Gariem līdzi 0
Pret apkārtējo pasauli ļaudis reiz izturējās ar lielu bijību, jo uzskatīja, ka daba ir dievu mājoklis. Mūsu senči pazina daudzus garus un bija iemācījušies ne tikai ar tiem sadzīvot, bet arī izlūgties to spēku un palīdzību. Viņi zināja, ka pazeme ir rūķu valstība. (Nosaukums, visticamāk, radies no grieķu vārda “genomus”, kas nozīmē “zemes iemītnieks”.) Šiem mazajiem zemes gariem piemīt neparasta vara pār klintīm un augiem un pat pār minerālelementiem dzīvnieku un cilvēku pasaulēs. Dažus no viņiem sauca par meža un koku gariem. Pie šīs grupas pieder arī satīri un pāni, driādas, gamadriādas, elfi un maziņie meža vecīši.
Katrā kultūrā, tautu mitoloģijā, teikās un pasakās īpaša nozīme piešķirta stihiju gariem. Ar stihijām parasti domāts uguns, ūdens, gaiss un zeme, taču tāds stihiju sadalījums raksturīgs Eiropai, ne visai pasaulei. Piemēram, Āzijā uzskata, ka stihijas ir piecas, bet citās senajās kultūrās pat vēl vairāk. Stihiju un stihiju garu īpatnība ir tāda, ka to veidoli un raksturi ir dziļi arhetipiski – tie nostiprināti cilvēka zemapziņā. Piemēram, uguni cilvēks arvien saistījis ar enerģiju, briesmām, arī mājas pavardu un līdz ar to – drošību un siltumu. Zeme savukārt asociējas ar spēku, pasivitāti, mātišķumu; ūdens – ar veldzi, noslēpumainību, dzīvību; gaiss – ar vieglumu, svaigumu, radošumu un tamlīdzīgi. Taču, lai arī cilvēki novērojuši stihiju izpausmes un mēģinājuši tās ietvert formās un tēlos, viņi nekad nav varējuši notvert tās tīrā veidā, veselumā. Piemēram, nav iespējams pateikt, kas ir uguns un kas nav. Ugunskurs – tas ir uguns, tāpat sveces liesma ir uguns, bet vai par uguni var nosaukt arī elektrisko strāvu un ultravioleto starojumu? Turklāt ļaudis novēroja, ka vienā un tajā pašā stihijā gari var būt visnotaļ atšķirīgi: ugunī noteikti klātesošs ir ugunskura gars, mājas pavarda gars, sveces gars, bet tāpat arī ugunsgrēka gars, zibens gars. Tādēļ stihiju garu spēks var būt gan radošs, dzīvību dodošs, gan arī destruktīvs, postošs un iznīcību nesošs.
Stihiju garus cilvēki spējuši sajust un atpazīt pēc to vairāk vai mazāk noteiktā veidola. Piemēram, ūdens gari vienmēr izpaudīsies kādā šķidrā formā, savukārt zemes gari cietā veidolā – akmenī vai augsnē. Tradicionāli uguns garus sauc par salamandrām, ūdens garus – par undīnēm, gaisa gari ir silfi, bet zemes gari – rūķi. Neviena no šīm būtībām dabiskā veidā nespēj iedarboties uz materiālo pasauli, kā to spēj dēmoni. Piemēram, salamandras izsaukšana nepiespiedīs iedegties svecei, bet silfa izsaukšana neizraisīs vētru.
Kopš senseniem laikiem cilvēki pazinuši arī tādu stihisko parādību kā mājas garu. Ar īpašu bijību pret mājas gariem izturējās zemnieku saimniecībās, jo tieši šā gara pārvaldībā atradās ne tikai dzīvojamā māja, bet arī saimniecības ēkas, kūtis, staļļi un mājdzīvnieki. Mūsdienu pilsētu dzīvokļos mājas gars dzīvojot nelabprāt, jo pēc savas būtības ir dabas gars. Taču dažreiz tas tomēr izlemj palikt mūsdienu apartamentos, ja ģimene viņam iepatikusies. Lai izpelnītos mājas gara labvēlību, ģimenei jābūt saticīgai, draudzīgai, jāmīl daba un jāgodā ģimenes tradīcijas, jārūpējas par mājīguma gaisotni mājās. Īpaši gariņam patīk, ja dzīvoklī mitinās arī mājdzīvnieki, ar kuriem viņš ātri atrod kopīgu valodu.
Laika gaitā mājas garu ārējais izskats esot mainījies. Tie, kam gadījies ieraudzīt šos neredzamos mājas iemītniekus, apgalvo, ka tie esot mazas cilvēkveida būtnes ar pūkainu kažociņu. Taču, tā kā mājas gariņam nav noteikta veidola, tas parasti parādās tieši tāds, kādu to iztēlojas mājas iemītnieki. Visbiežāk “čeburašku” ierauga bērni un cilvēki ar izteiktu jūtīgumu. Bieži mājas gariņš parādās tam ģimenes loceklim, kuru tas visvairāk iemīļojis. Lai nodibinātu kontaktus ar mājas garu, vispirms tam jāpiešķir vārds un jāizturas pret to kā pret pilntiesīgu ģimenes locekli, jo tieši tas lielā mērā rūpējas par mājas un ģimenes labklājību. Tam var lūgt palīdzību ar mājsaimniecību saistītu jautājumu risināšanā vai pazuduša priekšmeta atrašanā, tam var palūgt, lai padzen no mājām prusakus un peles, lai gādā par ģimenes locekļu un mājdzīvnieku veselību.
