Politologs: Krievijas okupācija šobrīd neizskatās reāla. Taču Krievijas normalizācija var tikt īstenota 34
Autors: Arnis Latišenko, politologs
Ukrainas pretuzbrukums faktiski ir sācies. Tā vispārējais mērķis ir padzīt okupācijas spēkus un atgūt Krievijas anektētās Ukrainas teritorijas. Protams, šāda veida militārās okupācijas pavada tā sauktā “kara migla”, proti, nenoteiktība un neziņa, ko izjūt kara dalībnieki, trešās puses un ārējie novērotāji.
Mēs nevaram pilnībā noskaidrot situāciju karalaukā, tā teikt “uz zemes”, bet tikai novērot rezultātus. Vienlaikus jāpiebilst, ka šī cīņas nozīme pārsniedz ukraiņu tautas izdzīvošanas mērķi, tā ir cīņa par brīvības idejas izdzīvošanu. Varētu pat teikt, ka šai cīņai ir Bībelē aprakstītās kaujas pie Armagedonas nozīme.
Tas ir jautājums par to, vai demokrātijas var dot pretsparu totalitārismam, un izplatīt universālās vērtības, apstākļos, kad totalitāro režīmu vadoņi savā vājprātā draud ar kodolapokalipsi. Pretējais scenārijs ir dramatiska ASV un Rietumu pasaules ietekmes zaudēšana, un faktiski to kā politisku subjektu izstāšanās no ģeopolitiskās sacensības, kas veicinās pasaules atteikšanos no starptautisko tiesību kārtības un atgriešanos pie tādā līmeņa starptautiskās anarhijas, kurā noteicošais starpvalstu attiecību faktors ir spēks un totalitārie režīmi ir pastāvīgā kārdinājumā veikt kārtējo agresiju.
Normalizācijas priekšnoteikumi
Taču šajā rakstā mēs aplūkosim visoptimistiskākā scenārija realizācijas iespējamību un jautājumu par to, vai vispār ir nepieciešams strādāt pie tā. Šis scenārijs paredz Krievijas normalizāciju, demokratizāciju un atgriešanos pasaules ekonomikā un globālajā darba dalīšanā, kā arī potenciālu tās integrāciju transatlantiskajās organizācijās un Rietumu pasaulē. Viennozīmīgi un pašsaprotami, ka šī scenārija īstenošanai ir trīs neatsverami priekšnoteikumi bez kuriem turpmākā diskusija nav iespējama.
Pirmkārt, Krievijas totāla militāra un politiska sagrāve Ukrainas karā. Šis priekšnoteikums ir vajadzīgs ne vien Putina režīma sagrāvei, bet tam jākalpo terapeitiskam mērķim Krievijas sabiedrības transformācijai un atbrīvošanai no revanšisma un imperiālisma idejām. Tas ir nepieciešams, lai Krievija atteiktos no agresīva kara vešanas kā starpvalstu attiecību kārtošanas līdzekļa, tā teikt, uz visiem laikiem, un lai tas kļūtu par pašsaprotamu Krievijas sabiedrības absolūtajam vairākumam.
Otrkārt, Krievija izdod visas personas pret kurām ir izvirzītas apsūdzības noziegumu pastrādāšanā pret Ukrainu un tās sabiedrību, kara noziegumu pastrādāšanā, kā arī ukraiņu tautas genocīda plānošanā, īstenošanā un proaktīvā atbalstīšanā. Iespējams, šis karš būs pirmais pasaules vēsturē, kad mēs varēsim noskaidrot visas (vai tuvu tam) noziegumos apsūdzētās personas un apstākļus, kādos šie noziegumi tika pastrādāti.
Modernās cilvēka novērošanas tehnoloģijas, kā arī lielo datu (big data) ievākšanas un apstrādes iespējas, izmeklēšanas un izpētes brīvība, ko nodrošina tiesiskā iekārta, ir faktori, kas liecina par labu šim argumentam. Turklāt tas var kalpot kā precedents, kas atturēs nākotnes paaudzes no Ukrainā pieredzētās Krievijas armijas visatļautības. Papildus gan jāpiebilst, ņemot vērā Krievijas “elitē” valdošo attiecību mikroklimatu un konflikta potenciālu, iespējams, ka ne visiem tās pārstāvjiem paveiksies nokļūt līdz Hāgai, kur tām provizoriski draud notiesājošs spriedums un soda izciešana ieslodzījuma apstākļos, kuros tiek ievērotas to cilvēka tiesības.
