Anda Līce: Politkorektums un oficiālais optimisms 3
Politiskā un vispār diskusiju kultūra Latvijā ir tālu no vēlamās. Vecās demokrātijas valstis mums pārmet politkorektuma trūkumu. Gan sadzīvē, gan starptautiskajā diplomātijā politkorektums ir laba lieta, taču tas darbojas kā uz abām pusēm veramas durvis. Ar tā palīdzību konfliktus var nolīdzināt, bet, pārejot morāles pieļaujamās robežas, arī radīt jaunus.
Eiropas valstu vadītāju bezizmēra politkorektums savā laikā atraisīja rokas Hitleram. Izdevīguma vārdā lielvalstu politiskās elites politkorektums šodien ļauj Putina režīmam nekaunīgi melot un pārkāpt jebkādus starptautiskos līgumus un vienošanās attiecībā uz valstu robežu neaizskaramību. Slēdzot darījumus ar sirdsapziņu, politkorektums izrādās lielisks vidutājs.
Nākotnes cerības visvairāk grauj ne jau tas, ka mūsu politiskā un arī ekonomiskā neatkarība globālajā politiskajā tirgū īstenībā ir visai nosacīta. To taču mēs katrs zinām, jo Latvija vienmēr ir atradusies, ja tā var teikt, seismiski apdraudētā zonā, kur daudzas lietas no mums nav atkarīgas.
Jautājums ir par ko citu. Proti, kā vienu vai otru situāciju mums izskaidro valsts amatpersonas. Vai tās vispār uzskata par vajadzīgu un vai uzdrīkstas runāt patiesību un līdz ar to arī uzņemties atbildību, vai arī sabiedrību tikai baro ar rožainām cerībām, tās pastiprinot ar neko neizsakošiem skaitļiem un grafikiem.
Politkorektuma sastindzinātie patiesību par valsts iekšpolitikas un ārpolitikas problēmām aizstāj ar oficiālo optimismu.
Nav brīnums, ka, ilgstoši nepārredzot patieso bildi, sabiedrība deleģē uz Saeimu un Briseli cilvēkus, kuru vidū ir Latvijas valstij klaji naidīgas personas, un tādējādi pati ārda gan savas valsts, gan Eiropas kolektīvo drošību. Tas ir acīmredzami, ka neviens mums nenodara tik daudz ļauna kā mēs paši.
Tiem, kas mūs uzrunā no augstām tribīnēm, ir vienreiz jāpasaka skaidri: “Beidziet mūs barot ar vārdiem par rožainu nākotni, meklējiet jēdzienus, kas palīdz izturēt tagadni!” Šie jēdzieni nav jāizgudro, tie tautā ir dzīvi, tikai katrā laikā citādi izteikti. Piemēram, Annai Brigaderei tie skanēja: “Dievs. Daba. Darbs”, Jānim Jaunsudrabiņam: “Piemini Latviju”.
Savā pēdējā intervijā “Panorāmai” akadēmiķis Jānis Stradiņš piemin ieraugu, kas ir palicis no seniem laikiem un latviešus virzīs uz priekšu.
Kādos vārdos šo ieraugu nosaukt, tas ir mūsu katra ziņā. Galvenais, lai tas, ko saka mute, vienmēr ir nācis no sirds.
