Pols Hakslijs: starp trauksmi un harmoniju 0
Daugavpils Marka Rotko Mākslas centrā līdz 9. oktobrim apskatāmas Pola Hakslija “Sešas desmitgades”.
60 gadu ir daudz vai maz mākslā? Tas ir laika posms, kad par mākslinieku var teikt – pieredzējis, atpazīstams, novērtēts. Tieši šie apzīmējumi nebūs liekulīgi, stāstot par Lielbritānijas gleznotāju Polu Haksliju (1938). Māksliniekam ir bijusi un joprojām ir visai būtiska vieta mākslā gan kā Lielbritānijā un starptautiski atzītam māksliniekam, gan arī kā cienījamam pedagogam.
Hakslijs mākslā sevi piesaka pagājušā gadsimta 60. gadu sākumā, kad viņa rokrakstu novērtē gan Lielbritānijas, gan ārvalstu mākslas kritiķi. Absolvējot akadēmiju 1960. gadā, tolaik jaunais mākslinieks jau bija patstāvīgi izpētījis dažādas 20. gadsimta modernisma kustības un galvenās mākslas vēsmas ASV. Drīz vien jauno mākslas censoni pamana lielākās mākslas galerijas. Īpaši nozīmīgs Hakslija radošajā darbībā ir 1964. gads, kad Vaitčapelas (Lielbritānija) mākslas galerijas direktors viņu uzaicina piedalīties novatoriskā izstādē “Jaunā paaudze”. Tajā izstādītās Pola Hakslija kompozīcijas no sērijas “Plūstošās formas” apskatāmas arī Rotko centra izstādē. Caur saviem darbiem mākslinieks iezīmējis jaunu pavērsienu abstraktajā glezniecībā.
Izstādē saņemtā pirmā godalga Hakslijam deva ceļazīmi uz ASV, kur viņš iepazinās ar abstraktā ekspresionisma pamatlicējiem Bārnetu Ņūmenu, Lī Krasneru, kā arī, protams, Marku Rotko. Turpmākie divi gadi Hārknesa stipendiāta statusā tikai veicināja mākslinieka rokraksta nostiprināšanos. Šī posma darbos vērojama neliela novirzīšanās no sākotnēji raksturīgajām biomorfajām, plūstošajām formām un pievēršanās monumentālajai ģeometrijai. 70. gadu kompozīcijas ir savdabīgi, krāsās koši laukumi, kas Hakslija daiļradē raksturojami kā “taisnstūra krāsas atslēgas”. Tās ir stabilas kompozīcijas, pirmajā mirklī bez iedziļināšanās savelkamas paralēles ar “Bauhaus” mākslu vai Pita Mondriāna daiļradi. Hakslijs, protams, ir citāds, un arī viņa glezniecības evolūcija un darbu vēstījums tomēr ir atšķirīgs, pārsvaru tam dod lielformāta audekls.
Septiņdesmitie ir ražens laika posms Hakslija darbībā, kas vainagojas ar daudzām personālizstādēm Lielbritānijā, ASV, Portugālē, Vācijā un citur. No 1976. gada viņš ir mācībspēks Londonas Karaliskajā mākslas koledžā. Šajā laikā top “Pelēkā studijas sērija”. Šīs gleznu sērijas kompozīcijās mākslinieks pirmoreiz izmanto jaunu kubisma un sirreālisma avotu analīzi, radot eksistenciālus stāstus.
Pols Hakslijs ir plakanu krāsu lauku meistars. Tos viņš papildina ar citiem izteiksmes līdzekļiem, radot plakātiskas, bet simboliskas mākslas vērtības. No 20. gs. 70. gadu beigām māksliniekam ir raksturīga kompozīcijas dalīšana divās vertikālās daļās. Ričards Korks Pola Hakslija daiļradi raksturo šādi: “Divas pretējas daļas, šķiet, iemieso visiem zināmo cilvēka spriedzes stāvokli, un Hakslijs mēģina slēpt to atšķirības. (..) viņš mūs aicina iesaistīties nebeidzamā dialogā starp daudzšķautņaino trauksmi no vienas puses, rāmu aprēķinātu harmoniju – no otras.” Šie uz kontrastiem balstītie pretstati Hakslija daiļradē ir arī līdzsvaru veidojošais princips, kas tiek saglabāts kompozīcijās līdz pat 2001. gadam. Vēlāk mākslinieks atgriežas pie mierīgākiem krāsās ģeometrizētajiem kompozīciju laukumiem, kuros kā akcents parādās aplis un par gleznu būtisku daļu kļūst bezgalības simbolu savirknējumi dažādās izpausmēs.
Pola Hakslija mākslas darbi ir atrodami nozīmīgākajās ārvalstu un Lielbritānijas muzeju kolekcijās un privātkolekcijās. Nozīmīgs notikums, kas atklāj abstraktās glezniecības daudzšķautņainību un klātbūtni Austrumeiropas kultūras telpā, ir arī viņa personālizstāde Daugavpils Marka Rotko Mākslas centrā.
