Pols Goubls: Ir jāpretojas aicinājumiem aizmirst pagātni 7
Autors – Pols Goubls, Latvijas Okupācijas muzeja ilggadējs draugs, analītiķis un politikas speciālists no ASV
Kad Latvijas Okupācijas muzejs vēra durvis pirms 25 gadiem, tikai paši jaunākie Latvijas ļaudis neatcerējās okupāciju. Lielajam iedzīvotāju vairākumam viņu pašu rūgtā pieredze atsauca atmiņā okupācijas nozīmi. Viņi bija pieredzējuši savu tuvāko un draugu ciešanas, deportācijas un pat nāvi. Viņiem nebija jāstāsta, ko nozīmē okupācija. Viņiem bija tikai jāatsauc atmiņā tos piecdesmit gadu ilgo šausmu aspektus, kas viņus nebija skāruši tieši vai kas viņiem bija aizmirsušies.
Tie bija svarīgi uzdevumi, un Latvijas Okupācijas muzejs spēlēja nozīmīgu lomu, lai tos veiktu. Neviena cita institūcija Latvijā nav darījusi tik daudz, lai gādātu, ka latvieši un viņu draugi atceras, kas notika un kāpēc. Un tāpēc neviena cita institūcija nav darījusi tik daudz, lai gādātu, ka okupācijas šausmas nekad neaizmirstos. Tā savukārt ir galvenā gandrīz drošā garantija, ka tās neatkārtosies. Tāpēc priecājos par iespēju muzeja 25. gadskārtā sveikt visus, kas gādājuši par šiem muzeja sasniegumiem.
Tai pašā laikā ir svarīgi atgādināt, ka Latvijas Okupācijas muzeja un Latvijas tautas dzīvē pirmie 25 gadi nav tik svarīgi kā nākamie. Laikam paejot, to cilvēku skaits, kam ir tieša okupācijas pieredze vai zināšanas, mūsdienās ir kļuvis mazāks nekā jebkad agrāk. Tie, kas bija 21 gadu veci, kad okupācija beidzās 1991. gadā, tagad sasnieguši teju 50 gadu vecumu. Tas nozīmē, ka aptuveni tikai vienam no četriem ir tādas tiešas atmiņas par okupāciju, kādas bija gandrīz ikvienam, kad muzejs vēra savas durvis.
Daudzos un dažādos veidos tas ir labi. Tik tiešām zinām, ka pienāks laiks, kad Latvijā nebūs vairs neviena, kam ir tiešas personīgas atmiņas par okupāciju. Un mēs visi ceram, ka Latvija un tās tauta nekad nebūs atkal pakļauta okupācijai. Tāpēc daudzi tagad saka, ka ir laiks okupācijas laika šausmas atstāt pagātnē un koncentrēties uz tagadni un nākotni, vai pat mainīt muzeja vēstījumu no okupācijas būtības dokumentēšanas uz Latvijas tautas un tās draugu uzvaru pār okupāciju. Lai gan nevienam nebūtu jāsamazina uzvaras nozīme, ir svarīgi iemesli, kāpēc Latvijas Okupācijas muzejs nedrīkst nekad mainīt savu misiju un kāpēc šī misija un muzeja sākotnējais nolūks ir svarīgāki tagad nekā jebkad agrāk.
Pirmo iemeslu esmu jau minējis. Ar katru aizejošo gadu samazinās to cilvēku skaits, kuriem ir tieša okupācijas pieredze un atmiņas. Drīz tādu vairs nebūs. Tas nozīmē, ka muzejam jāuztur dzīvas šīs atmiņas. Ja 1993. gadā muzeja uzdevums bija sakopot latviešu atmiņas par okupāciju, tagad tam jāuzņemas atbildība, ka latvieši un pasaule okupāciju neaizmirst. Tas nav viegls uzdevums laikā, kad daudzi Latvijā un it sevišķi ārzemēs mudina ļaudis skatīties uz priekšu un ne atpakaļ: pārvarēt pagātni, to aizmirstot. Šādiem mudinājumiem jāpretojas, jo tie var tikai pieaugt un apdraudēt okupācijas izpratni to vidū, kas ir par jauniem, lai to atcerētos. Ja tas notiks, latvieši aizmirsīs vienu no tiem nacionālajiem pārdzīvojumiem, kas tos veidoja par tiem, kas viņi ir, un viņi zaudēs ceļa zīmes, kas nepieciešamas tālākajam ceļam. Saglabāt atmiņu ir Okupācijas muzeja uzdevums.
Otrs iemesls ir vēl daudz svarīgāks. Paejot laikam, cilvēki neizbēgami maina pagātni. Diezgan bieži viņi notikumus iztēlo maigākus nekā tie bija, iestāstot sev un citiem, kuri ir vairāk nekā gatavi dzirdēt, ka pagātnes notikumi nebija tik svarīgi vai tik briesmīgi, kā tos iztēlo “vecie ļaudis.” Vai, pretēji, viņi attīsta stāstu, kurš pagātni tēlo drūmāku, nekā tā bija, visu uzmanību veltot upuriem, nevis latviešu patriotu varonīgajiem centieniem pretoties. Ar savām izstādēm un ar savu darbību Latvijas skolās un sabiedrībā muzejs var palīdzēt novērst šos divus apdraudējumus. Okupācijas vēsture ir un vienmēr būs ne tikai vēsture par Padomju Krievijas īstenoto apspiešanas un iznīcināšanas politiku, bet arī stāsts par latviešiem, jauniem un veciem, pazīstamiem un nepazīstamiem, kuri uzturēja dzīvu sapni par Latviju. To aizmirst būtu sliktāk, nekā aizmirst okupācijas šausmas.
Trešais iemesls ir vienkāršs. Nav neviena cita, kas varētu veikt šo darbu. Arvien mazāk cilvēku un institūciju runā par okupāciju. Arvien mazāk grāmatu stāsta par to, kas toreiz notika un kāpēc. Un arvien mazākam Latvijas apmeklētāju skaitam ir kāda cita vieta, kur uzzināt par okupāciju. Latvijas Okupācijas muzejs ir teju vienīgā vieta, un nākamajos gadu desmitos tā kļūs vienīgā. Tas nedrīkst būt iemesls padoties un mainīt muzeja misiju. Tā vietā jādubulto spēki un jāgādā, ka muzeja sākotnējā misija paliek nemainīga: atcerēties un atgādināt to, kas notika un kāpēc, turpināt parādīt padomju režīma noziegumus Latvijā un cildināt Latvijas tautas apbrīnojamo pretošanos un izturību.
Tāpēc es kā Latvijas un Latvijas Okupācijas muzeja draugs atļaujos uz brīdi jūs 25. gadadienā cildināt par apbrīnojamo darbu, ko jūs esat veikuši, bet tai pašā laikā atgādināt, ka jūsu grūtākie un svarīgākie darbi stāv vēl priekšā: jūsu un mūsu brīvības dēļ gādāt, lai briesmīgie Latvijas Okupācijas muzejā rādītie notikumi paliek dzīvi latviešu atmiņā uz mūžīgiem laikiem kā pote, kas pasargā no jebkuras iespējas, ka tie jelkad varētu atkārtoties.
(Teksts ir P.Goubla rakstisks sveiciens Okupācijas muzeja 25.gadadienā)
