Olafs Zvejnieks: “Polija uzbrukusi visai Eiropas Savienībai, paziņojis Francijas Ārlietu ministrijas pārstāvis” 91
Olafs Zvejnieks, “Latvijas Avīze”, AS “Latvijas Mediji”
Kamēr Latvijā cilvēki “cepas” par jaunajiem Covid-19 ierobežojumiem, tepat netālu no mūsu robežām notiek notikumi, kas var izšķirt tālāko Eiropas Savienības pastāvēšanu.
“Polija uzbrukusi visai Eiropas Savienībai,” tā paziņojis Francijas Ārlietu ministrijas pārstāvis Klemāns Bons. Nē, nav jau tā, ka poļu tanki jau ripotu pa Elizejas laukiem, bet poļu karavīri raktu ierakumus pie Berlīnes. Vienkārši Polijas konstitucionālā tiesa ir pieņēmusi spriedumu, kuram varētu būt grandiozas sekas turpmākajā Eiropas Savienības pastāvēšanā, savukārt Polija riskē nesaņemt tikpat grandiozas naudas summas.
Kas tad tāds noticis? Polijas premjers Mateušs Moravieckis šī gada martā iesniedza konstitucionālajā tiesā lūgumu izvērtēt, kuri likumi ir svarīgāki – Polijas konstitūcija vai Eiropas Savienības pamata juridiskie dokumenti. Lieta bija saistīta ar jautājumu, vai Polijas tiesnešu iecelšanas kārtība neapdraud tiesu varas neatkarību. Nu, un Polijas Konstitucionālā tiesa secinājusi, ka Polijas konstitūcijai šīs valsts teritorijā ir lielāks juridiskais spēks nekā starptautiskajiem līgumiem, pie kuriem pieder arī ES Lisabonas līgums un citi šīs valstu savienības juridiskie dokumenti.
Pavisam konkrēti Polijas tiesa atzina, ka vairāki ES Lisabonas līguma punkti ir pretrunā ar Polijas konstitūciju.
“Eiropas Savienība ieiet jaunā attīstības posmā, kurā ES iestādes darbojas ārpus tām pilnvarām, kuras deleģējusi Polijas republika,” teikts spriedumā, liekot saprast, ka Polija iestājās Eiropas Savienībā ar pilnīgi citiem noteikumiem, nekā ir spēkā šobrīd.
Kas šajā lēmumā tik skandalozs, varētu jautāt? Formāli poļiem ir taisnība – ES tiešām ir mainījies. Kad 2004. gadā Polija iestājās Eiropas Savienībā, noteikumi bija vieni, un Polija nodeva ES zināmas pilnvaras. Taču 2007. gadā tika parakstīts un 2009. gadā stājās spēkā ES Lisabonas līgums, kas paredzēja lielāku Eiropas Savienības centralizāciju, to parakstīja arī Polija. Tostarp šīs līgums paredz arī to, ka ES juridiskajiem dokumentiem ir lielāks spēks nekā dalībvalstu konstitūcijām.
Tagad, 12 gadus vēlāk, Polijas Konstitucionālā tiesa paziņo, ka, ja šis noteikums ir spēkā, Poliju vairs nevar uzskatīt par suverēnu demokrātisku valsti, šādi faktiski pasakot arī to, ka Polijas likumiem šīs valsts teritorijā ir lielāka vara par ES tiesiskajiem dokumentiem, direktīvām u.c. Papildu pikantuma noti šim konfliktam piešķir arī tas, ka tieši uz Eiropas kopīgo līgumu pamata poļi jau kopš iestāšanās brīža ir saņēmuši simtiem miljardu eiro struktūrfondu finansējuma veidā, kurus šobrīd atdot nebūt netaisās, tāpat tieši šie dokumenti nosaka ES kopīgā tirgus un Šengenas zonas pastāvēšanu, no kurām iegūst gan Polijas uzņēmumi, gan Polijas pilsoņi.
Un Eiropas Komisija jau paziņojusi, ka šī lēmuma rezultātā varētu tikt apturēts ES finansējums – sākumā 57 miljardi eiro Atveseļošanās un noturības fonda ietvaros, bet vēlāk arī struktūrfondu finansējums.
Kas notiks tālāk? Polija teorētiski vēl var izvairīties no konflikta, jo Konstitucionālās tiesas spriedums vēl nav publicēts, tātad nav stājies spēkā.
Tomēr jāšaubās, ka tas netiks publicēts, jo absolūtais vairākums Polijas pilsoņu, spriežot pēc aptaujām, atbalsta Konstitucionālās tiesas un valdības pozīciju. Turklāt arī Eiropas Savienībā netrūkst ne politiķu, nedz arī pilsoņu, kas ir neapmierināti ar “demokrātijas deficītu” valstu savienībā – valstis gan ievēl savus deputātus Eiropas Parlamentā un tām ir sava likumdošana un konstitūcijas, taču reālā vara pieder neievēlētajai Eiropas Komisijai, kas var diktēt savus lēmumus dalībvalstu valdībām. Vissliktākā notikumu attīstības scenārija gadījumā šie lēmumi var novest pie poleksita, veidojot vārdu pēc analoģijas ar breksitu.
Cerams, ka tik tālu tomēr nonāks, jo arī pašai ES Polijas izstāšanās būtu neizdevīga – pēc Lielbritānijas aiziešanas
Eiropas Savienības tēls ir nedaudz apsūbējis, jo tā vairs nav valstu savienība, kurā visi vēlas iestāties.
No otras puses – ES nevar nereaģēt, ja kāda dalībvalsts apšauba tās pamata dokumentu juridisko spēku. Kā jau minēts, šobrīd visticamākā reakcija ir ES finansējuma apturēšana Polijai un smagas sarunas par turpmākās sadarbības noteikumiem.
No tā, kā atrisināsies šis konflikts, daudz kas atkarīgs ES nākotnē. Ja poļus piespiedīs atkāpties, tad Eiropas Savienība, visticamākais, progresēs lielākas centralizācijas un federālisma virzienā. Savukārt, ja Polija gūs virsroku, tad centralizācijas tendencēm, visticamākais, tiks pārvilkta trekna svītra un ES arvien vairāk pārvērtīsies par irdenu valstu savienību, kurā katra valsts varēs pievienoties tikai tiem līgumiem un pildīt tikai tās direktīvas, kuras pati uzskatīs par vajadzīgām.
