Skeptiskais skatījums 1
Skeptiskās pozīcijas pamatā ir pārliecība, ka būtībā ikviens gadījums saistībā ar parādībām ir reāls un tam ir kaut kāds saprātīgs skaidrojums. Problēmas galvenokārt rada tas, ka parasti cilvēku rīcībā nav informācijas par visām notikušā detaļām, tāpēc ir ļoti grūti pierādīt vienas vai otras parādības dabisko izcelsmi.
Visbiežāk nākas paļauties uz atsevišķām nejaušu cilvēku liecībām, kas sevī galvenokārt iekļauj tikai daļēju vai pat faktiski paviršu detaļu aprakstu, turklāt ļoti bieži to stāsta jau māņticīgi, reliģiski apmāti ļaudis vai pat banāli sensāciju un lētas popularitātes kārotāji, kuriem nav nekādas sajēgas pat par visparastākajiem fizikas likumiem.
Tieši tāpēc allaž pastāvēs mistiski nostāsti, kas nemitīgi piesaistīs uzmanību. Un vēl jo vairāk tādi, pēc kuru motīviem uzņemta kāda moderna kinofilma. Nav nekā pārsteidzoša, ka, iespaidojušies no ekrānā redzētā, cilvēki gūst pārliecību par to, ka attiecīgais stāsts ir tikai mazliet izpušķots, taču pašos pamatos reāls un patiess. Lai gan zīmīgi arī tas, ka liela daļa šādu cilvēku savukārt pilnībā kategoriski mēdz noliegt citas parādības, kuras patiešām ir reālas un ar nepārsūdzamiem faktiem apstiprinātas. Bet tas, iespējams, jau būs kādas citas sarunas temats.
Atgadījumi ar veikliem triki
Pētnieki aprakstījuši arī gūzmu poltergeista gadījumu, kas pēc rūpīgākas izpētes izrādījušies pusaudžu vai arī pieaugušo triki nolūkā pievērst sev pastiprinātu uzmanību. Piemēram, kādas ASV Ziemeļdakotas skolas pusaudžu grupa ar šādiem izgājieniem kādu laiku terorizēja gan klasesbiedrus, gan skolotāju. Vēlāk viņi paskaidroja, ka galvenais stimuls to visu turpināt bijusi atklāsme, ka gan skolotājs, gan vecāki izrādījušies tik lētticīgi, ka neesot bijis grūti likt viņiem noticēt pārdabiskajam. Viņiem sagādājusi baudu saceltā ažiotāža…
Sifordas poltergeists
Šajā gadījumā Ņujorkā notika lietas, kas pamatīgi samulsināja visus pētniekus. Milbērns Kristofers uzsvēris, ka atbilstoši tam cilvēku reakcijas tipam uz neparasti dīvainām parādībām, kāds novērots šajā gadījumā, nav analogu. Tostarp tieši šis gadījums pavēra jaunus pētniecības apcirkņus, izvirzot jautājumu: un kā tad “vajag” reaģēt uz izteikti neparastām un mistiskām parādībām?
Sifordas notikumi, kuros galvenokārt pa gaisu lidinājās ar dažādiem šķidrumiem pildīti trauki un pudeles, patiešām noderēja parapsiholoģisko problēmu teorijas attīstībai. Tie noformējās kā savdabīga mēraukla sabiedrības interesei par tāda veida notikumiem. Par pašu atgadījumu pētnieki kārtējo reizi nespēja izdarīt nekādus secinājumus, toties pavisam noteikti secināja, ka cilvēkus ārkārtīgi interesē tādas padarīšanas, aizrauj šāda tipa notikumi un stāsti par tiem.
Līdztekus visam citam cilvēkus interesē arī šādu parādību zinātniskas izpētes pieeja un līdz ar to kopumā visu un jebkādu neizskaidrojamu fenomenu pētīšana. Proti, atbilstoši atoma lādiņa divu daļu principam pats poltergeista gadījums no vienas puses un pētnieki savās paranormālo parādību pētniecības laboratorijās no otras – tas viss apliecina, ka potenciālā enerģija mēdz pārsniegt jebkādus iedomājamos līmeņus un pārvēršas publikas absolūtā ieinteresētībā par visu neizskaidrojamo un mistisko.