Treškārt, Krievija izmaksā Ukrainai reparācijas. Šim priekšnoteikumam kā ilgtermiņa pasākumam būtu jābūt saistītam ar Krievijai piemēroto sankciju atcelšanu, neatkarīgi no tā, vai Krievijā nāk pie varas demokrātiskie spēki, vai autoritārie. Proti, pēc burkāna un pātagas metodes – iekams Krievija neveic reparāciju izmaksu, tikmēr sankcijas nevar tikt atceltas. Savukārt sankciju mazināšana un attiecīgi ekonomiskās atlabšanas perspektīva var būt stimulējošs faktors Ukrainai nodarīto zaudējumu atlīdzināšanai.
“Diena pēc”
Šī gada 5. un 6. jūnijā Briselē Eiropas Parlamentā notika konference “Diena pēc” (The Day After), kas faktiski bija dialogs starp eiroparlamentāriešiem un plašu Krievijas opozīcijas pārstāvniecību. Konference pulcēja tajā starpā arī tādus Krievijas opozīcijas smagsvarus kā Mihails Hodorkovskis, Garijs Kasparovs, Vladimirs Milovs, Marks Feigins, kā arī citi.
Konferencē Krievijas opozīcija un Eiropas Parlamenta pārstāvji apsprieda Krievijas nākotnes perspektīvas un demokrātisko spēku sadarbību. Kā atzina opozīcijas pārstāvji, konference noritēja cieņpilnā un konstruktīvā gaisotnē, kas liecina par to, ka Krievijas opozīcijai piedēvētās iekšējās nesaskaņas, kas izriet no regulāra savstarpējās kritikas, un pat savā ziņā nerrošanas, patiesībā ir diezgan pārspīlētas.
Jā, Krievijas opozīcijas pārstāvjiem ir atšķirīgi politiskie priekštati un redzējums par nākotnes Krievijas vietu pasaulē un iekšpolitisko uzbūvi. Pilnīgas vienprātības nepastāv, taču tas arī liecina par opozīcijas demokrātisko raksturu, jo tikai dialogā un kompromisa meklējumos, politiķi spēj pieņemt izsvērtus, samērīgus un savā būtībā labākos lēmumus. Vienlaikus Krievijas opozīcijai ir vienojošs faktors – konsenss, ka Putina režīms un tā politika ir pilnībā jādemontē. Tas ir izejas punkts bez kura sēsties pie sarunu galda nav iespējams.
Bet kādēļ šī konference ir īpaši izceļams notikums, vai pat vēsturisks notikums, un kā tā atšķiras no daudzām citām konferencēm un cita veida sarīkojumiem? Primāri tādēļ, ka tas ir Eiropas Parlamenta organizēts pasākums un tā ir pirmā reize vēsturē, kad Eiropas Savienības likumdevēja institūcija formāli atzīst Krievijas opozīciju kā politisku subjektu un aktoru. Līdz ar to Eiropas Parlaments faktiski iedarbina Krievijas demokrātisko spēku leģitimēšanas procesu, tiem tiek piešķirts nākotnes sarunu partnera statuss starp Rietumiem un oficiālo Krieviju, lai arī kāda tā būtu.
Tas ir arī likumsakarīgs Parlamenta solis, ņemot vērā, ka Starptautiskā krimināltiesa ir izdevusi Vladimira Putina apcietināšanas orderi par nelikumīgu Ukrainas bērnu deportēšanu un nolaupīšanu. Tās ir apsūdzības genocīda veikšanā, jo atbilstoši 1948. gada Konvencijas par genocīda nepieļaujamību un sodīšanu 2. pantam, ka bērnu nodošana spaidu kārtā no vienas grupas otrai ir genocīda akts. Diktators jau ir kļuvis ne vien toksisks, bet tā reprezentatīvā funkcija un leģitimitāte ir jūtami iedragāta – viņam Rietumos vienkārši neviens pat nepaspiedīs roku. Vēl jo vairāk, valstīm, kas ir ratificējušas Romas statūtus, ir pienākums nekavējoties arestēt Putinu un nogādāt Hāgā, ja viņš atradīsies to teritorijā.
Krievijas nākotne pēc zaudējuma karā ir neskaidra. Krimas “atgriešana” Krievijas sastāvā ir konsolidēja Krievijas sabiedrību ap režīmu un tās vadoni uz Krievijas impēriskuma un “varenības” atguves idejām. Krimas zaudēšanas sekas var būt Putina režīma galvenā konsolidējošā mīta sagrāve, kam būs ietekme arī uz sabiedrības noskaņojumu. Pastāv iespējamība, ka Krievija var ieslīgt iekšējā vardarbībā vai pilsoņu karā. Cits scenārijs ir centrbēdzes spēku iedarbošanās, un Krievija vienkārši var sabrukt kā tas notika ar Padomju Savienību. Šiem scenārijiem var būt negatīva ietekme uz reģiona drošību, kas radīs papildus izaicinājumus.
