Poltergeists aizkrāsnē, driāda koka galotnē. Kas ir mūsu neredzamie kaimiņi un kā pret tiem izturēties? 0
Neredzamie kaimiņi
Autore – Anda Kaļinka, žurnāls “Planētas Noslēpumi”
Cilvēki sadzīvojuši ar dažādiem gariem kopš neatminamiem laikiem. Jau māla plāksnītes no Babilonas bibliotēkām vēstī, ka neredzamās būtnes spēj iekļūt no vienas mājas citā, tāpēc noturēt tās aiz slēgtām durvīm ir bezjēdzīgi. Ķīļu rakstu rekomendācijas pauž, ka izglābties no tām var vien ar maģijas, buramvārdu, lūgšanu un labo garu piesaukšanas palīdzību.
Par pirmo zinātnisko mēģinājumu pietuvoties garu pasaulei var uzskatīt protestantu mācītāja Frānsisa Pero monogrāfiju par “maskoniešu velna” izdarībām. Monogrāfija tapusi pēc angļu zinātnieka Roberta Boila ieteikuma. Viņu ieinteresējuši neizskaidrojamie trokšņi un patvaļīga priekšmetu pārvietošanās mācītāja mājā, kas norisa kopš 1612. gada septembra. 1681. gadā gari iedvesmoja arī angļu filozofu Dž. Glenvilu uzrakstīt grāmatu, kas, pēc autora domām, ir izsmeļošs pierādījums spoku esamībai un burvestību pastāvēšanai.
Kristiešu reliģija uzskata, ka poltergeisti un līdzīgas pārdabiskas parādības ir velna izpausme: dēmoni cenšas iekļūt mūsu pasaulē, izmantojot visus iespējamos veidus, un viņu uzdevums esot, ja ne nogalināt grēcīgās dvēseles, tad vismaz iebiedēt līdz letālam iznākumam. Ezoteriķi savukārt ir pārliecināti, ka cilvēkiem var parādīties miruša cilvēka enerģētiskais ķermenis, kas kaut kāda iemesla dēļ palicis cieši piesaistīts fiziskajai pasaulei un dažādos veidos cenšas sev pievērst dzīvo uzmanību. Visas ļaunās paralēlo pasauļu būtnes esot neapmierinātas, nepiesātināmas. Dažas no tām nekad nav piedzimušas kā cilvēki. Citas reiz bijušas cilvēki, un, kad tādas bija, pastāvīgi dzīvoja nemierā, strīdējās un kāvās, nogalināja cilvēkus. Un tas viss tādēļ, ka dzīvē nerada apmierinājumu.
Daudzās reliģiskajās kultūrās uzskata, ka mirušā gars var nomierināties (aiziet citā pasaulē vai reinkarnēties) vien tad, ja tas ne par ko nav noraizējies un ja mirušā ķermenis apbedīts, ievērojot visus noteikumus. Ja tas tā nav, tad gars var palikt uz zemes starp dzīvajiem (būdams neredzams un nesajūtams, bet, iespējams, saglabādams spēju uztvert apkārt notiekošo vai pat to ietekmēt) līdz tam brīdim, kamēr nepazudīs viņu satraucošās parādības un cilvēki vai kamēr mirušā ķermeni apbedīs, kā pienākas. Saskaņā ar pareizticīgo priekšstatiem mirušā dvēsele 40 dienas vēl uzturas dzīvo vidū, iekams uz visiem laikiem aiziet citā pasaulē. Pēc sintoisma priekšstatiem netaisnīgas nāves rezultātā mirušā gars mitināsies starp cilvēkiem tik ilgi, kamēr būs dzīvs viņa pāridarītājs. Sintoisti tic, ka mirušo vecāku gari sargā mājvietu.
Mitoloģijā par garu dēvē pārdabisku būtni, kura apveltīta ar gribu, spēju uztvert priekšmetus un kurai piemīt dažādas pārdabiskas spējas. Cilvēkiem gari gandrīz vienmēr paliek neuztverami. Gars var sevi vai nu nekā neizpaust, vai kļūt redzams, stājoties kontaktā ar cilvēku (ar vārdiem vai telepātiski), izraisīt cilvēkam vīzijas, slimības, kļūt par to vai citu dabas parādību rašanās iemeslu. Piedzimšana un miršana fiziskajā izpratnē garam nav iespējama. Gars var iemiesoties nedzīvā priekšmetā, augā vai dzīvniekā, kļūstot par anomālu parādību izraisītāju. Dažās kultūrās valda uzskats, ka gari var iemiesoties cilvēkā un pakļaut sev viņa gribu. Runā arī par tādiem gariem, kas pārstāv cilvēka (parasti miruša) apziņu. Tie eksistē atdalīti no cilvēka ķermeņa. Ir daudz reliģisku ticējumu un māņticīgu uzskatu, kas saistīti ar mirušu cilvēku gariem. Gandrīz visi apraksta cilvēka pēcnāves eksistenci kā dzīvi gara veidolā.
Novērots, ka visbiežāk poltergeisti sastopami mājās, kur mitinās bērni, kuri atstāti novārtā, cieš no mīlestības trūkuma, vientulības un neizpratnes. Bērni ir ļoti spēcīgi astrālās enerģijas starpnieki, un astrālais gars caur bērnu sāk izpaust tās emocijas, kas viņā apspiestas, tādējādi piesaistot sev dzīvībai nepieciešamo enerģiju visiespējamākajos veidos. Nereti bērni stāsta par saviem iedomātajiem draugiem, ar kuriem viņi spēlējas un runā, nu tādi, visdrīzāk, patiešām eksistējot!
Baltkrievijā daudzas vecmāmiņas joprojām stāsta saviem mazbērniem, ka katram zēnam ir neredzama māsiņa, bet meitenei – brālītis. Par poltergeista rašanās iemeslu var kļūt arī Igoša – aborta rezultātā miruša bērna gars. Parasti tādi gari eksistē uz mātes un tēva enerģētiskā lauka rēķina, atņem viņiem dzīvības spēku, liek šķēršļus mājas labklājībai un laimei un nedod iespēju tēvam sevi realizēt, bloķējot radošo potenciālu, kas ir dzīvības enerģijas pamatā.
