriem – Padomju Savienību un nacionālsociālistisko Vāciju – atradās komunistisko spēku pusē. Ilgus pēckara gadus un vēl šodien dažādās publikācijās un diskusijās interneta forumos šo poļu karagūstekņu slepkavībā tiek vainoti latviešu leģionāri, tomēr jaunākie vēstures pētījumi liek noraidīt šādu iespējamību.
Latviešu leģionāri Pomerānijā
Pēc atkāpšanās cīņām Krievijā un Latvijā 1944. gada beigās – 1945. gada sākumā tagadējā Polijas Pomorzes reģionā (Pomerānijā) nonāca leģiona 15. ieroču-SS divīzija, kas pa jūras ceļu bija sasniegusi Gdaņsku (tobrīd – Danciga) un Gotenhāfenu (tobrīd – Gdiņa). Pēc papildinājuma saņemšanas un apmācībām Rietumprūsijā 15. divīzijas 32., 33., 34. grenadieru pulks, 15. artilērijas pulks, 15. fizilieru (izlūku) bataljons un citas mazākas vienības bija gatavas iesaistīšanai kara darbībā netālu no Vācijas-Polijas pirmskara robežas. 13. – 14. janvārī Sarkanā armija sāka plašu uzbrukumu, turklāt 15. divīzijas vadībai bija tikai aptuvena informācija par frontes līnijas stāvokli un pretinieka nolūkiem. Nepietiekamā transporta un degvielas trūkuma dēļ divīzijas virzīšanās uz priekšu aizkavējās un paredzētās pozīcijas jau ieņēma Sarkanās armijas vienības. Lai izvairītos no aplenkuma, 15. divīzija sāka atkāpties rietumu virzienā, tomēr 31. janvārī Jastrovas- Flederbornas rajonā to ielenca padomju 2. gvardes kavalērijas korpusa un poļu 1. armijas daļas.
“Visu laiku divīzija mocījās ar munīcijas trūkumu. 1. februāra rītā pilsētā sākās nikna kauja. Trosi (vezumnieku kolonna) stāvēja uz ielas braukšanas kārtībā. Te nostāvējām visu dienu un nakti. 2. februāra vakarā, jau krēslā, visu trosu kolonna sakustējās. Virzījāmies trīs rindās. Sādža dega gaišās liesmās, viss ceļš ienaidniekam bija pārskatāms. [..] Mainījām virzienu un braucām uz Landeku. Atkal apstāšanās, jo krievi pārķēruši ceļu pie Valachzē. Mūsu uzbrukumi bija slikti organizēti, viss notika uz savu roku. Ik uz soļa bija redzams divīzijas komandiera un Ia (divīzijas štāba priekšnieks) rīcības trūkums. Trosu kolonnā bija ap 600 ievainotu karavīru. Visi ievainotie bija nosaluši zili, vairākos ratos mirušie gulēja blakus ievainotiem,” tik dramatiski par šīm kaujām varam lasīt 34. pulka veterinārārsta leitnanta Augusta Ķikāna atmiņās.
Īpaši smagas cīņas izvērsās par Podgajes ciemu, jo kontrole pār to deva iespēju atvilkt 15. divīzijas galvenos spēkus no Jastrovas, kur tie bija nonākuši daļējā pretinieka ielenkumā. Kaujās krietni cietušie 33. un 34. pulka bataljoni devās uz Podgaji, lai nomainītu tur novietoto holandiešu 48. SS grenadieru pulku General Syffart un citas vācu vienības. Latvieši sasniedza ciematu 31. janvāra vēlā vakarā, kad kopīgi ar vācu vienībām izcīnīja kauju poļu daļu aizmugurē. Turpmākajās dienās sedzot vācu spēku atiešanu no Podgajes, latviešu leģionāri bija pakļauti 11 stundu ilgai nepārtrauktai pretinieka artilērijas apšaudei, kurā zaudēja simtiem kritušo un ievainoto. Cīņas turpinājās līdz 3. februārim, kad poļiem ar pienākušās artilērijas un padomju tanku atbalstu izdevās ciemu ieņemt.