Pretējs un iespējams vissliktākais scenārijs ir Krievijas izolācijas turpināšanās un jauna totalitāra režīma nostiprināšanās, kas balstās brutālā iekšējā vardarbībā, lai nosargātu varu par jebkuru cenu, un krasā sabiedrības militarizācijā. Tā būs, pārnestā nozīmē sakot, otra Ziemeļkoreja Eiropas un arī Latvijas kaimiņos.
Turklāt tās iekšējais revanšisms neizzudīs, režīms potenciāli sāks gatavoties nākamajam agresijas raundam, kas var novest pie kara iespējams jau nākamajā desmitgadē. Krievijas impēriskās tieksmes vēsturiski ir bijušas viens no galvenajiem drošības apdraudējumiem Latvijai un Eiropai kopumā. Tādēļ acīmredzot uzsākot dialogu ar Krievijas demokrātiskajiem spēkiem un leģitimējot tos, Eiropas Parlaments cer īstenot Krievijas iekļaušanas politiku post-Putina pasaulē, lai to normalizētu caur integrāciju, nevis iegrožošanu.
Krievijas normalizācijas un demokratizācijas perspektīva nav garantēta, taču iegums no tās būtu faktiska Krievijas vēsturiskā lāsta pārvarēšana, un šī Eiropas apdraudējuma jautājuma galīgo atrisināšanu. Taču jautājums par to, kādā formā un ar kādiem instrumentiem to īstenot, ir atvērts. Konferences dalībnieki bieži vien atsaucās uz vēsturisko analoģiju ar Vāciju. Jāņem gan vērā, ka Vācijas totalitārisms ilga vien trīspadsmit gadus un tā tika okupēta Otrā pasaules kara noslēgumā, kas ļāva Rietumu sabiedrotajiem īstenot Vācijas sabiedrības transformāciju jeb tā saukto denacifikāciju šī vārda patiesajā izpratnē, nevis tajā, kādu izmanto Putins.
Pēc kara Vācija (precīzāk te ir runa par Rietumvāciju) netika izolēta. ASV valsts kases sekretāra Henrija Morgentava plāns vājināt pēckara Vāciju, sagraujot tās militāri industriālo kompleksu, un sadalot to vairākās mazās valstīs, netika īstenots. Tieši pretēji – Rietumu sabiedrotie apvienoja tās okupācijas zonas vienotā demokrātiskā valstī, un uzsāka Rietumvācijas integrācijas procesu plašākā Rietumu koalīcijā. Vācijas ekonomika tika atjaunota ar Māršala plāna palīdzību, 1948. gadā tika uzsākts Eiropas ekonomiskās integrācijas process izveidojoties Eiropas Ogļu un tērauda kopienai, kas ar laiku attīstījās un kļuva par Eiropas Savienību. Savukārt desmit gadus pēc Otrā pasaules kara, 1955. gadā Vācija jau kļuva par NATO dalībvalsti.
Noslēgumā
Lai varētu runāt par ilgstošu mieru un jaunu Eiropas balstītu drošības arhitektūru, tajā iekļaujot Krieviju, ir jābūt kādam ar ko runāt, tas ir, kādam, kas pārstāv Krievijas iedzīvotājus. Eiropas pēckara paaudze kādreiz bija skeptiska par Vācijas iespējām tapt par “normālu valsti”. Viennozīmīgi Krievijas normalizācija būs daudz sarežģītāks uzdevums. Krievija faktiski ir pavadījusi simtgadi totalitārisma jūgā, kas īstenoja populācijas negatīvo selekciju. Krievijā nav spēcīgas demokrātijas tradīcijas.
Krievijas okupācija šobrīd neizskatās reāla. Taču Krievijas normalizācija, sabiedrības transformācija un integrēšana plašākā Rietumu pasaulē var tikt īstenota skaidri demonstrējot Krievijas sabiedrībai ieguvumus, ko normalizācija sniegs, un zaudējumus, kas radīsies, ja Krievija nemainīs savu uzvedību.
Kā minēts, Krievijas normalizācija ir tikai viens no iespējamajiem vēstures attīstības scenārijiem. Uzrunājot Krievijas demokrātiskos spēkus, Eiropas Parlaments parāda, ka ir gatavs mēģināt īstenot šo scenāriju. Vienlaikus, tas ir scenārijs, kas var sniegt vislielāko iegumu klāstu. Un visticamāk tādēļ ir vērts mēģināt.