Kristofers vērš uzmanību uz to, ka tad, kad Sifordas gadījumā pudeles pirmo reizi pacēlās gaisā un uzsāka savu neparasto uzvedību, mājās atradās tikai misis Hermana un divi viņas 12 un 13 gadus vecie bērni. Izdzirdējuši dīvainās skaņas no istabas, viņi atklāja, ka no pudelēm, kurās bija it kā “svētais” ūdens, šķidrums šļakstās laukā pats no sevis. Citā istabā risinājās tieši tas pats, tikai ar citām pudelēm. Savukārt virtuvē vēlāk atrada uz grīdas izlietu šķidrās stērķeles burku un izlietnē sadaudzītu balinātāja trauku.
Dažas dienas vēlāk misis Hermana sarunājās ar 12 gadus veco dēlu laikā, kad viņš tīrīja zobus, un pēkšņi pamanīja, ka uz plauktiņa sakustas divi trauki un nokrīt uz grīdas. Vēl pēc nedēļas abi bērni kopā ar dažiem viesiem skatījās televīziju, kad pēkšņi stūrī esošā porcelāna statuete pacēlās gaisā, nolidoja nepilnu metru un tad nokrita uz grīdas. Viens no pieaugušajiem viesiem vēlāk apzvērēja, ka bērni tajā brīdī atradušies tālu no statuetes un nav varējuši to nomest zemē.
Kāds no īpašās komisijas locekļiem, atomenerģētikas zinātnieks, kurš piedalījies superjaudīga sinhrotrona būvniecībā, piedāvāja Sifordas fenomenu izpētīt no zinātniskā viedokļa. Viņš izvirzīja pieņēmumu, ka reaktīvo lidmašīnu radītie ultraskaņas viļņi arī var noteiktā mērā ietekmēt gruntsūdeņus, šo viļņu enerģija ierosina pazemes straumes, un viena tāda plūsma varētu atrasties tieši zem Hermanu mājas.
Arī Kristofers, kurš tostarp bija arī maga sertifikāta īpašnieks, izlēma palīdzēt Hermanu ģimenei, kas pat bija lūgusi palīdzību, uzstājoties tālrādes programmā. Viņš sazinājās ar izmeklētāju, kurš nodarbojās ar šo lietu, un piedāvājās palīdzēt restaurēt notikumu gaitu, turklāt izmantojot tikai dabiskus paņēmienus. Taču misters Hermans atteicās ielaist savā mājā Kristoferu, motivējot to tā, ka ģimene lūgusi palīdzību oficiālajām personām un zinātniekiem, bet ne jau “šarlatāniem, mistiķiem, medijiem un triku meistariem”. Kristofers paziņoja, ka tas jau sākot izskatīties visnotaļ apšaubāmi, jo nevēlēšanās ielaist savā mājā pirmo trīs kategoriju pārstāvjus vēl esot saprotama, taču nekādi nav saprotami tādi aizspriedumi pret triku meistariem.
Tostarp plašsaziņas līdzekļi gan nekautrējās izmantot Kristofera piedāvājumu un labprāt uzklausīja viņu. Kristofers sešas reizes uzstājās ar paraugdemonstrējumiem. Kāds no klātesošajiem vairākas reizes noskatījās, kā Kristofers liek ķīniešu statuetei nokrist no grāmatplaukta, taču vienlaikus neļaujot tai nokrist uz grīdas un saplīst, bet gan it kā palikt karājamies gaisā dažus sprīžus no tās. Bija nepārprotami skaidrs, ka tas ir triks, taču nevarēja atšifrēt – kā tieši to izdodas paveikt…
Kādu citu līdzīgu gadījumu, kurā bija iesaistīta amerikāniete Tīna Reša, ļoti rūpīgi izpētīja Viljams Rolls un apstiprināja tā realitāti. Kārtējie neizskaidrojamie notikumi risinājās Ohaijo pavalsts Kolumbusā 1984. gadā, kad Tīnai bija 14 gadu. Vietējos laikrakstos rakstīja par to, ka viņas mājā mēdzot pacelties gaisā un lidot tālruņa aparāts, krīt zemē lampas, dzirdamas skaļas, nepazīstamas balsis. Taču vietējais paranormālo parādību pētnieks Džeimss Rendijs drīz noskaidroja, ka ilgāku laiku Tīna vienkārši terorizējusi savus audžuvecākus, lai pievērstu sev plašsaziņas līdzekļu uzmanību un tādējādi sekmētu viņas īsto vecāku atrašanu. Viņš pat slepus nofilmēja, kā meitene ar diedziņiem it kā nemanāmi rausta priekšmetus. Tostarp zīmīgi, ka desmit gadus vēlāk Tīnu Rešu notiesāja ar mūža ieslodzījumu par savas trīs gadus vecās meitiņas slepkavību…
